Mammas gēns un liels gribasspēks. Margita Kanopka ir parādījusi, kā nepadoties pat dzīves visgrūtākajos brīžos

Margita augusi daudzbērnu ģimenē, bērnību izdzīvoja laukos ar smagiem lauku darbiem Tukuma rajonā. Pēc 9. klases viņa neturpināja mācības vidusskolā, bet aizgāja strādāt, jo bija jāpelna, lai iztiktu. Pirmā iepazīšanās, grūtniecība, pēc tam vientuļā māte ar zīdaini uz rokām.

Vēl viena iepazīšanās, otra grūtniecība, dzīvesdraugs miris negadījumā. Tā palikusi viena pati vientuļā māte ar ļoti trūcīgu iztiku, dzīvojot pie vecāsmammas mazā istabiņā bez ērtībām, raujoties darbos uz visām pusēm. Kādu dienu kāds paziņa aicināja braucienā uz Rīgu.

Bija ziema, mašīna slīdēja, apmeta vairākus kūleņus, piezemējās uz jumta, abiem braucējiem pārlaužot muguras virs lāpstiņām un atstājot uz mūžu ratiņkrēslā. Operācijas, rehabilitācija Vaivaros, pēc tam atgriešanās dzīvē, kas nav piemērota invalīdam bez iespējas rūpēties par saviem bērniem. Margita nodzīvoja bezcerībā, nepiemērotos apstākļos, bez iztikas minimuma, puikas atdodot mammai pieskatīšanai – vairāk kā gadu.

Tad kādu dienu sadūšojās uzrakstīt prezidentei Vairai Vīķei Freibergai par savu situāciju. Kāds prezidenta kancelejā vēstuli izlasīja un ledus sakustējās. Margita tika pie sociāla piemērota dzīvokļa, SIVA palīdzēja ar iekļaujošiem kursiem – apgūt autovadītāja tiesības un grāmatveža diplomu. Dzīve sāka kārtoties, puikas atgriezās pie mammas un visi varēja dzīvot kopā.

Vēl tikai par parasportu. Margita visu mūžu bijusi ļoti sportiska, augusi pie smagiem lauku darbiem, viņa bija spēcīga un varēja visu. Tomēr augsti lauztā mugura liedza aktīvos ratiņsportus – basketbolu, mešanas disciplīnas. Viņa uzgāja šaušanu un tā kļuva par Margitas meditāciju, rehabilitāciju, saņemšanos un virzību uz mērķi.

Šīm paralimpiskajām spēlēm Margita kvalificējās un startēja ar labiem panākumiem, atliek tik mērķtiecīgi turpināt. Puikas arī lieli, mammai ir liels atbalsts un prieks.