"Es nejaušībām neticu." Imanta Kalniņa mazmeita Linda Kalniņa par galveno lomu erotiskā seriālā

Gada nogalē pie skatītājiem dosies filma un seriāls, kas veidoti pēc pazīstamās erotisko romānu rakstnieces Karīnas Gleitneres (iepriekš Račko) grāmatas "Ekstāze" motīviem. Ekranizēt romānu uzņēmies režisors Dž. Dž. Džilindžers.

Stāsta centrā ir talantīga buduāra fotogrāfe Efeja, kuras laulība ir uz sabrukuma robežas, kad viņa satiek provokatīvo gleznotāju Eliasu (aktieris Eduards Johansons), ar kuru attopas mežonīgas iekāres, seksuālo rotaļu un postošu melu virpulī. Kaisles uguns pāraug apmātībā, bet bauda mijas ar asarām, līdz Efeja saprot, ka sākotnēja viegluma vietā attiecības ar Eliasu viņu velk pagrimuma virzienā.

Jūlija rītā "tv3.lv" tikās ar aktrisi pie kafijas tases, lai aprunātos par radošo darbu teātrī un kino, kā arī viņas pieredzi filmēšanas laukumā seriāla "Ekstāze" uzņemšanas laikā.

Filmēšana jau ir sākusies. Kādi ir pirmie iespaidi?

Pagaidām ir ļoti forši. Mums ir patiešām lieliska komanda. Kaut kāda ļoti laba sajūta. Viss notiek radoši un vienlaikus raiti. Neko sliktu nevaru pateikt.

Tavs ikdienas darbs nav saistīts ar aktiera profesiju. Pastāsti, ar ko tu nodarbojies ikdienā.

Oriģināli es esmu horeogrāfe. Strādāju šajā profesijā sešus gadus, sadarbojoties ar dažādiem teātriem. Lielāko manu ikdienas daļu šobrīd aizņem mācības. Es studēju teātra režiju Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) bakalaura studiju programmā. Tur ir vislielākā saskarsme ar aktiera profesiju, jo pirmos gadus režijas studenti mācās ar topošajiem aktieriem kopā.

Es mācījos arī horeogrāfiju LKA pirms vairākiem gadiem, bet nepabeidzu, jo sāku sadarboties ar Dailes teātri. Visam pa vidu bija Covid-19 pandēmija, un teātris tika "iesaldēts". Es atskārtu, ka vajadzētu pabeigt, jo gribētos arī kādā brīdī pasniegt nodarbības citiem. Pēc pandēmijas uzņēma tieši kursu teātra režijā.

Bet kā tu vispār nonāci pie apziņas, kas mākslas pasaule ir tā vieta, kur tu gribi turpināt sevi attīstīt? Vai tā ir bijusi daļēji ģimenes ietekme?

Nē, es neaugu ar radošās ģimenes pusi kopā. Es augu vairāk ar mammas ģimeni, kuriem patīk māksla, bet tie nav profesionāli ar to saistīti.

Linda Kalniņa

aktrise

Man liekas, ka ir kaut kādas lietas ārpus tevis paša tā sakārtotas, ka tu tur nonāc. Ja tu dari kaut ko, kas tev sagādā prieku, tad tas pats pie tevis atnāk.

Šī tava pirmā lielā loma, ar to domājot, Efeju seriālā "Ekstāze". Kā tieši šī loma vai drīzāk piedāvājums atnāca pie tevis?

Tas jāprasa seriāla radošajai komandai. Man šo lomu piedāvāja salīdzinoši nesen. Radošā procesā vienmēr ir dažādas negaidītas izmaiņas. Un tas bija ļoti negaidīti visiem, arī man.

Man bija diezgan ātri jāpieņem lēmums. Nebija laika pārāk ilgi domāt. Man bija vēl pēdējie eksāmeni akadēmijā.  Protams, aprunājos ar sev tuvākajiem cilvēkiem.

Ļoti bailīgi bija piekrist, bet stulbāk būtu nepiekrist.

Man likās – kāpēc nē? Ja režisors uzskata, ka es to varu izdarīt, man ir kaut kādas iezīmes, vienalga, raksturā vai kā citādāk, tad kāpēc atteikt. Kas slikts var notikt? Pēc pirmās dienas nomainīs, tas varbūt, bet okey. Ir jau 10. diena, neesmu vēl nomainīta. Labi, ejam tālāk.

Ja man būtu ļoti ilgs laiks domāt, es nobītos un nepiekristu. Tas ir izaicinoši.

No maniem tuvākajiem cilvēkiem, kas arī ir saistīti ar šo nozari, neviens, godīgi sakot, nav pateicis, ka šī bija stulba doma un kritizējis manu lēmumu. Drīzāk pretēji. Viņi teica, ka tas ir interesanti. Tas mani pārsteidza un vienlaikus arī priecēja.

Tu jau minēji, ka esi bijusi pazīstama ar Džilindžeru teātrī, bet kā izpaužas viņa darbs uz laukuma? Kino tomēr ir nedaudz citi tehniskie nosacījumi.

Man pirms tam ir bijušas tādas epizodiskas lomas kino. Arī man tas viss ir salīdzinoši ļoti jauns, bet vienlaikus līdzības jau šajos procesos ir. Temps varbūt ir cits vai tas, ka cilvēkam pēkšņi jāielec lomā, teātrī ir daudz ilgāks sagatavošanās process, kas rezultējas pirmizrādē. Idejiski tas ir līdzīgi.

Gan es par sevi varu teikt, un, no malas skatoties, vajag vienu, divas dienas, kur tu uz tā laukuma noorientējies. Pēc divām nedēļām tu jau jūties kā zivs ūdenī. Sistēma ir saprasta.

Es ar Džili esmu strādājusi no otras puses, kā radošās komandas biedrs, kurš skatās uz rezultātu. Es kā aktrise šādā formātā galīgi neesmu bijusi iesaistīta. Bet tas ir interesanti. Es labi zinu, kā viņš strādā ar aktieriem, kas viņam ir svarīgs, ko viņš prasa no aktiera. Es zinu, kas viņam ir vajadzīgs, lai viņš varētu strādāt.

Vai viņam ir kādi īpaši paņēmieni, ar kādiem panākt vēlamo?

Viņš pret aktieriem ir tiešām ļoti savaldīgs. Mēs radām to kopā. Tas ir ļoti foršs, radošs process. Filmēšanas laiks nav pārāk ilgs, kas to padara nedaudz stresainu. Bija kāda epizode, kuru bija paredzēts veidot vienā spēles veidā, bet uz laukuma mēs visi sapratām, ka tas ir jāmaina.

Man šķiet, ka Džilis arī savā komandā ir pulcējis vairumu sev pazīstamu profesionāļu. Ir arī tādi, ar kuriem viņš nav sadarbojies. Man liekas, ka tas palīdz, jo viņš zina, kā ar kuru strādāt.

Man ir sajūta, ka režisors vada mani. Viņš ļoti precīzi redz, kad man vajag, lai viņš atnāk un pasaka kaut ko, un kad es gribu pabūt viena.

Viņam ir liela kino skatīšanās pieredze.

Viņš tev ieteica arī kaut ko noskatīties pirms filmēšanas?

Tieši pirms šī mums nebija laika par to [runāt], jo man bija jāveic praktiskie sagatavošanās darbi, piemēra, jāmācās teksts. Bet es esmu daudz skatījusies tad, kad mēs strādājām pie izrādēm. Es zinu arī viņa kaut kādus iemīļotākos režisorus vai filmas un virzienus. Šobrīd uz mani kā aktrisi tas pārāk neattiecas.

Spēlējot uz laukuma, tu vairāk sastrādājies ar režisoru vai operatoru?

Vairāk ar režisoru, bet tā kā viņi savstarpēji sadarbojas ļoti cieši, tad tā mijiedarbība ir ļoti līdzvērtīga. Džili es pazīstu sen, operatoru es iepazinu tikai tagad. Šobrīd mēs viens otru sākam just un izjust.

Projektam piesaistīts arī tāds profesionālis, kurš darbojas tieši ar intimitātes ainām, proti, intimitātes režisors. Šajā gadījumā režisore Ieva Norvele. Pastāsti, kas tas ir, un kā tas ietekmē tavu darbu kameras priekšā.

Baigi interesanti. Tā ir interesanta lieta. Es ar draugiem-aktieriem, kuri ir bijuši citos projektos, runājām, ka tas ir ļoti nepieciešams profesionālis, jo tā ir baigā drošība. Respektīvi, tas, ko viņi dara šajā projektā, ir šo intīmo ainu koordinēšana.

Sākumā mēs izrunājam, ko es pieļauju filmēšanas laukumā un, ko nē.

Es personīgi šobrīd jūtu, ka esmu uzstādījusi ļoti augstas robežas attiecībā pret to, ko es uzskatu par pieļaujamu, bet uz laukuma, kad es zinu jēgu, es tās mēdzu atmest.

Viņa ir tā, pie kuras es eju un saku, ka esmu gatava darīt tā vai citādi. Piemēram, kādā brīdī es esmu ar mieru būt atkailinātām krūtīm. Viņa ir tā, kas iet pie režisora un viņam to saka. Man nav tas jāapspriež ar režisoru vai komandu, to dara viņa.

Viņa ir tā, kas atbild uz laukuma par kadrējumu. Respektīvi, pat ja es filmējos puskaila, tas nenozīmē, ka tas tiks ietverts kadrā. Viņa rūpējas, lai šīs manas robežas nosargātu. Viņa ir mans atbalsts. Ieva dara visu, lai es justos 100% labi gan par rezultātu, gan procesu.

Kad es gatavojos lomai, es diezgan daudz lasīju arī par to, kā filmēja "Greja piecdesmit nokrāsas" (2015) vai seriālu "Sekss un dzīve". Tur visur, protams, bija šādi intimitātes režisori. Tur nav improvizācijas. Tas, ko Ieva saka: "Filma jau ir ilūzija par tēmu."

Mēs tieši ar kolēģiem runājām, ka, jo stingrāka struktūra tev ir uzlikta, jo brīvāk tu jūties improvizējot. Tas, ka es esmu pieteikusies šim projektam, nenozīmē, ka man visam ir jāpiekrīt. Es varu teikt arī nē, stop.

Viņa ir stāstījusi, ka cilvēki, kuri filmējas un piekrīt uz laukuma darīt to, ko viņi sākumā nav apdomājuši, pēc tam aiziet mājās un domā: "Bāc, bet tas galīgi nebija tas, ko es gribēju." Un tad viņi jūtās slikti. Tas ietekmē viņu psiholoģisko stāvokli.

Seriāla mārketinga komanda to pozicionē kā erotiskā žanra piemēru. Vai tev šķiet, ka Latvijā skatītāji tam ir gatavi?

Šķiet, ka gandrīz katrā latviešu filmā parādās gan kailskati, gan erotika. Vienkārši tas varbūt netiek tā nosaukts vai reklamēts, bet tā ir šīs mākslas sastāvdaļa.

Pavisam nesen, lai saņemtu kādu iedvesmu, es skatījos filmu "Acis plaši aizvērtas" (1999) ar Nikolu Kidmenu un Tomu Krūzu. Man šķiet, ka Džilis arī kādā brīdī ieminējās par to filmu.

Sadarbībā ar režisoru, kostīmākslinieci, make-up mākslinieci un citiem radošās grupas biedriem, mēs domājam par ideju. Varbūt vienā ainā stāsts ir par to, kā mana varone atveras kaut kādiem erotiskiem piedzīvojumiem, bet citā ainā stāsts varbūt ir par kaut ko citu. Tur nav jānostiprina erotika ar mežģīnēm.

Tu jau minēji, ka daļu aktieru vari saukt arī par saviem draugiem. Kā tu raksturotu sadarbību ar viņiem, gatavojoties lomai un spēlējot kameras priekšā?

Visi ir ļoti pretimnākoši un iejūtīgi. Nekad neesmu sajutusi kaut kādu.. Viens no maniem galvenajiem partneriem ir Rihards Lepers. Ar viņu es satikos pirmo reizi filmēšanas laukumā. Otrs – Eduards Johansons. Es ar viņu nebiju strādājusi, bet mēs kādreiz mācījāmies vienā skolā. Mēs esam spēlējuši kopā, ja nemaldos, "Sprīdītī". Jā, tas ir diezgan uzjautrinoši. Ar viņa tēlu seriālā man ir visintensīvākais stāsts.

Man šķiet, ka šis fakts iedod arī stāstam kaut kādu dziļumu, ja uz to raugās no kino teorijas puses.

Jā, jā. To savu tēlu es esmu arī nenormāli iemīlējusi. Man tā Efeja ļoti patīk.

Kā tu viņu raksturotu?

Es viņu esmu diezgan "pievilkusi" sev klāt. Es viņu ļoti labi saprotu, vienīgi atšķirība ir tā, ka viņa savā 20 gadnieces laikā apprecējās. Es neesmu precējusies. Viņa to savu "jaunās sievietes mūžu" ir dzīvojusi kopā ar vīrieti, kurš ir diezgan, es gribētu teikt, valdonīgs. Līdz ar to viņa savu būtību ir kaut kādā brīdī apspiedusi.  Es esmu varējusi dzīvot diezgan brīvi.

Bet visu pārējo, ar ko viņa saskaras, es ļoti labi zinu un pazīstu: kas ir toksiskas attiecības, kādas ir sajūtas, kad tava labākā draudzene pamet valsti, jo viņa ir izšķīrusies.

Es kostīmmākslinieci un make-up mākslinieci saucu par "mammu un tēti". Un viņas saka, ka Efeja ir nedaudz "ne no šīs zemes".

Vai tu gatavošanās posma laikā pirms filmēšanas paspēji arī izlasīt romānu?

Nē, godīgi sakot. Iespējams, es gribēšu izlasīt pēc filmēšanas, jo es zinu, ka Džilis ir kaut ko mainījis un ieviesis citas "līnijas". Es zinu, ka grāmatā ir daudz atmosfērisku aprakstu par tēmu, bet mums tas ir jāizspēlē. Mēs to neaprakstām, bet darām. Tāpēc pagaidām es nelasu, lai es pati varu radīt. Es domāju, ka tie tēli ir uzrakstīti arī tā, ka mums vēl ir iespēja tos papildināt un izvērst.

Es gan esmu sazinājusies ar grāmatas autori. Tā bija mana iniciatīva, lai apjautātos, vai ir kas tāds, ko viņa gribētu šim tēlam iedot.

Par ko, tavuprāt, ir šis seriāls, ja tev vajadzētu to aprakstīt pāris vārdos?

Tas ir foršs attiecību stāsts. Sāksim ar to, ka tas ir stāsts par cilvēkiem, par dzīvi. Džilis saka, ka tas ir par seksuālo atmodu. Bet vienlaikus arī par to, kādu postu tas cilvēkam var atnest. Tas ir par dzīvi.

Ja mēs pašķiram vienu lappusi uz priekšu. Iedomājies, ka pēc kāda laika tev varētu nākt arī citi piedāvājumi filmēties. Ko tu teiktu pilna laika aktrises darbu?

Tas būtu diezgan smieklīgi. Es nezinu.

Labi, es nejaušībām neticu, jo visas lielās lietas manā dzīvē notikušas neplānojot.

Es līdz šim visu laiku teicu, ka man vispār neinteresē aktiera darbs. Visticamāk, es baigi sameloju, jo šobrīd man filmēties patīk daudz vairāk nekā teātrī, cik nu es tur esmu bijusi.

Es domāju, ka pilna laika aktrise teātrī es negribētu nekad. Tas man ir skaidrs. Man tas ir pārāk ierobežojoši. Bet tas, kādu pieredzi es šobrīd gūstu kino. Tas ir interesanti.

Linda Kalniņa kā profesionāla horeogrāfe sadarbojusies ar Dailes teātri, Liepājas teātris un Valmieras drāmas teātri. Pirms tam spēlējusi epizodisku lomu seriālā "Bezvēsts pazudušās". Efejas loma seriālā "Ekstāze" ir viņas debija titullomā. 

Seriāla pirmizrāde kinoteātros paredzēta jau 1.decembrī, savukārt no 21. decembra tas būs skatāms nākamās paaudzes televīzijā "Go3"!

Skaties šo un citus šovus un seriālus Go3 televīzijā!