Elīna Maligina: Trešā laulība ir beigusies ar šķiršanos, kļūdījāmies, domājot, ka mūs saista romantiska mīlestība
Aktrise, gleznotāja, rakstniece, instalāciju meistare Elīna Maligina atklātā intervijā "tv3.lv Izklaide" pastāstīja, ka trešo reizi izšķīrusies, nekautrējas runāt par naudas nozīmi attiecībās, alkohola lietošanu, depresiju un nepieciešamību pēc mīlestības, nezaudējot sarkasma dzirksti, sakot, ka reiz visi mirsim. Elīna apzinās, ka neviens nav perfekts, un, viņasprāt, tieši šis neperfektums mūs padara īpašus.
Jau kādu laiku nekas nav dzirdams par taviem radošajiem projektiem. Pastāsti, ar ko nodarbojies?
Filma "Toiletpaperman" šobrīd montējas, video balstās uz fotogrāfiju instalāciju un ir kopprojekts ar fotogrāfu Oļegu Zernovu. Ceru drīzumā būs pirmizrāde. Pēdējie mani darbi ir eksperimentāli – video animāciju un instalāciju virzienā, notiek "taustīšanās", bet no otras puses, izvēlētajā formā viss ir ļoti pārliecinoši. Pēdējā laikā pamanu, ka kļūstu apdomīgāka, līdz ar to lēnāka, garlaicīgāka.
Varbūt vainojama radošo cilvēku slimība – "izdegšana"?
"Izdegšana" man asociējas ar nogurumu, es neesmu nogurusi, varbūt radošajā jomā vajadzētu nogurt daudz vairāk. Ideju ir daudz, varbūt entuziasms sarucis, ticība brīnumam, bet atkal jau, ja neticētu radīšanas brīnumam, tad nevarētu strādāt. Neviens jau baigi nesauc, nav vajadzības sajūta, daru sevis dēļ, prieks par paveikto, ir dažādi pasūtījumi. Cilvēks kaut kādā vecumā sāk apzināties, ka īsti nevienam nav vajadzīgs, svarīgi par to pasmaidīt un piepildīt dienu ar sev būtiskām lietām.
https://www.instagram.com/p/Cjl7YlYq2ro/?utm_source=ig_web_copy_link&igshid=MzRlODBiNWFlZA==
Tu gribētu atgriezties laikā un būt atkal kā no vidusskolas sola?
Savos 36 gados jūtos spēkpilna, viss ir labi – par novecošanu runāju jau no 12 gadu vecuma. Atgriezties 20 gadu vecumā, es nevēlētos. Esmu priecīga par savu pieredzi, neko negribētu mainīt, ne vieglos, ne grūtos laikus. Manai meitai Hannai ir 11 gadi, paklausoties viņu, liekas tik daudz problēmu, man 11 gados būtiski bija uztaisīt putnu būrīti, izskrieties pa āru un satikt kaimiņus. Mūsdienu bērniem problēmas rada gadžeti, kas nedarbojas. Domāju, ka problēmas visos laikos bija vienas, bet aktualitāšu formas, to fiksēšanas veids gan mainās.
Hanna mācās Latvijā?
Viņa mācās internacionālā privātskolā, gribu viņai nākotnē dot iespēju izvēlēties – palikt Latvijā, vai doties uz citu zemi. Apzinos, ir arī labas valsts skolas ar internacionālu programmu, bet tur vecākiem arī jāmācās, palīdzot ar mājas darbiem, esmu pārāk slinka. Vecāki mani sapratīs, ne visas zināšanas, ko ieguvām skolā, mēs izmantojam dzīvē un ne visos priekšmetos varam paspīdēt ar lieliskām zināšanām. Tāpēc priecājos, ka ar mācībām tiek galā meita pati, atrodoties skolā.
Mamma aktrise, tētis režisors, kādi ir Hannas plāni?
Vienu dienu viņa vēlas būt aktrise, jau citā – manikīra meistare, vēl citā, paziņo, ka ir pārāk maza, lai konkrēti atbildētu. Lai pasapņo par dažādām profesijām. Šobrīd viņai aktuāli ir lakot nagus un izmēģināt kosmētiku. Neaizliedzu, patīk, ka viņa to dara manā klātbūtnē, varu ko ieteikt, pamācīt. Neesmu no vecākiem, kuri uzskata, ka bērniem ir jākrāsojas un tā jāstaigā pa ielām, bet uzskatu, ja ir interese, ir jādod iespēja eksperimentēt, aizliedzot, interese saglabājas ilgāk.
https://www.instagram.com/p/CJewp18JK0D/?utm_source=ig_web_copy_link&igshid=MzRlODBiNWFlZA==
Tu filmējies, aizraujies ar gleznošanu, rakstniecību, instalācijām – nepietrūkst teātra un skatuves?
Citreiz sapnī redzu, ka spēlēju, liekas, aizmirstu tekstu, ka ir pirmizrāde un tukša zāle. Reti, bet uznāk ilgas pēc teātra. Kad aizeju uz kādu izrādi, ir nostalģija, saikne ar skatuvi joprojām saglabājusies. Ja pavisam godīgi, nav tā, ka ikdienā domāju par to. Tik sen neesmu bijusi uz skatuves, ka pat domājot, ir stress.
Stresu lieliski vari remdēt savā lauku īpašumā pie Gaujas?
Jā, man ir īpašums Valmierā, ar ko saistās daudzi nākotnes plāni. Daudzi domā, ka tur dzīvoju. Tā nav, es daudz ceļoju un dzīvoju Rīgā. Neskatoties uz to, ka esmu ļoti privātīpašnieciska, plānoju īpašumu no septembra izdot uz nomu kā brīvdienu māju. Man tas grūti nākas, jo visu esmu pati izčubinājusi, pārdomājusi, viss ir tīrs, ir neliela sajūta, ka citi nenovērtēs. Tomēr gribu, lai īpašums ir apdzīvots.
Īpašumu iegādājies ar domu par vecumdienām?
Ikvienam ir prātā doma par vecumdienām, savu zemes stūrīti, puķēm, dzimteni, skaistajām ārēm. Neskatoties uz šo sajūtu, galvenā doma tomēr bija par brīvdienu māju, kur viss ekoloģisks, unikāla daba, lai varētu baudītu veselīgu "retrītu". Neesmu pārliecināta, ka spētu pavisam pārvākties uz dzīvi laukos.
https://www.instagram.com/p/CiApNNZMNkU/?utm_source=ig_web_copy_link&igshid=MzRlODBiNWFlZA==
Zinu, ka tu pati iesaisties darbos, ko tev nozīmē fiziskais darbs?
Ja īpašumā ir pāris hektāri zemes, vienmēr būs ko darīt. Nav tā, ka no rīta līdz vakaram daru ko fizisku. Šāds darbs ir veselīgs un domu savācošs. Nereti Gaujas krasts atklāj unikālas vēstures liecības, dažādus stāstus.
Tu esi padzīvojusi ārzemēs, bet tomēr vienmēr atgriezies dzimtenē.
Šobrīd daudz ceļoju, meklēju sauli, meklēju veselību, izkļūšanu no depresijas, meklēju risinājumus, kā pēc iespējas vairāk uzturēties saulē. Mūsdienās viegli ceļot, krāsas un otas somā, dators padusē un lidmašīnā iekšā. Nekad neesmu tā baudījusi ceļošanu. Vēl vairāk novērtēju iespēju būt mājās, pirms laika man likās, ka viss šeit riebjas, bet, ceļojot, jau kādā otrajā vai trešajā nedēļā saproti, ka gribas mājās. Dzimteni nekas nevar aizstāt, varu braukāt apkārt, meklēt veselību vai mieru, nekad nekas nav labāks par mājām.
https://www.instagram.com/p/Chh0O7NMOPB/?utm_source=ig_web_copy_link&igshid=MzRlODBiNWFlZA==
Miera sajūtu var atrast ceļojot, vai tomēr miers ir jāmeklē sevī?
Miera sajūta jāmeklē sevī, ceļošana ir process, kas vajadzīgs, jo bez kustības nav nekā, arī miera. Laimi ārpus sevis neatradīsi, laimi neviens neiedos rokās, to tu nenopirksi un arī nenopelnīsi. Jāapzinās, ka pa lielam tu nevienu neinteresē, mieru un laimi vari atrast tikai sevī. Kad to saproti, tad kļūsti brīvs, pārstāj izlikties un uztraukties, ko citi padomās.
Varbūt tev patīk ceļot, jo jaunas valstis sniedz pilnīgu brīvību, kā nekā – tevi neviens neatpazīst?
Tas ir pluss, jūtos nedaudz brīvāk, bet arī Latvijā jūtos brīvi, neviens virsū neskrien. Esmu vienkārša kā rupjmaizes klaips, nereti ietērpju sevi jocīgās formās, ar ko neļauju saskatīt šo vienkāršību. Man ir svarīgi, lai ir 2-3 savējie cilvēki, nevis, lai ir 103 pa pusei savējie. Jāatceras, ka visiem neizpatiksi, ne velti ir populārs sauklis – mazāk ir vairāk.
Tu daudz laika velti garīgajai, emocionālajai veselībai, cīnoties ar depresiju!
Esmu apmeklējusi psihologus, daudz lasījusi, strādājusi pati ar sevi. Man depresija rodas, kad piedzīvoju lejupslīdi, kad to apzinos, tad nepalīdzēs ne "sūtīšana kosmosā", ne "zvaigžņu nolikšana pie kājām". Depresīvos periodus uzveikt palīdz apzināšanās, ka patiesībā, jau lielās lietas ir mazo lietu kopums, ka prieks ir mazo lietu kopums, tad pa solītim nonāc pie parastās ikdienas un rodas jautājums – ko tu gribi "izspiest" no dienas? Tu pamodies – super, paēdi brokastis – super, ir kafija, ko dzert – super, ir mīļotais cilvēks vai draugi – super, vakarā noskaties filmu – super, ko vēl tu gribi no dienas? Kas dienu var padarīt sliktu? Protams, notiek traģēdijas, kāds saslims, kāds mirst, kad brutāli novelc visas līnijas, saproti, ka nav iemesla, ļauties depresijai, visi tāpat nomirsim.
Zinu, ka tu depresiju centies ārstēt arī ar pārmērīgu alkohola lietošanu!
Es nenoliedzu, ka bija periods, kurā daudz dzēru, tas bija gan Valērija laikā, gan pēc viņa nāves. Man alkohols nepadarīja dzīvi krāsaināku, kopsummā viss bija tieši pretēji. Mēģināju aizdzert savas sajūtas, lai nav jājūt, lai nav jāuztraucas, lai nav jārisina, lai nav jāskatās acīs patiesībai. Tā bija sevis žēlošana.
Vismaz 10 reizes izlēmu nedzert, paiet laiks, jaunas problēmas un domas, ka alkohols atrisinās. Neesmu smalku dzērienu pazinēja, nevaru visu dzīvi "pļumpēt" pa drusciņai vīnu, dzīvē visu daru kārtīgi, ja dzeru, tad paņemu vodkas pudeli un iztukšoju ar visām izrietošajām sekām. Vienā mirklī sajutos no tā visa nogurusi, sapratu, ka tā bojāju dzīvi tikai sev. Sāku apzināties, ka skaidrā būt ir daudz foršāk, krāsaināk. Man bija kauns no tā, kāda esmu dzērumā, tad parādās mani pieci sliktākie procenti no personības un tie jāreizina ar piecdesmit! Vienkārši izdarīju izvēli – nedzert!
Kā tagad ar ballītēm, kurās alkohols?
Pēc izvēles izdarīšanas viss ir viegli. Eju uz ballītēm, varu komunicēt, smieties, dejot bez apreibinošām vielām, jūtos lieliski!
Vēl lielisku pašsajūtu motivē palīdzēšana citiem. Varbūt tas ir tas lauciņš, ar ko aizvietot alkoholu?
Visas labās lietas, kur vari pielikt pirkstu – palīdzēt, atbalstīt, uzklausīt, tas viss, pirmkārt, palīdz tev pašam. Uzskatu, ka lietas jāsauc īstajos vārdos, tas ir egoisms, ja kaut ko dari, tātad dari savu iekšējo apsvērumu dēļ – priekš sevis! Tu vari palīdzēt kādam apslēpti, vari atvērti, bet tas viss sniedz tev patīkamas emocijas. Labais lādiņš darbojas abos virzienos, sev un otram, iespējams, vēl kādu motivē. Pirms pāris dienām biju apkopt tēva kapu un aizdomājos, ka viņš vienmēr teica, ka pieaudzis cilvēks ar visu tiks galā, bet tos dzīvniekus žēl. Arī pie mājdzīvnieku nelaimēm vainojams cilvēka egoisms – paņem, tad izmet uz ielas, savairojas un bēda visiem – gan aizstāvjiem, gan nīdējiem.
Kā var apkarot šo egoisma izpausmi un, varbūt padarīt laimīgākus dzīvniekus?
Jāiesaistās valdībai, pašvaldībām, lielākā mērogā jāķer, jāsterilizē, jāārstē bezsaimnieku dzīvnieki, jāorganizē kaķu mājas. Likuma kārtībā jāaktualizē jautājums par atbildību. Uzskatu, ka viss iet uz labo pusi, daudzi jauni cilvēki iesaistās un baro ielas kaķus, daudziem tā jau ir kā ikdienas rutīnas sastāvdaļa. Tā ir beznosacījumu mīlestība. Manai draudzenei Baibai Bindemanei ir 20 kaķi, viņa visus ārstē, aprūpē, ziedo tam savu dzīvi, viņu tas dara laimīgu, tā ir viņas misija. Apbrīnoju to. Bērnībā putnus glābu, kas no ligzdām bija izkrituši, sajutu putnus kā daļu no sevis, nekas man nebija svarīgāks, kā izglābt mazuļus. Tad biju ar atvērtu sirdi, šobrīd esmu nocietinājusies, tas nenozīmē, ka man nerūp, apzināti neiesaistos. Man vienkārši ir cita misija.
Par atvērtu sirdi runājot, tava pirmā laulība beidzās ar šķiršanos, otrajā laulībā vīrs devās mūžībā, nu esi trešo reizi laulībā!
Arī mana trešā laulība ar režisoru Reini Kalnaelli ir beigusies ar šķiršanos, sapratām, ka kļūdījāmies, domājot, ka mūs saista romantiska mīlestība. Mūs saistīja un joprojām saista patiesa draudzība. Daudz laika pavadām kopā. Reinis ir lielisks vīrietis, kurš reiz padarīs kādu sievieti ļoti laimīgu.
Ticība, vēlme pēc mīlestības ir saglabājusies?
Vārds ticība man neasociējas ar darbību, bet mīlestība ir darbība. Mīlestība ir ceļš, kas ejams nebeidzamā garumā, mīlestība savieno vārdus – es tevi mīlu – ar darbiem un nodomiem. Mīlestība ir viss, kas ir pēc "hormonu uzliesmojuma", ko dēvē arī par "rozā brillēm". Kamēr esi attiecībās ir jābūt sajūtai, ka kopā ejams nebeidzams ceļš – līdz kapa malai vai vēl tālāk. Ja gribas kopā pabraukt tikai mazu gabaliņu taksī, ja neredzi mūžību kopā, tad, iespējams, tā arī ir robeža starp mīlestību un iekāri. Dzīvē notiek visādi, pāri saiet kopā, pāri šķiras, kāds mīl no attāluma, bet bez mīlestības nekā!
Esot bez attiecībām, nerodas sajūtas, ka arī vienai ir labi?
Man tāda sajūta bija pēc Valērija nāves, ilgu laiku likās, ka neko negribu, ka man neko nevajag, ka nekas nav iespējams. Jo ilgāk esi viens, jo vairāk sāc samierināties. Es viena nevaru, neskatoties uz to, ka esmu vientuļniece pēc dabas. Patīk būt vientuļniecei attiecībās, patīk sajūta par kopā ejamo ceļu, par plecu līdzās, par drošības sajūtu. Man to visu gribas noliegt pašai sev, bet tā nu tas ir – gribu būt mīlēta un man ir nepieciešamība kādu mīlēt.
https://www.instagram.com/p/Ci_BVHnDeyG/?utm_source=ig_web_copy_link&igshid=MzRlODBiNWFlZA==
Ja mīļotais dodas mūžībā, tas bieži vien liek idealizēt otro pusīti, un neviens dzīvais nevar ar viņu sacensties!
Jā, melnumi uzreiz aizmirstas, bet viss labais ir zelta vērtē, to neviens nepārspēs, vēlāk apzinies, ka reālajā dzīvē visi esam cik balti, tik arī melni. Cenšos palikt ar labajām atmiņām. Nenoliedzu, likās, ka neviens nevarēs nomainīt to krāsu gammu, ko esmu piedzīvojusi, likās, ja jau traģiski beidzās, tad tā, lai arī paliek. Pagāja laiks, sapratu, ka nevēlos, nevaru būt viena, ka gribu dalīties ar saviem rītiem, dienām, vakariem, domām gan labajām, gan sliktajām, gribu, lai ir kāds, kas atnes man tēju, kad esmu saaukstējusies, tā uzrodas laime, nekas nav būtiskāks par to.
Vai tu meklē jaunas attiecības?
Uzskatu, kas meklē, tas neatrod. Ko nozīmē meklēt? Ņemt somu un iet uz ielas? Man būtiska bija pāriešana no absolūtas noslēgšanās, noliegšanas, aizvēršanās uz vienkārši normālu, atvērtu skatu uz dzīvi. Es nesēžu un negaidu, ko tad es nu mīlēšu vai nemīlēšu. Dzīvoju un pieļauju, ka reiz būs mīlestība. Esmu droša, ka jāatver sirds, jānoņem noliegumu daudzums un būs, kam jābūt.
Vai nauda netraucē iepazīties un veidot attiecības? Potenciālajiem partneriem nerodas sajūta, ka viņus pērk?
Ja kādam tā liekas, tā jau ir tā cilvēka problēma, ja kāds tā jūtas, ka viņu var nopirkt, tad jāfinišē, vai jābūt kopā "hormonu laikā". Nav man tik daudz naudas, lai varētu kādu nopirkt. Tas viss ir "uzpūsts mākonis", nav tā, ka man miljoni krīt no kabatām ārā. Naudai nevajag būt noteicošajai attiecībās, bet nauda ir svarīga, jo dod brīvību, nauda dod jumtu virs galvas. Būtiskāks ir nākotnes redzējums, otra cilvēka attieksme, es nekad neesmu pievērsusi uzmanību naudas daudzumam attiecībās. Nekur nav rakstīts, ka mīlestība bagātībā ir labāka par mīlestību nabadzībā. Kas kuram ir bagātība, to var izvērtēt tikai tā – ir jumts virs galvas vai nav, pārējais jau mēros, kurš pret ko ir bagāts vai nabags. Nauda ir līdzeklis, nauda pati par sevi nav laime, to es varu apgalvot.
https://www.instagram.com/p/CoTDoAysBrN/?utm_source=ig_web_copy_link&igshid=MzRlODBiNWFlZA==
Kas ir tas, ko tu meklē potenciālajā otrajā pusītē?
Godīgumu, atvērtību, labu humora izjūtu, personības potenciālu, jo man būtiski, ka cilvēki attiecībās attīstās, kopā mācās jaunas lietas, aug kā personības. Jābūt vienāda tempa un ritma "dzīves burbuļošanai". Svarīgas visas labās lietas, ko raksta grāmatās.
Kad nav mākslas, depresijas, kavalieru, pienākumu, bet esi tikai tu, ko tev patīk darīt?
Pēdējā laikā – ceļojot, esmu sākusi uz visu skatīties citādāk, man patīk daudz staigāt, patīk nomaļākas vietas, kas nav tūrisma objekti. Arī Latvijā ir daudz ko darīt, apskatīt, par ko mēs pat neaizdomājamies. Piemēram, Rundāles pils, esmu tur bijusi vēl teātra laikos, piedaloties pasākumos un skolas laikā, trešajā klasē, bet vai es atceros, kāda izskatās šī pils?! Vēlos iepazīt vēl vairāk Latviju un Eiropu, paskatīties uz visu no citas šķautnes.
https://www.instagram.com/p/CkZhEX_KVW0/?utm_source=ig_web_copy_link&igshid=MzRlODBiNWFlZA==
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
