Izzinām nedaudz biedējošos Rīgas muzejus, kas glabā neticamus stāstus un atklāj pilsētas mazāk zināmo seju

Mēs sevi pazīstam diezgan slikti. Tāpēc ir laiks ielūkoties vietās, kas daudz ko atklāj par mums pašiem gan iekšēji, gan garīgi, kas, iespējams, mazliet biedēs un pat pakutinās nervus.

Piemēram, ienākot RSU Anatomijas muzejā paveras milzīga siena ar galvaskausiem.

"Tie ir iegūti arheoloģiskajos izrakumos 20. gadsimta 20.-30. gados, lai izpētītu senlatviešu galvaskausus, stāsta RSU Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete.

Daļai no eksponātiem identitātē nav zināma, bet ir arī zināmi. Piemēram, kāds ir jauna vīrieša skelets, kuram dzīves laikā bija vārds Jānis Teodors Lugstiņš, kurš 1925. gadā ir izdarījis pašnāvību nošaujoties, 27 gadu vecumā.

"Savā pirmsnāves vēstulē ir izteicis viņš bija izteicis vēlēšanos, lai viņš tiktu skeletēts un atrasto Anatomijas muzejā," atklāj Lībiete.

Nostāsti par jaunā vīrieša nāvi ir dažādi. "Biežākais stāsts bija par to, ka viņš ir bijis medicīnas students, kurš nav nolicis eksāmenu anatomijā un it kā ikr nošāvies Anatomikumā uz lielajām kāpnēm. Tās ir muļķības," stāsta Lībiete.

Jānis Teodors Lugstiņš ir bijis cara armijā un piedalījies Pirmajā pasaules karā, kas izskaidro jaunā vīrieša depresiju un vēlmi no šīs dzīves atvadīties.

"Viņš ir strādājis Rīgas policijas iecirknī un viņš izdarīja pašnāvību, nošaujoties Elizabetes un Valdemāra ielas krustojumā ormaņa ratos. Pirmsnāves vēstulē bija rakstīts, ka viņš to dara nelaimīgas laulības dēļ un dzīves apnikuma dēļ. Droši vien tā šodien būtu depresija," stāsta Lībiete.

Muzeja ekspozīcijā veidojusies 20.–30. gados, jo tolaik Latvijā bijis likums, ja valsts teritorijā kāds nomiris un neviens nav pieteicies nelaiķi apbērēt, tad to uzskatīja par valsts īpašumu, kas tālāk līķi nodevusi studentiem apmācībai. Un, ja to sekciju laikā atradās kāds neparast eksponāts vai paraugorgāns, tad to lika burkā, uzlēja formalīnu un burku lika vitrīnā studijām nākamajām topošo ārstu paaudzēm.

Anatomijas muzejā var aplūkot arī tetovēto ādu kolekciju, kaula bērnus, smadzenes muskuļus, orgānus, kaulus un dažādus anomālijas.

Cilvēkam nav tikai fiziskais ķermenis, bet arī garīgais. Vai ir muzejs, kurā var apskatīt kādus priekšmetus gara veselībai? Piemērotākā vieta Rīgā, kur to meklēt, iespējams, ir Nacionālās psihiskā veselības centra muzejs (NPVC).

"Garu veselu un možu uztur tas, ka cilvēks jūtas droši, ka par viņu rūpējas un mēģina viņam palīdzēt. NVPC jau no seniem laikiem ir bijusi patvērums slima cilvēka garam," stāsta NVPC Sabiedrisko attiecību speciāliste Silva Bendrāte.

Te ir ārstējušies daudzi talantīgi mākslinieki, mūziķi, dzejnieki un kultūras cilvēki.

"Talantīga cilvēka psihe ir trausla, jūtīga un reaģē uz dažādām pārmaiņām un ierosinātiem, iespējams, asāk," stāsta Bendrāte.

Mūsdienu ārstniecības metodes garīgajai veselībai ļoti atšķiras no kādreiz izmantotām.

"Šeit ir miega terapija, elektro miegs, metode, kas bija arī tajā laikā, šeit ir arī insulīna terapija, kas bija padomju laikos atbalstīta. Insulīna terapija ir tad, ka ievada cilvēku insulīna komā – prāts atpūšas, vai nu cilvēks pats cilvēks iziet no komas vai viņu atmodina," skaidro Bendrāte.

Muzejā atsevišķa telpa ir veltīta arī bulīmijai un anoreksijai.

"Muzejā attēlā redzamā meitene ir modele, fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs viņu ir daudz fotografējis. Viņa pēc kāda laika bija atnākusi un teica, ka viņa tagad ir skaistāka, tikai par resnu. Viņai ir 38 kilogrami, bet vajag 35 kilogramus," stāsta Bendrāte un piebilsts, ka "šis it kā esot laimīgais stāsts. It kā meitene ir atgriezusies. Nezinu kā viņai tagad klājas vai tas tiešām tā ir, bet ir jāsaprot, ka tā ir diezgan traģiska psihiatriska slimība."

Iespējams, Muzeju nakts, kas šogad būs no 17. maijā, būs īstais laiks ielūkoties mazliet neparastākos muzejos. Abi muzeji piedalās muzeju naktī.

Noskaties interviju ar basketbolisti un divu bērnu māmiņu Guntu Baško:

Uzzini, kā brīnišķīgi pavadīt savas brīvdienas kopā ar jauno dzīvesstila raidījumu "Bez steigas" sestdienu rītos pulksten 9 kanālā TV3, Go3 un portālā tv3.lv.