"Ārpus zonas: Tadžikistānas kalnos" ceturtās dienas lielākais izaicinājums – svelmaina saule
Latvijas slavenībām Tadžikistānas kalnos ausis ceturtās pārgājiena dienas rīts. Priekšā kārtējais stāvias kāpums, kura pieveikšanu vieglāku nebūt nepadara cepinošā saule. Lai gājienu pievarētu, daļa dalībnieku vienojušies to pavadīt klusumā.
"Saule šeit mostas agri un strauji iesilda kalnu ielejas. Tāpēc rosība pie mūsu teltīm sākas jau ar pirmajiem saules stariem. Ir ceturtā pārgājiena diena, un rutīna pamazām ir iepazīta. Aizpampušas acis, somu krāmēšana, ūdens filtrēšana – tas viss aizņem laiku. Ūdens šeit ir obligāti jāfiltrē, ja nevēlaties vēdergraižu situācijas," stāsta ekspedīcijas iniciatore Kristīne Garklāva.
Pārgājiena dalībniekus pārsteiguši netālu esošās ganu nometnes bērni. Tie atnesuši ne tikai ūdeni, bet arī sulīgu arbūzu.
Kristīne teic, ka šī varētu būt viena no grūtākajām pārgājienu dienām, jo dalībniekus gaida aptuveni 14 kilometru garš gājiens ar 1300 augstuma metriem. Šādam kāpienam nepieciešamas aptuveni piecas, sešas stundas. Taču grupa ir apņēmības pilna.
"Visu laiku ir sajūta, ka tu strādā. Man patīk strādāt. Beigās tu dabū to atalgojumu – skaisto skatu un gandarījumu, ka tu pats esi to sasniedzis. Tur ir tas kaifs. Tā kā kāpiet kalnos," mudina profesionāls skrituļslidotājs Nils Jansons.
Vienlaikus viņš gan atzīst, ka ir ilgas pēc mājām. Vispirms gan gribas tikt līdz takas finišam, bet mājās gribas, jo tur ir vislabāk.
Dienas beigās ekspedīcijas dalībniekus pārsteidz krusas graudi, kas tik spēcīgi sitas pa telts sienām, ka šķiet – tie izsitīs caurumus.
Kuram stāvais kāpiens asociējas ar mokām un ciešanām? Kāpēc Kristīne no rīta vairās rādīt savas acis un slēpj tās aiz saules brillēm? Kuram pietiek spīta un sīkstuma, bet mazliet pietrūkst spēka? Kurš radīs spēku, citējot Raini? To visu un vēl vairāk lūko redzēt sestajā "Ārpus zonas: Tadžikistānas kalnos" sērijā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
