Ikauniece‑Admidiņa: Augstlēkšanā lēkt ar otru kāju ir kā labrocim rakstīt ar kreiso roku
Pagājušā gada Latvijas labākā sportiste Laura Ikauniece-Admidiņa pēc ceturtās vietas gūšanas Riodežaneiro olimpisko spēļu septiņcīņas sacensībās īpaši priecīga bija ne tikai par disciplīnām, kurās sasniedza personisko rekordu, bet arī augstlēkšanu, jo tikai pēc ierašanās Brazīlijā viņa bija sākusi lēkt ar labo kāju.
Neskatoties uz daudzām veselības problēmām, Ikauniece-Admidiņa olimpiskajās spēlēs vien par pieciem punktiem atpalika no Latvijas rekorda un līdz pat sacensību izskaņai pretendēja uz godalgotām vietām. Latvijas sportiste stāstīja, ka jau pusotru gadu viņa cīnās ar ceļgala iekaisumu, kas izveidojies nepareizas augstlēkšanas tehnikas dēļ. "Tikai šeit, atrodoties Riodežaneiro, sāku lēkt ar otru kāju. Citreiz pēc viena lēciena kāja sāpēja divas dienas, tāpēc nebija citu variantu. Arī citām septiņcīņniecēm iepriekš bijis līdzīgi, tāpēc cerams, ka pietiks ar kājas atpūtināšanu."
Sportiste šādu atspēriena kājas maiņu salīdzināja ar to, ja labrocim būtu jāiemācās rakstīt ar kreiso roku. Aizvadītajās sacensībās Ikauniece-Admidiņa augstlēkšanā sasniedza 1,77 metrus, kaut atzina, ka treniņos, atsperoties ar labo kāju, nebija lēkusi augstāk par 1,75 metriem.
Ikauniece-Admidiņai pašlaik ir arī citas veselības problēmas, tāpēc iepriekš viņa ilgāku laiku nebija veikusi tāllēkšanu no pilna ieskrējiena. "Pirmais lēciens ar minimālu pārkāpumu bija aptuveni 6,30 metri. Tas būtu kopvērtējumā daudz izšķīris. Savukārt pārējie divi lēcieni tehniski neizdevās," septiņcīņniece stāstīja par disciplīnu, kurā šoreiz bija 6,12 metrus tāla.
Tikmēr par stabiliem Ikauniece-Admidiņa nosauca startus šķēpmešanā un lodes grūšanā, jo šajās disciplīnās viņa iepriekš spēja pilnvērtīgi trenēties. Šķēpmešanā viņa pat divas reizes uzlaboja personisko rekordu, sasniedzot 55,93 metru atzīmi. Vēl personiskais rekords tika pārspēts 800 metros, kas arī pēdējā laikā daudz atstrādāti.
"Šķēpu treniņos jau biju metusi 55 metrus tālu. Šoreiz pirmais metiens nepadevās tehniski, bet tad savācos. Bija pārsteigums, kad labs rezultāts izsprāga pirmoreiz, bet otrais – vēl negaidītāk. Pie šķēpa tika daudz strādāts," pauda atlēte.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Savukārt neapmierināta viņa bija ar 100 metru barjerskrējienu, ko ļoti ietekmēja tiesnešu neizdarība. Sacensību pieteikumā tiesneši bija kļūdījušies ar rezultātu un ierakstījuši nevis laiku kāds viņai ir šajā skriešanas disciplīnā, bet gan sajaukuši ar lodes grūšanas rezultātu. Līdz ar to latviešu daudzcīņniece nokļuva vājākā priekšskrējienā, turklāt vēlāk izrādījās, ka šī skrējiena sportistēm bija sliktāki laikapstākļi nekā aptuveni desmit minūtes vēlāk.
"Pirmā reakcija bija, ka tas ir negodīgi. Tas tā arī ir," Ikauniece-Admidiņa atcerējās savu nokļūšanu vājākā skrējienā. Kaut sportiste centusies sevi uzmundrināt ar domu, ka varēs mierīgi skriet, nesatraucoties par konkurentēm, pēc finiša tomēr sapratusi, ka šādi ir daudz grūtāk. "Vienai bija grūti skriet, nebija kas blakus pavelk. Tomēr – kā ir, tā ir."
Latvijas sportiste arī atzina, ka šoreiz varējusi nedaudz labāk startēt 100 metru barjerskrējienā, augstlēkšanā un tāllēkšanā. "Citreiz neizdodas kaut kas cits, piemēram, lodes grūšana, bet šoreiz mazliet zaudēju barjerās, augstlēkšanā un tāllēkšanā. Daudzcīņa ir daudzcīņa, tāpēc jau tā ir interesanta," norādīja Ikauniece-Admidiņa.
Daudzo veselības problēmu dēļ Ikauniece-Admidiņa šo gadu nosauca par vienu no smagākajiem viņas dzīvē. "Katru reizi, kad ir laba sportiskā forma, kaut kas notiek. Septiņcīņas sacensībās Gecisā tāllēkšanā ne tā atsitos un sasitu pēdu, bet magnētiskajā rezonansē tika konstatēta kaula smadzeņu tūska. 2-3 nedēļas nevarēju skriet, un izārstējām," stāstīja sportiste. "Tāpat jau vairāk nekā pusotru gadu man ir iekaisis celis. Savukārt Eiropas čempionātā divās vietās tika sastiepts kājas augšstilba muskulis."
Ikauniece-Admidiņa tagad atzīst, ka, visticamāk, nevajadzēja braukt uz Eiropas čempionātu, kurā viņa startēja 100 metru barjersprintā. "Katru reizi, kad uzskrienu sprintu, muskulis paliek stīvs. Tāpat par sliktu nāca starts Latvijas Olimpiādē, kurā sprints bija jāskrien trīs reizes. Tagad saprotu, ka pēc katras sezonas jāņem lielāka atpūta nevis tikai nedēļu, jo ķermenis prasa atpūtu. Man ir žēl sava ķermeņa, negribas mocīties, tāpēc uz šīs pozitīvās nots arī noslēgšu savu sezonu."
