Irbe vārtos, Ozoliņš vairākumā un Balderis uzbrukumā – kas notiktu, ja Latvijas visu laiku izlase spēlētu 2027. gada PČ?

2027.gada pasaules čempionāts notiks no 14. līdz 30. maijam Diseldorfā un Mannheimā, un Latvija jau ir ielozēta Mannheimas grupā kopā ar Šveici, Somiju, Zviedriju, Vāciju, Austriju, Slovēniju un Ukrainu. Tātad Latvijas visu laiku labākā izlasei jau grupu turnīrā būtu jāsastopas ar trim hokeja lielvalstīm un mājinieci Vāciju.

Taču uz brīdi atliekot malā realitāti, rodas interesants jautājums – kas notiktu, ja Latvijas izlases rīcībā pēkšņi būtu visi labākie hokejisti valsts vēsturē, katrs savā karjeras labākajā formā?

Vai šāda komanda beidzot spētu paveikt to, ko līdz šim nav izdevies nevienai Latvijas izlasei – aiziet līdz pasaules čempionāta finālam?

Sapņu izlases veidošanas noteikums – ne tikai NHL spēļu skaits

Izveidot Latvijas visu laiku labāko izlasi nav tik vienkārši, kā salikt kopā visus latviešus, kuri spēlējuši NHL.

Šajā sastāvā noteicošais būtu spēlētāja maksimums, viņa ieguldījums Latvijas hokejā un izlasē, statistika starptautiskajos turnīros, kā arī spēja iederēties mūsdienu hokejā.

Tāpēc komandā vieta būtu ne tikai Sandim Ozoliņam, kurš NHL aizvadīja vairāk nekā tūkstoti spēļu, bet arī Helmutam Balderim – spēlētājam, kura labākie gadi tika aizvadīti laikā, kad NHL Latvijas hokejistiem praktiski nebija pieejama.

IIHF savā Latvijas visu laiku simboliskajā komandā jau iepriekš iekļāvusi Artūru Irbi, Sandi Ozoliņu, Kārli Skrastiņu, Helmutu Balderi un Sergeju Žoltoku. Tas ir labs sākumpunkts, taču pēdējos gados Latvijas hokejs ir ieguvis vēl vairākus spēlētājus, kuri nopietni konkurē par vietu šādā sastāvā.

Raksta turpinājumā autors izsaka savu subjektīvu skatījumu uz Latvijas "visu laiku" izlases sastāvu.

Vārtsargu līnija: vai vispār ir jautājums par pirmo numuru?

Artūrs Irbe
Kristers Gudļevskis
Elvis Merzļikins

Ja jāizvēlas viens vārtsargs Latvijas visu laiku izlases pirmajam numuram, izvēle ir samērā skaidra – Artūrs Irbe.

Viņš bija viens no pirmajiem Latvijas hokejistiem, kurš nostiprinājās NHL, divreiz spēlēja Stenlija kausa finālā un kļuva par vienu no galvenajiem simboliem Latvijas izlases atgriešanās laikā pasaules hokeja elitē.

Latvijas valstsvienības rindās Irbe aizvadījis 64 spēles un izcīnījis 33 uzvaras. Viņš bija vārtos arī vienā no svarīgākajiem posmiem Latvijas hokeja vēsturē, palīdzot izlasei nostiprināties pasaules čempionāta elitē, kā arī vēsturiskajā uzvarā pār Krieviju 2000. gada Pasaules čempionātā Sanktpēterburgā.

Rezervē būtu divi zīmīgi vārtsargi. Kristers Gudļevskis – 2014. gada Soču olimpisko spēļu varonis, kurš ceturtdaļfinālā pret Kanādu atvairīja 55 no 57 metieniem, un Elvis Merzļikins, kurš savos labākajos gados nostiprinājās NHL kā pirmais numurs.

Taču vienā spēlē par visu vai neko Latvijas visu laiku izlases vārtos, visticamākk, stātos Irbe.

Aizsardzībā – Latvijas hokeja visu laiku iespaidīgākais pāris

Sandis Ozoliņš – Kārlis Skrastiņš

Šāds pāris uz ledus nekad nav spēlējis Latvijas izlases labākajos iespējamos apstākļos, taču uz papīra tas būtu gandrīz ideāls.

Ozoliņš ir viens no visu laiku rezultatīvākajiem Eiropas aizsargiem NHL vēsturē, Stenlija kausa ieguvējs un septiņkārtējs NHL Zvaigžņu spēles dalībnieks.

Viņa rezultatīvākais NHL regulārais čempionāts bija 1996./1997. gada sezona, kurā viņš sakrāja 68 punktus. Latvijas izlases kreklā pasaules čempionātos viņam 11 punkti 16 spēlēs.

Savukārt Skrastiņš būtu ideāls partneris. Kamēr Ozoliņš veidotu spēli un dotos uzbrukumā, Skrastiņš paliktu kā aizsardzības balsts. NHL viņš aizvadīja 832 spēles un savulaik uzstādīja rekordu – 495 spēles pēc kārtas bez izlaišanas, kas aizsargam deva iesauku "Dzelzs vīrs".

Latvijas izlases rindās Skrastiņš piedalījās septiņos elites pasaules čempionātos un trīs olimpiskajās spēlēs, turklāt piecos lielajos turnīros bija komandas kapteinis.

Pārējā aizsardzības līnijā vietu varētu ieņemt Artūrs Kulda, Uvis Balinskis, Ralfs Freibergs un Rodrigo Laviņš.

Kulda savos labākajos gados bija viens no fiziski spēcīgākajiem Latvijas aizsargiem un spēja spēlēt NHL. Balinskis pārstāvētu mūsdienu paaudzi – aizsargu, kurš spēj pieslēgties uzbrukumam un spēlēt ar ripu.

Freibergs dotu stabilitāti un pieredzi starptautiskajā hokejā, bet Laviņš – vēl vienu spēlētāju, kurš Latvijas izlases kreklā pavadījis vairāk nekā desmit gadus.

Uzbrukumā – sākas īstā izvēles cīņa

Latvijas visu laiku izlases lielākais spēks būtu uzbrukuma dziļums.

Helmuts Balderis – Sergejs Žoltoks – Kaspars Daugaviņš

Šī būtu simboliska pirmā maiņa, kurā satiktos trīs dažādas Latvijas hokeja paaudzes.

Balderis savos labākajos gados bija viena no lielākajām zvaigznēm Padomju Savienības hokejā. Viņš ir vienīgais latvietis, kurš izcīnījis trīs pasaules čempiona titulus, pārstāvot PSRS izlasi, bet 1977. gadā tika atzīts par pasaules čempionāta labāko uzbrucēju.

1978. gada turnīrā Balderis kļuva par labāko vārtu guvēju ar deviņiem precīziem metieniem.

Žoltoks savukārt būtu viens no šīs komandas centrālajiem uzbrucējiem. Latvijas izlases rindās elites pasaules čempionātos viņš sakrāja 25 punktus 30 spēlēs.

NHL rezultatīvākajā sezonā viņam bija 42 punkti 78 spēlēs, bet 2003. gada Stenlija kausa izcīņā viņš palīdzēja Minesotas "Wild" sasniegt Rietumu konferences finālu, 18 spēlēs sakrājot 13 punktus.

Savukārt Daugaviņš šajā komandā būtu ne tikai uzbrucējs, bet arī viens no galvenajiem līderiem. Latvijas izlases rindās viņš aizvadījis vairāk nekā 150 spēles un sakrājis vairāk nekā 140 rezultativitātes punktus, kļūstot par vienu no visu laiku rezultatīvākajiem valstsvienības hokejistiem.

12 pasaules čempionātos Daugaviņš izcēlies ar 48 punktiem 78 spēlēs, bet tieši viņš kā kapteinis aizveda Latviju līdz vēsturiskajai bronzas medaļai 2023. gadā.

Bronzas paaudze ielaužas visu laiku komandā

2023. gada bronzas izlase būtiski mainīja sarunu par Latvijas visu laiku labākajiem hokejistiem.

Rihards Bukarts toreiz kļuva par Latvijas rezultatīvāko spēlētāju ar 11 punktiem desmit mačos. Rūdolfs Balcers sakrāja deviņus punktus, Rodrigo Ābols – septiņus, bet Kaspars Daugaviņš arī atzīmējās ar septiņiem punktiem.

Tieši tāpēc Bukartu un Ābolu ignorēt būtu grūti.

Rihards Bukarts – Rodrigo Ābols – Rūdolfs Balcers

Ābols dotu centram izmēru, spēku un spēju uzvarēt divcīņās. Balcers būtu viens no ātrākajiem un tehniskākajiem malējiem uzbrucējiem Latvijas hokeja vēsturē, bet Bukarts savā maksimumā jau ir pierādījis, ka spēj būt rezultatīvs arī turnīrā, kurā pretī stājas pasaules hokeja elite.

Trešajā maiņā vietu atrastu spēlētāji, kuru ieguldījumu Latvijas izlasē nevar izmērīt tikai ar NHL spēļu skaitu.

Lauris Dārziņš – Teodors Bļugers – Mārtiņš Karsums

Dārziņš Latvijas izlases kreklā aizvadījis 150 spēles un sakrājis 101 rezultativitātes punktu – 51 vārtus un 50 piespēles. Viņš ir viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem Latvijas valstsvienības vēsturē un ilgus gadus bija komandas radošais līderis.

Bļugers savukārt šādā komandā būtu viens no svarīgākajiem divvirzienu spēlētājiem. Ne katrai maiņai ir jābūt veidotai tikai uzbrukumam, un tieši Bļugera spēja spēlēt aizsardzībā, uzvarēt iemetienos un neitralizēt pretinieku līderus būtu īpaši vērtīga.

Savukārt Karsums dotu spēku un fizisko hokeju.

Ceturtajā maiņā vietu varētu atrast Aleksandrs Kerčs, Leonīds Tambijevs un Miks Indrašis, spēlētāji no dažādām paaudzēm, kuri Latvijas izlases vēsturē atstājuši ievērojamu nospiedumu.

Latvijas visu laiku izlases sastāvs, pēc autora viedokļa:

Vārtsargi:
Artūrs Irbe
Elvis Merzļikins
Kristers Gudļevskis

Aizsargi:
Sandis Ozoliņš
Kārlis Skrastiņš
Artūrs Kulda
Uvis Balinskis
Rodrigo Laviņš
Ralfs Freibergs
Kristaps Sotnieks

Uzbrucēji:
Helmuts Balderis
Sergejs Žoltoks
Kaspars Daugaviņš
Rihards Bukarts
Rodrigo Ābols
Rūdolfs Balcers
Lauris Dārziņš
Teodors Bļugers
Mārtiņš Karsums
Aleksandrs Kerčs
Leonīds Tambijevs
Miks Indrašis
Zemgus Girgensons

Kā varētu izskatīties maiņas?

Balderis – Žoltoks – Daugaviņš
Bukarts – Ābols – Balcers
Dārziņš – Bļugers – Karsums
Kerčs – Tambijevs – Indrašis

Ozoliņš – Skrastiņš
Balinskis – Kulda
Laviņš – Freibergs

Irbe

Protams, šāds salikums nebūtu vienīgais iespējamais. Girgensons, piemēram, būtu ļoti nopietns kandidāts vietai pamatsastāvā, īpaši spēlē mazākumā.

Tāpat diskusiju raisītu Aleksandra Ņiživija, Jāņa Sprukta, Edgara Masaļska un vēl vairāku Latvijas hokeja vēsturē nozīmīgu spēlētāju neiekļaušana, taču šeit svarīga ir ne tikai statistika. Jāveido komanda, kas varētu arī reāli spēlēt 2027. gada hokeju.

Cik tālu šī komanda tiktu?

Grupu turnīrā Latvijas visu laiku izlase būtu viena no nopietnākajām komandām Mannheimas grupā.

Zviedrija un Somija joprojām būtu ļoti sarežģīti pretinieki – šo valstu spēlētāju bāze ir nesalīdzināmi plašāka. Arī Šveice un Vācija pēdējos gados kļuvušas par stabilām pasaules hokeja elites komandām.

Taču Latvijas sapņu komandai būtu kaut kas tāds, kā nekad nav bijis nevienai reālajai Latvijas izlasei – vienlaikus Ozoliņa līmeņa aizsargs, Irbes līmeņa vārtsargs, Baldera individuālā meistarība un vairākas modernas, NHL un Eiropas elitē spēlējušas paaudzes vienā sastāvā.

Ja 2023. gada Latvijas izlase ar Bukartu, Balceru, Ābolu, Daugaviņu un pārējiem spēja izcīnīt bronzu, tad teorētiskā komanda, kurai papildus pievienoti Irbe, Ozoliņš, Skrastiņš, Balderis, Žoltoks un Latvijas hokeja citu paaudžu līderi, būtu objektīvi spēcīgāka par jebkuru valstsvienību, kāda Latvijai jebkad bijusi.

Reālākais scenārijs?

Ceturtdaļfināls šādai komandai būtu minimums. Pusfināls – pilnīgi reāls mērķis. Savukārt cīņā par medaļām Latvijas izlase jau varētu cerēt, ka vienā konkrētā spēlē Artūrs Irbe "aizslēdz" vārtus, Ozoliņš vairākumā atrod Balderi, bet Daugaviņš kā kapteinis savāc komandu izšķirošajam brīdim.

2027. gada pasaules čempionātā Latvijai reālajā dzīvē, visticamā, būs jācīnās ar Somiju, Zviedriju, Šveici un Vāciju par vietu izslēgšanas spēlēs.

Hokeja fantāzijā aina varētu būt pavisam cita – Latvija ar savu visu laiku labāko sastāvu nebrauktu uz Vāciju tikai cīnīties par ceturtdaļfinālu. Tā noteikti brauktu pēc medaļas.