Aiz priekškara: Kad degoša noliktava Krievijā pasaka vairāk nekā 1000 vārdu

Vispirms rīcība, pēc tam komunikācija

"Ja mēs skatāmies, kā NATO uztver stratēģisko komunikāciju, pamata komunikācijas veids ir nevis tas, ko mēs sakām, bet tas, ko mēs darām," sacīja Sārts. Arī pretinieka naratīvus visefektīvāk iespējams lauzt "caur rīcību, nevis caur runāšanu". Ukrainas spēju mainīt kara stāstu pēdējā laikā visvairāk noteikušas nevis Zelenska runas dažādām mērķauditorijām, bet militārās operācijas un tālie dronu triecieni Krievijā.

"Krievu noliktavu degšanai ir daudz lielāka ietekme uz to, kāds ir naratīvs, nekā tam, ko varbūt pat Zelenskis pasaka vislielākajā parlamentā," vērtēja Sārts.

Degošas noliktavas un Krievijas iedzīvotāju publicētie video rada spēcīgāku iespaidu nekā amatpersonu paziņojumi. "Kāpēc deg? Kas notika? Tas ir jaudīgāks vēstījums nekā tad, ja Zelenskis saka: mums ir ļoti veiksmīgas operācijas," skaidroja Sārts.

Viena no šī kara komunikācijas mācībām esot vienkārša: "Ja tu gribi nopietni ietekmēt naratīvu veidošanos vai to virzienu, rīcība ir tavs pirmais un primārais veids. Un tikai pēc tam ir komunikācija." Vislielākais efekts tiek panākts, ja Ukrainas rīcība piespiež vēlamo vēstījumu izplatīt pašam pretiniekam. "Vislabāk ir tad, ja tu ar savu rīcību dabū otru pusi komunicēt tieši tā, kā tu gribi," sacīja Sārts.

Ukraina vairs nav tikai "mazais nabadziņš"

Vēl pirms gada Rietumos dominēja vēstījums, ka Ukraina zaudē. "Vadošais naratīvs Eiropā bija – ukraiņi zaudē un zaudēs, steidzami kaut kas jādara, lai viņi nesabruktu," stāstīja Sārts.

Ukrainas operācijas un triecieni Krievijā šo priekšstatu mainījuši. Arī Latvijas sabiedrībā Ukraina arvien vairāk tiekot uztverta kā nopietna militāra spēlētāja un

drošības partnere. "Ja pirmajos gados mums pamatā Ukrainas bija žēl, tad šobrīd mēs redzam Ukrainu daudz vairāk kā nopietnu spēlētāju, kas var un kuru vajag arī mums," sacīja Sārts. "Mēs jūtam – tikpat, cik viņiem vajag mūs, arī mums vajag viņus."

Tas ir atšķirīgs stāsts no priekšstata par valsti, kurai jāpalīdz galvenokārt aiz līdzjūtības. "Viens ir mazs nabadziņš, kuram jāpalīdz, bet cits stāsts ir tauta vai nācija, kas var ņemt un uzvarēt, neskatoties uz lielām pretrunām. Dāvids pret Goliātu," salīdzināja Sārts.

Kā piemēru komunikācijai ar rīcību viņš minēja Ukrainas operāciju Kurskas apgabalā. Tās militārais ieguvums varēja būt ierobežots, taču operācija notika brīdī, kad Ukrainas sabiedrības morāle bija zema.

"Pēkšņi bija Kurskas ofensīva, kurā ieņēma daļu Krievijas teritorijas, un tas vēstījumu gan Ukrainas iekšienē, gan Rietumos, gan Krievijā ļoti strauji mainīja," norādīja Sārts.

Kara sākuma simbolus nevar atkārtot pēc pasūtījuma

Kara pirmajos mēnešos daudzi Ukrainas veiksmīgākie komunikācijas elementi nebija centralizētas valsts kampaņas. Tos radīja karavīri, civiliedzīvotāji un sociālo mediju lietotāji.

"Komunikācija pirmajā pusgadā pamatā nāca no sabiedrības. Mīmi un naratīvi bija ļoti decentralizēti," skaidroja Sārts.

Šie vēstījumi kļuva ietekmīgi, jo sakrita ar emocijām Ukrainā un Rietumos. Taču, karam kļūstot par ikdienas fonu, cilvēki atgriezās pie ierastajiem informācijas patēriņa paradumiem, un to ietekme mazinājās.

Tādēļ kara sākuma veiksmes nevar vienkārši atkārtot, radot jaunu suni Patronu vai Čūsku salas saukli. "Vairs ar tādām vienkāršām metodēm – simboliem un emocionāliem vēstījumiem – tu nevari panākt to pašu," sacīja Sārts.

Biedēšana ar uzbrukumu Baltijai ir pretproduktīva

Ne visi Ukrainas informatīvie vēstījumi sabiedrotajiem ir vienlīdz veiksmīgi. Atsevišķas Ukrainas amatpersonas un publiskās personas regulāri brīdinājušas, ka Krievija varētu uzbrukt Baltijas valstīm. Šādiem paziņojumiem nereti pievienotas kartes ar iespējamiem uzbrukuma virzieniem.

Sārts atzina, ka Ukraina atrodas milzīga spiediena apstākļos. "Spiediens uz Ukrainas sabiedrību ir milzīgs, un, izmēģinot dažādas taktikas, viņi ne vienmēr izvēlas to, kas ir ar baltiem cimdiem," viņš sacīja. Tomēr sabiedroto biedēšanu ar tūlītēju iebrukumu Sārts vērtēja kritiski. "Es uzskatu, ka šādā veidā rīkoties ir pretproduktīvi," viņš uzsvēra. "Ja tu sadali pa sastāvdaļām, uz ko šie apgalvojumi balstās, tur nekā nav. Tās ir emocijas."

"Krievija ir un būs mums drauds, bet tas nenozīmē – tūlīt un tagad," viņš sacīja. "Lai Krievija militāri uzbruktu, tai ir jāspēj to izdarīt, un šobrīd šo spēju nav. NATO savukārt ir sagatavojusi savus aizsardzības plānus." Tas nenozīmē, ka Baltijai nav apdraudējuma. "Hibrīduzbrukumu draudi pastāv vienmēr, bet tādi paši tie ir pie mums kā Vācijā vai Francijā," norādīja Sārts.

Situācija var mainīties, ja karš Ukrainā tiek apturēts un Krievija iegūst laiku militāro spēju atjaunošanai. Taču sabiedrībai tas jāizskaidro precīzi. "Man nepatīk tā emocionalitāte. Man patīk, ka mēs sarunas balstām datos un faktos," sacīja Sārts. "Dati un fakti rāda, ka Krievijai tuvākajā laikā nav militāro jaudu. Tas var mainīties, ja karš Ukrainā paliek uz pauzes." "Bet, bļaujot, ka tūlīt, tūlīt mums uzbruks, tas nepalīdz nopietnai sarunai par to, kam mums reāli jāgatavojas."

Starp gatavību un histēriju

Pastāvīga emocionāla mobilizācija nevar aizstāt precīzu draudu izvērtējumu. Valsts lēmumi būtiski atšķiras atkarībā no tā, vai uzbrukums iespējams pēc dažām nedēļām vai risks var pieaugt vairāku gadu laikā. "Viena lieta ir, ka tu samet visus resursus spējās, jo pēc divām nedēļām tev kāds uzbruks. Otra – tu saliec resursus ar domu, ka ir konkrēts laika periods, kurā tie jāmaksimalizē. Tie ir divi dažādi lēmumi," skaidroja Sārts.

"Šajos apstākļos emociju ir tik daudz, ka mums iekšienē ir svarīgi tomēr aiziet līdz faktiem," sacīja Sārts. "Pareizi lēmumi ir jābalsta izsvērtos, labi saprotamos un savāktos datos par reālo situāciju."

Sabiedrības reakcija uz karu esot viļņveidīga – "uzplūds, atplūds". Racionālāks vērtējums ļautu pieņemt lēmumus, "kas aizved pie lielākas drošības, nevis pie histērijas". "Mēs nevaram visu laiku būt emocionāli sakāpinātā formā. Mūsu psiholoģiskie resursi vienkārši izsmelsies," skaidroja Sārts.

No sarežģīta vērtējuma paliek virsraksts

Publiskajā telpā regulāri parādās šķietami pretrunīgi paziņojumi. Vieni eksperti saka, ka Krievijai pašlaik nav spēju uzbrukt NATO, bet citi brīdina, ka šāds uzbrukums varētu kļūt iespējams līdz desmitgades beigām. Sārta vērtējumā šo prognožu kodols ir samērā konsekvents. "Kamēr notiek karš Ukrainā, Krievija nav spējīga atvērt vēl vienu militāru fronti ar NATO valstīm, un nav pazīmju, ka tā taisītos to darīt," viņš sacīja.

Ja karš tiek apturēts, Krievija, visticamāk, turpinās bruņoties. Atšķiras vien aprēķini, cik ātri tā varētu atjaunot militārās spējas.

Problēmas sākas, kad no sarežģīta vērtējuma tiek izrauts viens fragments. "Mēs paņemam virsrakstu, un tas ir vēstījums," sacīja Sārts. "Ja iedziļinās saturā, tas ir diezgan konsekvents, bet veids, kā tas tiek pasniegts un sensacionalizēts, rada sajūtu, ka visi saka kaut ko atšķirīgu." "Sanāk kakofonija – viens saka nē, otrs saka jā, cits saka tūlīt, vēl kāds pēc pieciem gadiem, un tad tu apjūc."

Ziņas nozīmi maina arī sociālo mediju lietotāju pievienotais skaidrojums. "Influenceri tagad ir ļoti svarīgi. Kāds paņem ziņas virsrakstu, iedod savu kontekstu, un cilvēki pēc tam uztver, ka tā arī ir bijis," sacīja Sārts.

Karš ekrānā un nepatīkamie dziļumi cilvēkos

Ukrainas triecienus Krievijā sociālajos medijos pavada joki un mīmi par to, "cik skaisti deg". Šāda komunikācija palīdz mazināt priekšstatu par Krieviju kā neuzvaramu pretinieku. "Izsmiešana bija arī pašā kara sākumā, jo tā ļauj auditorijai samazināt sajūtu, cik varens un jaudīgs ir pretinieks," skaidroja Sārts. Cilvēkiem, kas karu redz tikai ekrānā, sprādzieni un ugunsgrēki lielākoties ir attēli.

"Tās ir bildes – kā spēlē vai filmā," sacīja Sārts. Savukārt cilvēkiem, kuri paši atrodas Ukrainā, humors var būt psiholoģiskās aizsardzības mehānisms un veids, kā izdzīvot.

Pilna mēroga karš vienlaikus licis Latvijas sabiedrībai sociālajos medijos masveidīgi saskarties ar reālu cilvēku nāvi. "Mēs visu laiku esam mēģinājuši teikt, ka esam ārkārtīgi humāna sabiedrība, bet paskatieties uz cilvēku pie zināma stresa un spiediena – tur iznāk izdzīvošanas instinkti, un tie mums nav ļoti humāni. Nevienam no mums," sacīja Sārts.

"Mēs esam evolucionāras būtnes, pamatā orientētas uz sevis un savas iekšējās grupas izdzīvošanu, ļoti iespējams, uz citas cilvēku grupas rēķina." Vienlaikus viņš aicināja mierā dzīvojošus cilvēkus nesteigties tiesāt Ukrainas sabiedrības reakcijas. "Šeit, sēžot miera apstākļos, es piekristu argumentam, ka tā nevajadzētu. Bet, tur esot, apzinos, ka cilvēkam ir pilnīgi cits stāvoklis un citi vadmotīvi," sacīja Sārts. "Kamēr mēs paši tur neesam nonākuši, nebūsim lielie soģi."

"Atvērtās Baltijas debesis" bija Krievijas operācija

Viens no Krievijas izplatītajiem stāstiem bija apgalvojums, ka Ukrainas droni Krievijā tiek palaisti caur Baltijas valstu gaisa telpu vai ar šo valstu piekrišanu. Sociālajos medijos tika izplatītas kartes ar iespējamiem dronu maršrutiem caur Latviju un citām Baltijas valstīm.

"Tā bija ļoti apzināta Krievijas informācijas operācija," uzsvēra Sārts. "Tā nebija situācija, ka kartes vienkārši parādījās. Gan to veidošanā, gan izplatīšanā bija

iesaistīti dažādi ar Krieviju saistīti tīkli sociālajos medijos." Maskavai bija nepieciešams izskaidrot, kādēļ valsts, kas gadiem slavējusi savu pretgaisa aizsardzību, nespēj novērst Ukrainas triecienus.

"Krievijai vajadzēja dot atbildi savai sabiedrībai – kā tas var notikt varenajā Krievijā, kurai ir visa pretgaisa aizsardzība un veiksmes stāsti frontē, bet pēkšņi pa Maskavu sāk triekt," skaidroja Sārts.

Vēstījums sasniedza arī cilvēkus ārpus Kremļa informatīvās telpas, kuri ar kartēm un pieņēmumiem aizpildīja informācijas trūkumu.

Latvijas komunikācija atstāja vietu baumām

Krievijas vēstījumam palīdzēja Latvijas iestāžu sākotnējā komunikācija pēc Krievijas militārā drona nokrišanas Latvijā. "Tur bija daudz kļūdu, un tas sākās ar pirmo piegājienu, kad tā komunikācija bija gaužām neveiksmīga," vērtēja Sārts. Sabiedrībai tika piedāvāts emocionāli nomierinošs vēstījums, taču netika pietiekami precīzi izskaidrotas Latvijas iespējas un ierobežojumi. "Tu pastāsti emocionālo vēstījumu, ko cilvēki grib dzirdēt, bet nepasaki faktus, jo tas, ko apsoli, nav iespējams," sacīja Sārts.

Šādā situācijā cilvēki oficiālā skaidrojuma vietā izvēlas šķietami pazīstama sociālo mediju lietotāja stāstu.

"Ja cilvēkam kaimiņu Pēteris šķiet uzticamāks, tad ir ļoti grūti," atzina Sārts. "Sabiedrības uzticības līmenis centrālajiem informācijas avotiem, tajā skaitā medijiem, ir strauji samazinājies."

Informācijas operācijas šo neuzticēšanos izmanto ar automatizētiem kontiem un mākslīgā intelekta radītiem personāžiem. "Viņi ir kaimiņu Janka, Pēteris vai Vaņa, kurš saka: tie tur stāsta vienu, bet es uzzināju kaut ko citu. Un šādā veidā tas strādā," skaidroja Sārts.

Vienlaikus viņš brīdināja sociālajos medijos redzamu sašutumu neuzskatīt par visas sabiedrības nostāju. "Neiesim tur, kur bieži aiziet politiķi, – ieiet sociālajā medijā, ierauga kaut kādu cepienu un uzskata, ka tas ir sabiedrības viedoklis. Bieži vien tas noteikti tā nav," sacīja Sārts.

Krievijā normalitātes sajūta sāk zust

Tikmēr par Krievijas sabiedrības patieso noskaņojumu kļūst arvien grūtāk spriest. Aptauju dati tiek pielāgoti režīmam izdevīgam stāstam. "Datu par to, cik lielā mērā šie naratīvi maina Krievijas sabiedrības viedokli, mums nav. Nevienam," uzsvēra Sārts. Viņš arī brīdināja no atsevišķiem sociālo mediju video izdarīt vispārinošus secinājumus. "Ja es kā manipulācijas eksperts gribētu jums iedvest

domu, ka visi tā domā, es radītu apstākļus, kuros jums šķistu – visi apkārt tā runā," sacīja Sārts.

Tomēr netiešās pazīmes liecinot, ka iepriekš uzturētā normalitātes sajūta Krievijā sāk zust. "Līdz aptuveni 2024. gadam viņi spēja saglabāt normalitātes sajūtu, un cilvēkiem nebija sajūtas, ka kaut kas būtiski mainās," stāstīja Sārts. Šobrīd tādas normalitātes sajūtas vairs nav. Arī Krievijas iekšējos naratīvos vairs netiek slēpts, ka viss būs nopietni un sarežģīti.

Krievijas sabiedrības pasivitāti, pēc Sārta domām, labi ilustrēja algotņu grupējuma "Vagner" vadītāja Jevgeņija Prigožina gājiens Maskavas virzienā. "Neviens nemetās starpā starp Prigožinu un Kremli," viņš atgādināja. Cilvēki gan nepievienojās arī Prigožinam. "Vairāk pagāja malā un skatījās," sacīja Sārts. "Viņi ir panākuši, ka cilvēki mēģina būt pasīvi."

Stabilā pasaule neatgriezīsies

Precīzu kara beigu termiņu nosaukt nav iespējams, jo tā gaitu nosaka ne tikai frontē notiekošais, bet arī ASV, Eiropas un Ķīnas politika, konflikti citos reģionos un tehnoloģiskie pavērsieni. "Šādu laika rāmju uzlikšana ir ļoti nepateicīga," sacīja Sārts. "Krievija šobrīd nav gatava mieram, un uz tādiem nosacījumiem, kādus mēģina virzīt Krievija, arī Ukraina nebūs gatava mieram. Katrs gaida savu nākamo iespēju."

Arī kara beigas nenozīmēs atgriešanos pie stabilās un paredzamās pasaules, kāda tā šķita pirms desmit gadiem. "Mēs gribam cerēt, ka viss nomierināsies un atgriezīsies tā, kā mēs to pazinām. Es teiktu – tā nebūs," brīdināja Sārts.

"Lai kas notiktu Ukrainā, nestabilitāte pieaugs. Neliksim rozā brilles. Stabilitātes nebūs, un labāk esam tam gatavi, sagatavojamies visdažādākajos veidos un neesam pārsteigti."

Šādā vidē stratēģiskās komunikācijas uzdevums nav tikai nomierināt vai mobilizēt. Tai jāpalīdz sabiedrībai atšķirt šodienas draudus no iespējamiem nākotnes scenārijiem un saprast, ka gatavība nav tas pats, kas panika.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2026

Par šī materiāla saturu atbild informācijas aģentūra LETA.