"Tas ārprāts, kam cilvēks iet cauri…" Mūziķis Matīss Pavītols atklāti par savu cīņu ar azartspēļu atkarību

Matīss Pavītols, kurš ir viens no retajiem, kurš par savu atkarību no azartspēlēm jeb ludomāniju runā publiski, uzskata – atkarīgais ir atkarīgs ir visu savu mūžu. "Viņš nespēlē šajā brīdī, bet sajūta nekur nepazūd. Lai cik tas būtu jocīgi, pirmā doma, kad saņem mazliet vairāk naudas vai parādās brīvs laiks, ir – vai nevajadzētu iet iemest. Vēl aizvien," saka Matīss, kurš azartspēles nav spēlējis vairāk nekā desmit gadus.

Viņš neslēpj – mājinieki par viņa aizraušanos ar azartspēlēm ilgu laiku neko nezināja, jo viņam to izdevās veiksmīgi noslēpt. "Meli nāk ļoti brīvi. Aizņemties naudu ir ļoti brīvi. Man kā māksliniekam ir brīvāks dzīvesstils, nav no astoņiem līdz pieciem jāstrādā, tāpēc neviens neprasa, kur tu esi pēc pieciem," stāsta Matīss.

Vai spēļu zāli vispār var pamest ar laimestu? "Lai varētu iziet ārā, summai ir jābūt diezgan lielai, jo no azarta atkarīgais principā neiet laimēt, viņš iet tur būt, spēlēt, viņš iegūst kaut kāda veida baudījumu no abiem galiem." Kā skaidro Matīss emocijas sniedz gan laimests, gan zaudējums.

Sāpi par savu atkarību Matīss krāja sevī, nevis mēģināja izkliegt. Četri gadi, ko viņš intensīvi pavadīja spēļu zālēs, beidzās ar nervu sabrukumu un "to gudro slimību, kuras nosaukumu es vairs tagad neatceros – tad, kad tu ej pa ielu un slēdzies ārā, tev pazūd apziņa un tu vienkārši vari nogāzties jebkurā brīdī".

"Man tas izpaudās tādā veidā. Kamēr es spēlēju, man it kā viss bija labi, bet, kad es beidzu, atvērās, man liekas, vēl lielāka elle nekā pirms tam," atklāts ir Matīss.

Mūziķis atzīst ar azartu bijis skarts, cik vien sevi atceras. "Man bijis interesanti gan grabināt uz naudu, gan visādi, tāpēc es nebrīnos, ka esmu nonācis līdz aparātiem un spēļu galdiem," stāsta mūziķis un uzsver, ka citas atkarības, piemēram, alkoholismu, viņš neizjuta. "Man patika tikai tas. Kad gribējās dzert, es dzēru, un tam nebija nekāda sakara ar spēlēšanu. Kad es gribēju spēlēt, es spēlēju."

Jautāts, ar ko tagad aizvietojis vēlmi spēlēt azartspēles, mūziķis ir strikts: "Ne ar ko. To nevar aizvietot." Viņš uzskata, ka var atrast citu atkarību, bet tas nestrādā ilgstoši. "Es uzskatu, ka aizvietošana nekam neder. Vai nu tu to dari, vai nedari. Tā ir ar jebko. Tāpat kā ar smēķēšanu. Ko es darīšu, kad apmetīšu? Tu nesmēķēsi, tu vienkārši dzīvosi."

Vai gadījumā, ja no tā saucamajām laimētavām mājās nestu naudu, sajūta būtu citādāka, Matīss saka: "Nelaime ir tā, ka dzīve paiet. Tu it kā nes mājās naudu, bet dzīvo purvā, un no purva ir ārā tikai roka, kurā ir nauda, bet pats mirsti nost."
Kas bija dziļākā bedre, kad Matīss saprata – nav vairs kur zemāk krist? "Man bija burvīgs svētdienas rīts, kurā es pamodos un sapratu – es nezinu, kā tas notiek, bet ir iekšēja pārliecība, ka šis ir tas rīts, kad viss mainīsies. Tu ņem stiķi un brauksi un mežu – šis ir tavs pēdējais rīts. Tādu es piedzīvoju. Tas ir pats gals.

Man liekas, ka bez šī piedzīvojuma arī nekādu pārmaiņu nevar būt. Tas ir galējais punkts, kad tu esi izprovējis visu," stāsta Matīss.

Matīss neslēpj – viņš arī zaga, tiesa, ne tādā ziņā, ka "aptīrīja" cilvēkus. "Zagšana ir dažāda. Tu apzodz bērnus visādos veidos, tu viņiem nozodz kaut ko ne jau tikai fiziski. Un tas vājprātīgais pašpārmetums, ka tu zini, kādos vien veidos tu esi samazinājis viņu iespējas," stāsta Matīss.

Viņš atzīst, ka naudu spēļu zālēm lielākoties aizņēmās no draugiem, tirgoja to, kas vēl it palicis. "Sirdsapziņa vairs nav svarīga, galvenais ir apmierināt nepārtraukto vajadzību. Ja būtu kopā ar alkoholismu, es domāju, tas būtu varbūt vienkāršāk – tad es varētu dzert un sevi attaisnot, bet es pilnīgā skaidrā to darīju, man tas bija baigi patīkami," stāsta Matīss.

Par līdzcilvēkiem viņš sāka atcerēties tikai brīdī, kad fokuss no spēļu automāta nedaudz novirzījās. "Tu atceries savu sievu, bērnus, visus apkārtējos, kuriem tu vairs nevelti nekādu uzmanību. Bet viņi visi tev patiesībā kaitina, jo pirmais jautājums un spuras ir gaisā, gribas kliegt. Es arī, man liekas, visu laiku to tik darīju kā kliedzu – uz visiem un visur. Draugu kļuva arvien mazāk, visi sāka izvairīties no manis.

Tas ārprāts, kam cilvēks tur iet cauri… tā realitāte tevi visu laiku iznīcina. Es vēl biju galēji neveiksmīgs, es vienmēr zaudēju," stāsta Matīss.

Viņš atzīstas, ka pats sevi vairs nemaz nespēja pārliecināt atturēties no azartspēlēm, bet šajā ziņā daudz palīdzēja kāds draugs, kurš arī savulaik saskāries ar šo atkarību un no Matīsa gadu neatkāpās.

Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.

"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.

Sarunu šovu "Zilonis studijā" no pirmdienas līdz ceturtdienai pulksten 17 skaties kanālā TV3 un pēc tam arī portālā "tv3.lv" un platformā "TV3Play", kur pieejams arī viss raidījuma arhīvs.

Sarunu šovā "Zilonis studijā" Agnese Drunka un Oskars Lepers aicina dažādu jomu pārstāvjus, lai diskutētu par ērtiem un ne tik ērtiem tematiem, par kuriem reizēm vairāmies runāt publiski.

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!