Veģetatīvā distonija, depresija, sevis dziedināšana un atgriešanās mūzikā! Sandija Vīgante piedāvā jaunu hitu

Sandija atklāj, ka dziesmas "Es jau neteicu" vārdi radušies paši no sevis, viņa nav atradusies tādā dzīves situācijā, par ko dzied dziesmā, bet, iespējams, iepriekšējās attiecības un pieredzes apvienojušās vienuviet un vārdi nākuši dabiski.

"Atceros, ka pirms trīs gadiem sēdēju mežā pie ezera, sauļojos un man vajadzēja ātri meklēt papīra lapu un pildspalvu, vārdi nāca no manis tā, ka likās galvā ir atvēries kanāls. Nedomāju, ko tieši rakstu, kad pārlasīju sapratu, ka vēlos radīt dziesmu. Arī melodija nāca tikpat viegli. Aizsūtīju producentam, viņš teica – taisām, bet tajā laikā nejutos pārliecināta par sevi un savām spējām," skaidro Sandija.

Mūziķe paziņo, ka pēc šova "O!Kartes skatuve", kurā dzīvojusi četrus mēnešus, kur viņu vērojuši cilvēki, bijuši fani, un, izejot ārā, viņu pazinis teju katrs cilvēks, bijuši gan labi komentāri, gan ne tik labi, tas novedis pie veģetatīvās distonijas ar ko Sandija cīnās jau desmit gadus. Atceroties panikas lēkmes, tā laika sajūtas, viņu pārņēma bailes par iespēju sevi atkal izlikt publiskajā telpā.

Lai cīnītos ar veģetatīvo distoniju un panikas lēkmēm, Sandija sāka apmeklēt meditācijas, braukājusi uz dažādiem retrītiem, kur māca pareizu miera elpošanu, lai nomierinātu nervu sistēmu.

"Pirms diviem gadiem manā dzīvē bija posms, kad cīnījos ar depresiju. Likās, ka viss ir pilnībā šķērsām, nebija vēlēšanās kaut ko darīt. Pieņēmos svarā, brīvdienās mēdzu lietot alkoholu, tā slēpu iekšējās traumas, bailes, nepārliecību pār sevi. Viss bija tik slikti, ka vienā mirklī sāku apmeklēt psihologu, lasīt grāmatas, kas mani psiholoģiski pilnveidoja," atceras Sandija.

Šovu zvaigzne atgriezusies pie sporta, pilnībā pārtraukusi lietot alkoholu un nu jau ir gandrīz pusotrs gads, kopš viņa pilnībā izslēgusi grādīgos no dzīves. Mūziķe uzsver, ka pat vārdos nevar aprakstīt, kā izmainās cilvēks, kad "izmet" no dzīves visu toksisko un sāk dzīvot ar apziņu, ka dzīve ir viena un laiks skrien uz priekšu – nav ko zaudēt var tikai uzvarēt vai iegūt pieredzi.

To visu apzinoties Sandija aizbraukusi un beidzot ierakstījusi dziesmu.

"Dziesma ir par attiecībām, par to, cik bieži cilvēki pieķeras kādam, bet baidās būt sāpināti, tāpēc izdomā aizbildinājumus, kāpēc nevar būt kopā. Cilvēki melo paši sev, ka ir laimīgi vieni, bet patiesībā viņi ir laimīgi vieni tikai tāpēc, jo apzinās, ka nevar tikt sāpināti, viņi labāk izvēlas gulēt gultā un raudāt, nevis mēģināt uz visiem 100% kādam uzticēties. Ikviens no mums ir kādā dzīves posmā sāpināts vai pievilts, bet tas, ka vienreiz salauzi kāju nenozīmē, ka vairāk nekad nekāpsi pa trepēm. Jāturpina kāpt, bet uzmanīgāk un jāskatās vai nav slidens, vai pakāpiens ir stabils," prāto Sandija.

Mūziķē ir sakrājies ļoti daudz, ko viņa vēlas pastāstīt cilvēkiem, tāpēc Ziemassvētku laikā dosies nelielā koncertturnejā, kur intīmā gaisotnē vēlas izdziedāt stāstus, likt katram klausītājam rezonēt ar dziesmām.

"Manī ir arī vizuālas izmaiņas, esmu atkal blondīne. Melnos matus nokrāsoju, kad bija drūmākais laiks, kad jutos depresīvi, vēlējos izskatīties tā, lai cilvēki nevēlas nākt man klāt, tādu efektu arī panācu. Daudzi teica, ka izskatos iedomīga, auksta un augstprātīga. Strādājot ar sevi un mīlot sevi sapratu, ka melnā krāsa ir nomācoša. Jūtu, ka no manis nāk gaisma, gaišums un mīlestība. Pirms tam likās, ka visi vēl man tikai ļaunu, bet patiesībā – pati to gribēju, jo neticēju, ka esmu pelnījusi ko labu," tā Sandija, sakot, ka tā viņa reaģē uz melno krāsu,bet katram tas ir individuāli.

Sandija apzinās, ka tajā brīdī, kad sāc sevi mīlēt arī citi to jūt un enerģija pilnībā mainās. Dziedātāja jutusi, ka viņai jākļūst par blondīni, jo viņa tā jūtas.

"Vēlos publiski runāt par to, cik būtiski ir būt patiesam pašam pret sevi, nebaidīties pieņemt lielus lēmumus, kuri sākumā var likties sāpīgi, bet gala rezultātā iedos jaunas iespējas dzīvē. Mūsdienās daudzi dzīvo attiecībās gluži kā kontraktā, jo viņiem ir kopīgs dzīvoklis, kopīgs bērns, bet patiesībā ir nelaimīgi, cilvēkiem ir bail palikt vieniem. Ir bailes no nezināmā, bail no zaudējumiem. Jo ātrāk dzīve noslānīs, jo vieglāk būs tikt pāri nākamajām grūtībām," par dzīvi aizdomājas Sandija.

Sandija apzinās, ka mūzika ir viņas ceļš, vai tas būs viegls, vai grūt, to viņa nezina. Būt kalna virsotnē, tad nokrist un atkal kāpt augšā, cerot, ka izdosies sasniegt kaut ko vēl labāku, ir liels izaicinājums. Viņa ir gatava to pieņemt.