"Tāds kauns." Sandija Vīgante iesnaužas sporta zālē uz paklājiņa

Gadās visādi. Teiksim- vecis nomirst. Aizlaižas uz paradīzi, bet tur viņu kā komunistu atšuj un gribi negribi- jadodas uz elli, kas arī tiek darīts. Tiek līdz elles vārtiem, bet atkal nelaime- vārti ierūsējuši un neveras vaļā. Velns atver mazu, restotu lodziņu vārtu vidū un saka- "Jā, vārti nedarbojas, bet tā lieta ir labojama- palaidiet purkšķīti, un gan jau tos vārtus vaļā dabūsim". OK, tas tiek izdarīts un jā- vārti jau drusku sāk kustēt. Velni rausta vārtus, drusku sprauga jau ir, un sauc- "Tagad purkšķiniet vēl, tā lieta strādā!", kas arī tiek darīts. Sprauga kļūst vēl lielāka, taču grēcinieka dvēsele vēl nevar iespraukties. Velni rausta smagos vārtus un sauc- "Bet tagad, cik tik spēka!", te atskan skaļa balss- "Ivan Vasiļjevič, mostieties- jūs galu galā esat partijas sapulcē!".

Būtu uzmanījusies, ka kāds kačoks neuzrāpjas virsū.