Latviešu mūziķis Johnny Salamander ar velosipēdu nobraucis 40 000 kilometru

Viņš cenšas braukt katru dienu un pēc iespējas vairāk laika pavadīt svaigā gaisā. Tas palīdz, sakārtot domas, un kreatīvi sakārtot daudz dažādus jautājumus.

Ir bijušas dienas, kad īslaicīgs lietus pamatīgi nokaitina, jo gribas taču braukt un nesalīt.

"Ar riteni braucu jau kopš 3 vai 4 gadu vecuma, man tas ir tāpat kā staigāt, elpot. Esmu, protams, izgājis cauri visai iespējamajai velosipēdu evolūcijai, kas sākās manā bērnībā un tagad turpinās mūsdienās. Labam "ričukam" ir liela nozīme, tas tevi ievelk arvien jaunos piedzīvojumos," sarunā ar portālu Skaties.lv stāsta Johnny Salamander.

Parasti mūziķis brauc kopā ar sievu Daci, braucot viņi izrunājas par dienā piedzīvoto, mēdz būt, ka pāris brauc kopā ar draugiem un tas ir atkal cita "fīlinga" pasākums.

"Nereti ar velosipēdiem braucam Liepājā skatīties saulrietu. Tepat Rīgā pie Ķīšezera braucam ķert vakara noskaņu un smaržas, tās pēctam paturot sevī pēc iespējas ilgāk," smaida Johnny.

Johnny daudz brauc arī viens, pat ja, sākot braukt, jūtas pārguris, tad brauciena beigās pēc nobrauktiem 25 līdz 30 kilometriem sajūtas ir fantastiskas.

"Ziemas laikā riteņbraukšanu aizstāju ar riteņbraukšanu, jo braucu arī ziemas laikā, bet, ja diena tāda, ka braukt nevar, tad sēžos uz meitas Meldras dāvinātā velotrenažiera," sportiskās aktivitātes skaidro Johnny.

Johnny ar sievu daudz ceļojuši apkārt ar automašīnu, kam uz jumta ir velosipēdu bagāžnieks. Pāris ir braukuši pa Igaunijas salām, Lietuvu.

"Aizlidojot tālāk, kā Kanāriju salās, vienmēr ar Dačuku noīrējam riteņus un AIDĀ! Tāpat ciemojoties pie meitas pamanāmies noīrēt riteņus un izbraukāties pa saules pielieto Losandželosu – gar okeāna piekrasti, gan pa Jamaikas "ņudzeklīgo" satiksmi un Jā, arī Taizemē ir braukts," tā Johnny.

Vislielākais attālums, ko mūziķis ko mūziķis veicis vienā dienā, ir 97 kilometri, tas, protams, ir nieks salīdzinājumā ar to, ko veic velokurjera puiši, kuri dienā nomin daudz vairāk, bet Johnny jutos priecīgs un noguris.

"Runājot par veloceliņiem, viss notiek un pamazām attīstās. Cilvēkiem jāciena vienam otrs un jāsaprot, kur var un kur nav ieteicams "iemīt". Kā arī, nav jau grūti pamāt un pateikt paldies, ja tevi palaiž pāri ielai vesela auto straume. Keep rocking," nobeidz Johnny.

Velostāstu, mirkļu, sajūtu un prieka ir daudz un to visu mūziķis tā nemaz nevar izstāstīt, bet mākslinieks iesaka katram pamēģināt braukt ar "ričuku". Tas padarīs jūs brīvus.