Izdzīvošanas sports – ar nogurumu, klimatu, ēdienu un psiholoģiju. Riteņbraucēja Kristiāna Belohvoščika stāsts
24 gadus vecais Latvijas riteņbraucējs Kristiāns Belohvoščiks portālam "tv3.lv" stāstīja par savu izdzīvošanas sporta veidu, kurā līdzās fiziskajai sagatavotībai izšķiroši ir arī klimats, uzturs un psiholoģiskā noturība.
Belohvoščiks pavisam nesen nodrošināja uzvaru velobrauciena "Tour of Hellas" sprintā iekrātajos punktos.
Iepriekšējā nedēļā Belohvoščiks karstajā Beninā izcīnīja uzvaru daudzdienu velobrauciena kopvērtējumā un finišēja trešais vienas dienas sacensībās.
Jau kopš bērnības Kristiāns ir sapratis, ka riteņbraukšana būs viņa dzīves ceļš – tāds, kas prasīs smagu darbu, disciplīnu un neatlaidību, lai sasniegtu ko patiesi īpašu.
Un kas zina – varbūt kādu dienu Kristiāns svinēs uzvaru Parīzē, Elizejas laukos malkojot šampanieti. Šobrīd gan tas ir tikai sākums lielam stāstam.
Pēc uzvarām un labiem rezultātiem visi redz finišu. Bet kāds īstenībā izskatās tavs ikdienas režīms tajās dienās, kad nav kameru un medaļu?
Ar sportu saistītajā vidē ir ļoti daudz lietu, ko cilvēki no malas bieži neredz.
Pat sacensību dienās daudzi nezina, kas notiek pirms starta un pēc finiša. Viens no svarīgākajiem atjaunošanās elementiem ir ēdiens.
Bieži pēc sacensībām vēl jābrauc uz viesnīcu, kas var būt apmēram 100 km attālumā.
Pēc tam mājās vēl seko tehniskā sapulce pirms sacensībām, kur tiek analizēta taktika, izskatīti nākamie soļi un svarīgākie aspekti.
Ārpus sacensībām sports nav tikai aktivitāte – tas ir dzīvesveids.
Treniņi paši par sevi ir kā pilna laika darbs. Minimāli tie aizņem apmēram 20 stundas nedēļā, un tas ir tikai pamats. Tie nav tikai treniņi, bet visa ikdiena ir pakārtota sportam.
Jau no rīta tiek plānota un rēķināta uztura uzņemšana – ko, cik daudz un kāpēc uzņemt, lai nodrošinātu optimālu sniegumu un atjaunošanos.
Svarīga ir arī velosipēda sagatavošana, jo, ja ekipējums nedarbojas kā vajag, tas tieši ietekmē rezultātu.
Pēc atgriešanās mājās īpaši būtiska ir atjaunošanās. Paralēli visam vēl studēju, kas aizņem ievērojamu daļu pēcpusdienas.
Tāpēc sociālajai dzīvei bieži atliek maz laika. Tomēr, cik vien iespējams, cenšos satikt tuvākos draugus un ģimeni Latvijā, lai gan tam diemžēl ne vienmēr pietiek laika.
Tu pēdējās nedēļās esi braucis gan Beninā, gan Grieķijā. Cik ļoti riteņbraukšana patiesībā ir arī izdzīvošanas sports – ar nogurumu, klimatu, ēdienu, miegu un psiholoģiju?
Tā ir! 14 dienu laikā bija 12 sacensību dienas. Piemēram, Benina ir ļoti tālu no Latvijas un tā bija ļoti interesanta pieredze. Arī nokļūšana uz Beninu bija sarežģīta.
No Latvijas aizbraucu, kad bija apmēram 10 grādi, bet Beninā bija krietni siltāks – ap 30+ grādiem, turklāt ļoti mitrs gaiss, kas ķermenim bija īsts šoks.
Ceļā uz turieni bija trīs lidojumi, un kopumā tas aizņēma vairāk par diennakti – apmēram 30 stundas.
Pēc pirmā lidojuma velosipēds vēl bija jāatstāj Parīzē. Tas radīja papildu stresu un satraukumu. Lai gan ir divi rezerves riteņi, vienalga saglabājās sajūta, ka kaut kas var nebūt kārtībā.
Ceļošana ir sarežģīta, jo sacensības notiek visā pasaulē. Tās nogurdina gan fiziski, gan mentāli. Fiziski ir grūti, bet mentāli vēl grūtāk – īpaši tad, ja esi līderpozīcijā.
Tad jāapzinās, ka visi vēlas būt tavā vietā, un arī komanda sagaida, ka tu saglabāsi līderpozīciju.
Ar to visu jāiemācās tikt galā. Ir jābūt stipram gan fiziski, gan mentāli. Tas nav viegli, bet esmu šajā līmenī un ticu, ka esmu cilvēks, kurš var uzvarēt. Tāpēc jāturpina cīnīties.
Ļoti liels atbalsts nāk no tuvākajiem cilvēkiem. Tas patiešām palīdz.
Vai tev vēl ir saglabājusies tā bērnišķīgā sajūta, kāpēc vispār sāki braukt ar riteni? Vai profesionālais sports to kaut kā "apēd"?
Jā, tā sajūta ir saglabājusies. Mans tēvs bija profesionāls riteņbraucējs, un tas, iespējams, kaut kādā veidā mani ir ietekmējis izvēlēties velosportu, taču nevienā brīdī neesmu ticis piespiests to darīt.
Mamma vienmēr smejas, ka visos pārgājienos varēju mierīgi atpūsties, bet realitātē notika pretējais – ņēmu velosipēdu un braucu. Vienmēr ir bijusi īsta degsme nodarboties ar velosportu.
Profesionālais sports ir nogurdinošs, bet man tas dod vislielāko piepildījumu.
Ja strādātu parastu darbu no 9 līdz 17, tas noteikti nebūtu mans dzīves aicinājums. Saprotu, ka sports ir riskantāks ceļš, bet tas ir tas, ko es daru, un to man neviens neatņems. Es to mīlu.
"Tour of Hellas" sprinta ieskaitē tu biji labākais. Kas ir tas, ko cilvēki neredz sprintā? Jo no malas izskatās – pāris sekundes un viss.
Daudzi domā, ka tas ir vienkārši, bet tā nebūt nav.
Šajā sportā punkti tiek summēti gan finišā, gan starpfinišos, un aiz visa slēpjas ļoti daudz matemātikas un stratēģijas. Ir jābūt ļoti konsekventiem rezultātos.
Nevar būt tā, ka vienu dienu brauc labi, bet nākamajā slikti – tad par līdera kreklu var aizmirst.
Īpaši kalnainos posmos sprinteriem bieži ir jāiztur līdz finišam laika limitā. Vienmēr jāseko līdzi arī starpfinišiem, jo tie palīdz nostiprināt vai palielināt pārsvaru kopvērtējumā.
Man pašam Grieķijas ceturtajā posmā izdevās visu dienu būt atrāvienā, kur ieguvu papildpunktus. Finišs bija 20 km garā kāpumā kalnā un tādos apstākļos uzvarēt nav viegli – īpaši "kārtīgam latvietim".
Tas nav vienkārši, bet esmu lepns, ka man ir izdevies sasniegt šo rezultātu un iedot jums lielāku skaidrību par to, kā darbojas sprinta krekla cīņa.
Kurā brīdī karjerā tev pirmoreiz radās sajūta: "Jā, es tiešām varu konkurēt starptautiskā līmenī"?
Es to sen sapratu. Jau 14-15 gadu vecumā to sapratu, kad devos uz Franciju un Beļģiju, kur sacensībās biju priekšgalā un izdevās izcīnīt arī pāris uzvaras.
Kopš tā brīža esmu pārliecināts, ka varu sacensties augstā līmenī.
Protams, ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, taču šobrīd esmu šeit, un pēdējā laikā rezultāti ir ļoti labi. Tas gan nav tikai mans nopelns – aiz visa tā stāv komanda, komandas biedri un pareizie cilvēki man apkārt.
Kā tu pats jūties, kad Latvijā par riteņbraukšanu runā salīdzinoši maz?
Jā, protams – salīdzinoši par riteņbraukšanu runā mazāk nekā, piemēram, par basketbolu vai hokeju. Pēdējos gados šis sports ir strauji attīstījies un kļūst arvien populārāks.
Man tas pagaidām īpaši nesatrauc, ka par to tiek runāts mazāk. Sasniegumi Latvijā ir ļoti labi – piemēram, Toms Skujiņš divus gadus pēc kārtas ir bijis gada labākais sportists.
Viss pakāpeniski attīstās. Riteņbraukšana, iespējams, iepriekš nav bijusi tik aktuāla, bet šī tendence noteikti pieaug.
Kas tavā dzīvē šobrīd ir lielākais upuris šim sportam?
Droši vien tas ir arī vecuma dēļ, man ir 24 gadi, un stabilitāte šajā sportā nav tik augsta. Tu nekad nezini, kas var notikt nākamajā dienā, un no pjedestāla vari ļoti ātri nokrist zemāk.
Šajā sportā stabilitātes bieži pietrūkst, ir ļoti liels risks. Līdz ar to rodas arī domas par nākotni, ģimeni un visām tām lietām, par kurām domā jaunieši, un par ko domāju arī es.
Riskēju gan ar savu veselību, gan ar to, kas man ir apkārt. Kā jau runājām, degsme pret riteņbraukšanu man ir ļoti spēcīga, un tas ir mans dzīves aicinājums.
Ja tev šodien būtu iespēja aizbraukt aprunāties ar 15 gadīgo Kristiānu, ko tu viņam pateiktu?
Dotu pāris ieteikumus par treniņiem, komunikāciju un komandas biedriem, lai procesu varētu paātrināt un sasniegt vēl augstākus rezultātus.
Ja skatās plašāk, tad galvenais ir izbaudīt pašu procesu un cilvēkus, kurus tajā iepazīsti. Arī grūtie brīži ir svarīgi – ir jāiziet cauri emocijām, ko tie rada.
No katras pieredzes var iemācīties kaut ko jaunu.
Īpaši vērtīgi ir cilvēki, kurus satiec no visas pasaules. Tāpēc svarīgi ir baudīt procesu un nebaidīties kļūdīties.
Kāds ir vistrakākais vai absurdākais moments, ko esi piedzīvojis sacensībās, bet par kuru skatītāji nekad neuzzina?
Ir ļoti, ļoti daudz traku mirkļu. Cilvēki bieži neapzinās, ar kādiem ātrumiem mēs braucam. Sprintos ātrums var sasniegt pat 70 km/h vai vairāk, bet nobraucienos – pat trīsciparu skaitļus.
Un tas viss notiek uz riepām, kas ir tikai aptuveni 3 cm platas. Tas tiešām ir traki.
Viens no amizantākajiem piemēriem ir mans komandas biedrs no Somijas. Parasti riteņbraucēji rūpīgi pēta trasi un domā, kur var ietaupīt laiku, bet viņš kādā brīdī brauca gandrīz pēdējās pozīcijās.
Pēkšņi paskatos – viņš jau ir man blakus, un beigās pat finišēja kopā ar mums. Skaidrs, ka mans pārinieks "krāpās" un izbrauca pa īsākajiem ceļiem…
Protams, rezultātu anulēja, bet pats fakts paliek atmiņā. Šādu amizantu un neticamu brīžu ir ļoti daudz – vajadzētu ilgu laiku, lai tos visus izstāstītu.
Vai tu jau domā par to, kādu nospiedumu gribi atstāt Latvijas riteņbraukšanā?
Domāju, ka nelieku sev milzīgu spiedienu būt par labāko riteņbraucēju Latvijā, kāds jebkad bijis.
Jebkuram Latvijas riteņbraucējam sapnis ir sasniegt visaugstāko līmeni – kļūt par pasaules čempionu vai uzvarēt kādā no lielajām tūrēm, piemēram, "Tour de France" kaut vai kādā no posmiem.
Leģendārākā sprinta finiša vieta, piemēram Elizejas laukos, ir tā, kur uzvarēt nozīmē nonākt leģendas statusā. Tas ir arī mans sapnis, un vēlos to dot Latvijas riteņbraukšanai.
Redzēsim, kā viss attīstīsies – visam savs laiks.
Kristiān, Paldies par interviju!
Paldies, tev!
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
