Viņa enerģija, mērķtiecība un smaids izstaro kaut ko īpašu. Saruna ar neredzīgā cīkstoņa Mihaela treneri Poltoraku

Mihaels ir neredzīgs, bet fantastiski apņēmīgs. Viņš jau no pirmajām treniņu dienām džiu-džitsu pulciņā spēja iedvesmot gan trenerus, gan vienaudžus.

Treneris Poltoraks stāsta, kad Mihaels pirmo reizi ienāca cīņas zālē, tad nebija domas par medaļām vai pasaules čempionātiem.

Vienkārši vēlēšanās iemācīties, būt kopā ar citiem un piedzīvot prieku.

Ātri kļuva skaidrs, ka šis puika nav kā visi pārējie. Viņa enerģija, mērķtiecība un smaids izstaro kaut ko īpašu – spēju iedvesmot un mainīt pasauli apkārt.

Vai jau toreiz varējāt iedomāties, cik tālu Mihaelu šis ceļš var aizvest?

Mēs ar Mihaelu pirms kāda laika iepazināmies Starptautiskajā Žila Verna Rīgas Franču licejā, kur vadīju džiu-džitsu pulciņu.

Redzot Mihaelu, pajautāju, vai viņš varbūt gribētu pamēģināt cīņas sportu. Un viņš atnāca.

Drīz vien viņš pievienojās mūsu cīņu sporta Akadēmijai. Pirmais iespaids bija – kāpēc šis puika ir tik jautrs un dzīvespriecīgs? Viņš taču ir neredzīgs!

Man vajadzēja aptuveni trīs līdz četras nedēļas, lai labāk iepazītu Mihaelu un saprastu, ka viņš ir citāds nekā visi pārējie. Un tieši tāpēc Miša var mainīt pasauli.

Tajā brīdī vēl nebija nevienas idejas par iespējamo sportista karjeru vai sasniegumiem.

Vienkārši vēlējos dot Mihaelam iespēju trenēties un sajust, ka viņu mīl un gaida mūsu zālē katrs no mums. Bērni viņu pieņēma ļoti sirsnīgi un silti.

Brazīliešu džiu-džitsu ir ļoti tehnisks sporta veids, kur bieži liela nozīme ir vizuālajai uztverei. Kā tiek pielāgots treniņa process Mihaelam?

Treniņu process nav mainīts. Mihaels atnāca, bet man jau bija galvā sava sistēma kā strādāšu ar puiku.

Pie mums nodarbības ir ļoti intensīvas un grūtas. Mihaelam nav nekādu īpašu vingrinājumu vai atvieglojumu – viss ir tāpat kā visiem, un viņam tas ļoti patīk.

Vienīgais, ko mēģinu citādāk ir sadarboties ar viņu pašam. Nav jāmeklē pretinieki ar acīm. Viņa treniņu process ir balstīts uz pieskārieniem – viņš mācās sajust pretinieku caur kājām, rokām, pleciem un citām ķermeņa daļām.

Ja salīdzinām Mihaelu ar citiem viņa vecuma sportistiem, kas viņu visvairāk izceļ? 

Miša ir ļoti stiprs, taču koordinācija viņam sākotnēji sagādāja lielākas grūtības, ko mēs trenējam šobrīd ļoti stingri.

Bet galvenais – salīdzinot ar citiem viņa vecuma sportistiem, viņam nav baiļu vai pārdzīvojuma par zaudējumiem. Viņš neredz problēmas, ko redzam mēs.

Viņš vienkārši vēlas jaunas emocijas un izmanto katru iespēju tās iegūt. Mihaela enerģija, mērķtiecība un smaids izstaro kaut ko īpašu. Man ir grūti pateikt, kas tas ir.

Pasaules čempionāta sudrabs Abū Dabī ir milzīgs sasniegums. Tas bija pārsteigums vai likumsakarīgs iznākums? 

Domāju, ka likumsakarīgs iznākums. Man patīk sapņot, bet kā trenerim jābūt reālistam. Pasaules čempionātā sacenšas pilnīgi veseli bērni, un iespēja uzvarēt ir ļoti maza.

Tieši tāpēc sports ir tik aizraujošs.

Runājot par Mihaelu, tad pasaules meistarsacīkstēs viņš bija 10 sekunžu attālumā no pārliecinoša zaudējuma, un viņš spēja izraut uzvaru un atvest uz Latviju sudraba godalgu.

Mihaels jau bija startējis vairākās sacensībās, bet neviens par to neinteresējās.

Daudzi skatās tikai uz bildēm ar zelta medaļām, bet Mihaels cīnās, nedomājot par rezultātu tajā brīdī, un izcīna medaļas ar savu darbu.

Ko vecāki saka par Mihaela aizraušanos ar cīņas sportu?

Visu to labāko! Protams, ka sportā rezultāts ir svarīgs. Vecāku, sportista un trenera komunikācija ir ļoti būtiska.

Es redzu Mihaelu tikai sešas stundas nedēļā. Viss pārējais laiks ir vecāku ieguldījums.

Tieši viņu atbalsts un dzīves piemērs izaudzina mērķtiecīgu, labu, jautru, smaidīgu un brīnumainu puiku, kurš katru dienu grib atvērt jaunas durvis un nebaidās no pārbaudījumiem.

Kā vērtējat Latvijas atbalstu jaunajiem sportistiem, īpaši bērniem ar īpašām vajadzībām?

Godīgi sakot, Mihaelam atbalsts praktiski ir bijis nulle. Varbūt kāds cits bērns saņem palīdzību, bet nezinu.

Ja nebūtu šīs pasaules čempionāta uzvaras un video ar 20 miljoniem skatījumu, tad arī mūsu sarunas šobrīd nebūtu.

Mihaels jau bija startējis Latvijas, Lietuvas un Itālijas čempionātos un izcīnījis zeltu, bet neviens par to neinteresējās.

Latvijas sporta komitejas teica, ka tas nav olimpiskais sporta veids, un nemaz neinteresējās. Esmu ļoti vīlies par to, bet es ticu, ka Mihaelam vēl būs iespēja mainīt pasaules attieksmi.

Kas, iespējams, būtu jādara tā, lai to mainītu?

Tādu bērnu Latvijā ir ļoti daudz, bet mēs bieži domājam tikai par bildēm no pasaules čempionātiem, un pēc nedēļas aizmirstam.

Mihaels ar sportu maina attieksmi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nepieciešamas programmas, speciāli aprīkoti centri, publiskas aktivitātes un tā tālāk.

Cenšos organizēt un atvērt Latvijā pirmo Eiropas speciālo džiu-džitsu centru cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Sapņoju to atvērt kādā tirdzniecības centrā Rīgā, lai visi apmeklētāji redzētu, ka šādi cilvēki eksistē un nav sliktāki par citiem.

Tas var palīdzēt atrast simtiem jaunu "zvaigznīšu", kā Mihaels, vienkārši dodot viņiem iespēju trenēties.

Ja katrs cīņas klubs uzņems vienu tādu bērnu, mēs kopā spēsim mainīt daudz. Pat ja citi vēl nav gatavi, mēs ar Mihaelu turpināsim šo darbu.

Ko jūs kā treneris vēlaties sasniegt kopā ar Mihaelu?

Es ceru, ka viņš nepametīs un dabūs melno jostu, startēs vēl vairākās sacensībās un beigās kļūs par pasaules čempionu!

Tomēr pats galvenais ir, lai viņš spētu atrast savu jomu, kur varēs motivēt cilvēkus ar īpašām vajadzībām un palīdzēt tiem, kam ir grūti.

Mihaels lieliski iedvesmo pārējos audzēkņus nepadoties.

Paldies par interviju!

Paldies jums!