"Aci pret aci un zobu pret zobu." Ukraiņu karavīrs TV3 Ziņām uzsver, ka krievu okupantiem jāatbild par nodarīto

Ukrainas Bruņoto spēku artilēristi izrāda lauka pozīcijas, kurās karavīri dzīvo mēnešiem ilgi.

"Ja nav lieli mīnusi, ir labi. Guļam guļammaisos, ir komfortabli. Pagājušajā gadā ar pelēm bija liela problēma, tagad par laimi ne. Bet tiešam bija liela problēma – grauza tehnikai vadus, jābrauc strādāt, bet nekas nestrādā," saka Ukrainas Bruņoto spēku artilēristu brigādes karavīrs Dmitro.

Uz jautājumu, kā sazinās ar saviem tuviniekiem, viņš saka: "Šeit sakaru nav. Mums ir iespēja ieslēgt sakarus. Protams, ir vietas, kur nav sakaru pilnībā, bet tā reizi nedēļā sazināmies ar mīļajiem un pietiek."

Karavīrs rāda sadzīves apstākļus kara laikā: "Ja vajag iztīrīt zobus, nomazgāties, uzsildām ūdeni, paņem pudeli, izej ārā nomazgājies, un viss. Bet normālos apstākļos reizi nedēļā mūs izved ārā – nomazgājamies un atgriežamies atpakaļ."

Ienaidnieks šeit nav tālu – fronte dzirdama bez apstājas, un arī šeit puišiem atpūsties nesanāk.

Kāds civilajā dzīvē bijis vetārsts, cits vēstures skolotājs, bet viņus visus šeit vieno viens mērķis – aizstāvēt savu zemi un padzīt okupantu karaspēku no Ukrainas teritorijas. Šajā ekipāžā neviens no karavīriem nav bijis saistīts ar armiju.

"Pabeidzu universitāti, un tajā brīdī arī sākās karš, biju sācis strādāt par vēstures skolotāju. Nolēmu, ka ir jāiet aizsargāt savu zemi. Lēmums bija nosvērts. Karš ilga jau vairākus mēnešus, nolēmu, ka ir jāiet. Izvēlējos brigādi, izgāju mācības gan Ukrainā, gan ārzemēs un nokļuvu tur, kur gribēju," stāsta Ukrainas Bruņoto spēku artilēristu brigādes karavīrs Andrijs.

Viņš saka – okupantu karaspēks ir aktivizējies, to puiši izjūt pēc sava darba intensitātes. Bez apstājas jāpalīdz savējiem nulles līnijā, jo krievu uzbrukumi neapstājas.

"Te ir daudz krievu… Krievija var atļauties mest cilvēkus kā "gaļu", viņiem ir pārsvars kājinieku ziņā, un to viņi arī izmanto. Slikti, ka viņiem vēl ir spēka, daudz spēka. Bet mēs turamies. Ja jau varam atsist šos uzbrukumus, tad spēka vēl ir. Ceram, ka būs labāk," pauž Andrijs.

Karavīri neslēpj – smagākais emocionāli ir redzēt, kā krievu armija posta un nogalina Ukrainas cilvēkus tālu prom no frontes līnijas.

"Kad mūs šeit apšauda, tu zini, ar ko rēķināties, atbildi par savu dzīvību un centies izdzīvot. Bet Ukrainas iekšienē atrodas mūsu radinieki, draugi, un viņi ir neaizsargāti, jo visu laiku lido raķetes un droni. Mūsu ģimenes cieš no šiem drausmīgajiem uzbrukumiem," teic karavīrs.

Šajā komandā plecu pie pleca uz Rietumu piegādātās artilērijas sistēmas strādā Dmitro. Krieviem sākot karu Ukrainā, vīrietis strādāja ārpus valsts robežām: "Es biju vetārsts – ārstēju cūkas, govis, dzīvniekus. Kad sākās pilna mēroga iebrukums, es pusgadu jau strādāju Polijā, sākās karš, un nolēmu atgriezties. Kā (TV3: Jūs izlēmāt, ka ir jābrauc atpakaļ?) Tāpat kā visiem, man te ir ģimene, draugi, mana zeme, sirdsapziņa neļāva palikt tur."

Uz jautājumu, ko viņš domā par sarunām ar Krieviju, karavīrs atbild: "Es domāju tā – ja mēs tagad atliksim karu uz vēlāku, "iesaldēt", krievi paliks stiprāki un ko tad? Redzam, ka krieviem pietiek spēka un sabiedrotie viņus atbalsta. Protams, ka mūsu cilvēki ir noguruši, ir dažādas problēmas, bet nav atkāpšanās ceļa."

Dmitro turpina: "Ja tēmētājs skatās uz koordinātām un mērķiem, es skatos uz lādiņiem. Tev galvā ir tikai viena doma, ka tiem ir jāaizlido pie viņiem atpakaļ. Mana pozīcija ir viena – aci pret aci un zobu pret zobu, nekā citādi. Viņi apšauda mūsu pilsētas, un par to ir jāatbild. Katrs dzīvnieks, kad redz vājumu, uzbrūk, tāpēc mums ir jāparāda spēks."

Uz jautājumu, kas būs pirmais, ko viņš darīs pēc kara beigām, Dmitro saka: "Varēšu beidzot būvēt kādus nākotnes plānus, kā tālāk dzīvot, bet līdz tam ir jānodzīvo."