Irēnas stāsts: Dzīvot bērnu dēļ – negaidīta diagnoze un cīņa par pilnvērtīgu dzīvi

Irēna atklāj: "Viss sākās ar niecīgu veidojumu, kuru es pamanīju dušā neilgi pirms Jaunā gada. Tobrīd pat neapsvēru domu, ka tas varētu būt vēzis. Par spīti tam, ka sajūta bija dīvaina, es biju iedomājusies, ka veidojums radies no krūštura stīpiņas. Protams, tajā brīdī neienāca prātā, ka mans pēkšņais nogurums ir saistīts ar atrasto veidojumu. Beigās bailes mudināja rīkoties, un es devos pie ārsta. Ginekologs nosūtīja mani uz ultrasonogrāfiju, pēc kuras tiku nosūtīta vēl pie cita speciālista, kurš teica, ka viss ir labi. Nolēmu vēlreiz aiziet pie ginekoloģes un teicu, ka otrs speciālists mani aizsūtījis mājās. Ginekoloģe sazinājās ar ultrasonogrāfijas ārsti, un abas vienojās, ka tomēr jāveic pārbaudes, un nosūtīja mani uz magnētisko rezonansi."

Pēc vairākām ārstu vizītēm diagnoze Irēnai bija skaidra – krūts vēzis 1. stadijā. Lai gan audzējs tika atklāts agrīnā stadijā, situācija bija sarežģīta. Irēna turpina: "Ārsts man teica, ka turpmāk dzīve būs jādzīvo bez vienas krūts, jo tā būs jānoņem – vēzis ir izplatījies vairākās krūts vietās. Jautāju, ko darīt ar otru krūti, uz ko saņēmu atbildi, ka arī tā preventīvi būtu jānoņem. Rezultātā vienojāmies, ka labākais un drošākais risinājums ir uzreiz noņemt abas krūtis. Tas nebija viegls lēmums, un man likās, ka ārsta kabinetā paliks slikti – tā nebija ziņa, ko gribēju saņemt. Biju šokā un pārsteigta. Vēl tagad, ejot pie ārstiem, kuri izraksta nosūtījumus uz daudzām pārbaudēm, mani pārņem bailes. Uzzinot diagnozi, man acu priekšā uzreiz bija bildes, kurās redzamas sievietes bez matiem, skropstām un uzacīm, un šķita, ka pēdējā stunda ir klāt."

Pēc smagās sarunas ar ārstu Irēnas dzīves prioritātes strauji mainījās. Sievietei bija jāgatavojas vairākām operācijām un jāiemācās sadzīvot ar neziņu par to, kāda dzīve izskatīsies pēcāk. "Esmu šķīrusies, tāpēc nelikās pareizi zvanīt bijušajam vīram. Visgrūtāk diagnozi bija atklāt bērniem un vecākiem. Onkoloģijas slimnieku žēlo un no viņa baidās. Tomēr tas nav pareizi! Atceros, ka tas bija laiks, kad es ļoti daudz un bieži raudāju. Viena no grūtākajām lietām bija pieņemt, ka dzīve būs jāturpina bez manām krūtīm, tomēr mani glāba apziņa, ka gribu dzīvot un būt klātesoša savu bērnu dzīvēs. Operācija bija neizbēgama," atceras Irēna.

Svarīgākie ir līdzcilvēki

Irēna skaidro, ka atbalsta sistēma ir ļoti svarīga veiksmīgā ārstniecības procesā: "Mans atbalsta plecs bija mani vecāki un bērni. Biju ļoti sabijusies par slimības izraisītajām blaknēm, jo visiem vēža pacientiem ārstēšanas process parasti ir smags – pacienti jūtas vāji, bieži ir slikta dūša. Šajā laikā ļoti palīdzēja mamma, kura teica, ka nevajag domāt negatīvi un, iespējams, man nebūs tik slikti."

Irēna atklāj, ka slimības laiks bija sākums jaunām attiecībām. "Vienā no savas dzīves smagākajiem periodiem es uzsāku arī jaunas attiecības. Par spīti tam, ka uz katru tikšanās reizi gāju kā uz pēdējo, nu jau piecus gadus esam kopā un esam apprecējušies. Kad uzzināju diagnozi, mēs vēl nebijām kopā. Sākām satikties, kad manas krūtis jau bija noņemtas un ieliktas pagaidu krūtis. Viņš mani ļoti atbalstīja un, kad biju zaudējusi matus, teica, ka esmu pati skaistākā," stāsta Irēna.

Viņa dalās ar citu svarīgu dzīves aspektu – dzīvības apdrošināšana ar uzkrājuma veidošanu. "Iepriekš draudzene man bija ieteikusi šo apdrošināšanas veidu, un, lai gan sākotnēji nebiju par to domājusi, beigu beigās tas izrādījās liels atbalsts. Kad man tika izmaksāta kompensācija 20 000 eiro apmērā, es sapratu, cik kritiski svarīga bija šī izvēle. Ķīmijterapijas lielākās izmaksas sedza valsts, un mans līdzmaksājums bija 10 eiro, tomēr pagaidu krūšu implantus un pēcāk īstos implantus valsts neapmaksāja, līdz ar to izmaksas par operācijām un implantiem sasniedza aptuveni 4000 eiro," stāsta Irēna. Finansiālais atbalsts ļāva viņai koncentrēties uz atveseļošanos, kad Irēna bija fiziski un emocionāli izsmelta pēc cīņas ar slimību.

Onkoloģijas pacienti nav jāizolē

Irēna atzīst, ka cīņa ar vēzi bija neiedomājami grūta, bet tā arī ļāva identificēt dzīves īstās vērtības. "Visgrūtākais bija apturēt savu ikdienas dzīvi. Katras trīs nedēļas man bija ķīmijterapijas, pēc kurām vienmēr jutos slikti. Gribēju par diagnozi nedomāt un cerēju, ka, lai arī kādas pārbaudes man būtu, vienmēr saņemšu tikai labus rezultātus. Šajā laikā ir viegli iekrist depresijā un ļoti svarīgi ir līdzcilvēki. Es joprojām veicu hormonu terapiju, kas nozīmē, ka lietošu zāles vienu reizi dienā nākamos piecus gadus. Arī tām var būt nepatīkami blakusefekti, piemēram, regulāras svara svārstības, nemitīgas pārbaudes, un, kad aizeju pie ārsta un sūdzos par sāpēm, kas, manuprāt, saistītas ar vecumu, ārste norāda, ka sāpju iemesls ir zāļu lietošana. Tomēr tagad, kad esmu izgājusi cauri smagajai slimībai un ārstēšanas procesiem, varu teikt, ka esmu pateicīga par iespēju dzīvot. Es atdotu visu, lai varētu būt kopā ar saviem bērniem ilgāk."

Irēna uzsver, ka ir svarīgi rūpēties par sevi un regulāri veikt izmeklējumus: "Sievietēm obligāti jāiet uz mamogrāfiju. Bailes ir kā dzinējs, lai mēs rīkotos. Ja pēc pārbaudes ir skaidri zināms, ka rezultāti ir labi – brīnišķīgi. Ja nē, tad tā ir iespēja sākt ārstniecības procesu. Es zinu, ka sievietēm ļoti rūp ārējais izskats, un vēža diagnoze asociējas arī ar ārējā izskata izmaiņām, tomēr vēlos uzsvērt, ka visam ir risinājums. Pat, ja vēzis nozīmē pārmaiņas ķermenī, tas nenozīmē, ka jāzaudē pašapziņa vai sievišķība. Ir iespējams veikt rekonstrukcijas operācijas, uztetovēt uzacis un skropstu līniju, un atrast veidus, kā justies skaistai un pārliecinātai par sevi. Tās ir lietas, kuras darīju arī es. Mums jāatceras, ka vēža diagnoze nenozīmē, ka cilvēks ir vājš vai ir jāizolē. Tieši pretēji – šajā cīņā ir jāsniedz atbalsts, jāsaglabā cilvēcība un jāiedrošina turpināt dzīvot pilnvērtīgi."