Suns meklē mājas: vēl viens sunītis ticis pie mājām

Sākumā es šausminājos, jo šķita, ka netiek nemaz ņemta vērā suņu labsajūta un emocijas. Taču jau noskatoties 7. raidījumu, redzōt, ka vismaz pieci vēl ir ieguvuši sev īstas mājas (es ceru), tad jāpiekrīt Ulubeles saimniecei, ka tā tiek pievērsta sabiedrības uzmanība šajai sāpīgajai problēmai. Sabiedrība jau mums kluvusi dikti merkantila, ja kāds paņem dzīvieku, tad daudzi, kad apnīk, vienkārši tos pamet. Domāju, ka līdzigus, taču daudz pārdomātākus, šovus noteikti vajag turpināt arī citugad. Man pašali ir bijuš isuni, tagad jau vairākus gadus pēc pēdējā mīluļa nāves nav. Un man suņa ļoti pietrūkst. Taču garas dienas esmu prom darbā, dzīvoju viena, arī veselība klibo, tāpēc saprotu, ka sunītim tās būtu mocības. Un neriskēju ņemt. Šovā man arī vairāki sunīši iekrita sirdī, taču.. Un vēl. ievēroju, ka visi atkratās no bailīgākajiem, kautrīgākajiem. Vakar arī, Gailenīte bija ļoti bailīga, un tad nupotenciālās saimnieces ņēmās teikt, ka viņai vajag tādus saimniekus, kam būtu laiks nodarboties ar viņu. Nu tad nodarbojieties, ja reiz suņus mīlat, bet visiem visu vajag jau gatavu lietošanai. Un ļoti man Kvazītis iepatikās, taču viņam, protams, vajag īpašus saimniekus, kas augu dienu ir mājās. Nesaprotu šova rīkotājus, kas šādu sunīti (skaistuli) veda uz lauku mājām bez sētas. Viņš taču tur vienā mirklī aizklīstu nezināmāstālēs, neko neredzot. Beigās novēlu patiešām visiem dzīvniekiem gudrus un mīlošus saimniekus!