Cihanouska: Baltkrievijas tauta ir vīlusies Eiropas pasīvajā rīcībā

Baltkrievijas opozīcijas līdere piektdien ieradusies Rīgā, lai tiktos ar vairākām Latvijas amatpersonām un pārrunātu aktuālo situāciju Baltkrievijā un iespējamās nākotnes iniciatīvas. Latvijas apmeklējuma laikā viņa attālināti piedalījās arī starptautiskajā drošības un politikas forumā.

Protesti turpinās jau 96. dienu, pienāk ziņas par tūkstošiem aizturētajiem, viens cilvēks ir miris. Kā jūs redzat, cik ilgi cilvēkiem vēl pietiks spēka cīnīties?

Pietiks, ziniet, spēka pietiks. Varbūt ne tik daudz spēka, cik naida. Tāpēc, ka šobrīd jau situācija pārkāpj jebkādas robežas. Zemāk vairs nav, kur krist. Romana Bandarenka nāve vēl vairāk pastiprina šo naidu. Cilvēkiem tāpat pietiktu spēks, bet režīms pats dara visu, lai cilvēki vēl vairāk un vairāk saceltos. Es nezinu, cik ilgi tas turpināsies, visiem gribas, lai tas ātrāk beidzas, bet šodien ir sajūta, ka režīms ir gatavs iet pāri līķiem, nepārtraukti palielina spēku pielietošanu pret baltkrievu tautu

Vai Jūs redzat iespēju šobrīd veidot dialogu ar režīmu?

Mēs nepārtraukti esam aicinājuši uz dialogu, mēs esam meklējuši dialogu, piedāvājuši risinājumus. Tas ir mūsu mērķis. Tikai mierīgā dialoga veidā panākt to, lai esošā vara uzklausa tautas gribu. Bet nekas nenotiek. Piemēram, šodien būšot kaut kādas apaļā galda sarunas. Kas tur piedalīsies, kādi cilvēki, par ko runās, nevienam nav zināms. Turklāt visi mūsu līderi – viņi sēž cietumā. Kā var būt dialogs? Tā ir kārtējā režīma spēle, kurai baltkrievi nepiekritīs.

Kā Jūs redzat šobrīd Baltkrievijas opozīciju, vai nav opozīcijai iekšējā opozīcija?

Nē, mums opozīcijai nav iekšējas opozīcijas. Mums visa tauta ir opozīcija. Varbūt ir kāds procents, kas nav ar mums. Tā propaganda, kas tiek izplatīta, ka mums ir šķelšanās, ir meli. Mēs koordinējamies, atbalstām visas iniciatīvas. Mēs atbalstām visu, kas varētu palīdzēt sasniegt mūsu tautas kopīgos mērķus.

Kā ir būt opozīcijas līderei emigrācijā? Daudzi no Jums gaida tālākus soļus…

Ziniet, tas ir ļoti grūti, es izjūtu milzīgu atbildību. Es pārdzīvoju par katru aizturēto, par katru nāvi. Es zinu, cik daudzi cilvēki jau ir vīlušies. Jūs taču arī redzat, ka nekas nav mainījies, cilvēki turpina uzstāt un pieprasīt režīmam atkāpties, bet mēs redzam arī otru pusi. Tā vietā, lai noņemtu savus kroņus un nolaistos uz zemes pie cilvēkiem – ir režīms, kas turpina brutāli izrēķināties ar mierīgajiem iedzīvotājiem. Es zinu, ka baltkrievu tauta no manis gaida kādus konkrētus soļus, izšķirošus lēmumus, bet ar to ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Bieži vien ir nosodījums, baidzot sāciet kaut ko darīt. Un pēc tā, kas vakar notika, es domāju, ka arī mūsu kaimiņvalstīm būtu jāreaģē vismaz ar skaļāku retoriku.

Par to arī gribēju turpināt. Mēs redzam, ka Lukašenko dara visu, lai saglabātu varu. Izplata paziņojumus, ka protestus vada Rietumi. Nekas neliecina par to, ka viņš varētu mainīt savu kursu. Kas, Jūsuprāt, ir tas, ko var darīt Eiropas Savienība? Arī mēs Latvijā?

Pats elementārākais ar ko sākt, ir sankcijas. Mēs, protams, esam pateicīgi visām valstīm, kas ir pieslēgušās mūsu situācijai, bet, piedodiet, trīs mēnešu laikā ieviest sankciju sarakstu ar 60 cilvēkiem! 2010.gadā, kad represijas nebija tik briesmīgas, bija vairāk par 120. Saprotiet? Tagad cilvēkus iznīcina, vairāk kā 18 000 ir aizturēti. Tas nekam neder. Mums ir saraksts ar vairāk nekā 200 cilvēkiem, kuru atbildība par vardarbību, nevainīgu cilvēku izvarošanu, piedalīšanos vēlēšanu rezultātu viltošanā ir pierādīta. Tas viss turpinās. Cilvēki turpina ciest, jums kaimiņos aiz durvīm notiek prātam neaptveramas lietas. Jūs kā ļoti spēcīga savienība – Eiropas Savienība – dariet kaut ko, nāciet klajā ar spēcīgu paziņojumu. Es saprotu, ka tagad ir Covid-19, visiem ir problēmas, bet šeit mēs runājam par dzīviem cilvēkiem un viņu dzīvēm. Mēs sagaidām drosmīgākus soļus no Eiropas Savienības.

Vai jūs ar to domājat arī ekonomiskās sankcijas?

Jā, šobrīd ir īstais laiks, lai sāktu to īstenot – ekonomiskos ierobežojumus, ekonomiskās sankcijas. Ne pret baltkrievu tautu, bet pret organizācijām, uzņēmumiem, kuri atbalsta Lukašenko režīmu. Tikko tika palaisti 15 droni, protams, ka tos izmantos Lukašenko spēki, kas nogalina un piekauj cilvēkus. Tas ir tikai viens piemērs, kad uzņēmēji apgādā režīmu. Un tas, ko mēs gribam no Eiropas Savienības, lai tiktu pārskatīti jebkādi līgumi, darījumi ar Lukašenko režīma finansētiem uzņēmumiem. Mēs, protams, esam sajūsmā par atbalstu no Latvijas, cik jūs mums palīdzat. Jūs bijāt pirmie, kas uzņēma mūsu cilvēkus, bet baltkrievi ir vīlušies par parējo Eiropu.

Par pasīvo reakciju?

Jā, bija lielas cerības uz atbalstu. Cilvēki ir vīlušies. Varbūt mums bija vairāk jāprasa, bet es domāju, ka tas ir tik acīmredzami, ka cilvēki cieš un ir jārīkojas, bet smagi. Ir smagi, es saprotu, ka tās ir mūsu problēmas un mūsu sāpes. Jā, mūsu tuvākie kaimiņi pieslēdzās, bet, piedodiet, pārējie arī nav tālu.

Ja mēs raugāmies uz Krievijas pusi, Vladimirs Putins ir atbalstījis Aleksandra Lukašenko režīmu, ir paudis gatavību sniegt arī militāro atbalstu. Kā Jūs redzat Krievijas lomu šajā krīzē? 

Krievijas federācijas galva Lukašenko režīmu atbalstīja tikai sākumā. Mēs redzam, ka Krievijas retorika ir mainījusies, aktīvu paziņojumu un atbalsta Lukašenko nav. Viņi ir ieņēmuši gaidīšanas pozīciju. Nesen Lavrovs paziņoja, ka ir slikti, ka turpinās protesti, bet viņi priecājas, ka tie nebeidzas. Protams, nevar izslēgt, ka ir kādas politiskās spēles. Redzam, ka starp Krieviju un Baltkrieviju organizējas kādas sarunas, bet nezinām, kas tās ir par sarunām. Kas ir runātāji, arī nezinām. Tas nebūtu nekas slikts, bet tikai, ja šīs sarunas būtu godīgas un atklātas. Krievijas Federācijas prezidentam būtu jāsaprot, ka mūsu cīņa nav ne par Krieviju, ne Eiropu. Tas ir pret vienu cilvēku. Tā nav ģeopolitika, tā ir par brīvību, brīvību no diktatūras. Jaunas, godīgas vēlēšanas.

Kā Jums šodien liekas, kad mēs varētu sagaidīt šīs vēlēšanas?

Šis ir ļoti smags jautājums. Tas var būt tuvāko nedēļu, mēnešu laikā. Negribas zaudēt cerību, bet, ja mēs skatāmies reāli, tad režīms rīkojas brutāli un nežēlīgi pret tautu. Cīņa var ieilgt. Tas, protams, ir atkarīgs tikai no mums pašiem un arī no spiediena no ārpuses. Mēs visi ceram, ka tas notiks ātri.

Vai Jūs Lietuvā pati šobrīd jūtaties droši?

Ziniet, fiziski, jā. laikam jā. Bet, tēju es vāru sev pati.

Vai Jums šajā laikā ir bijusi iespēja vēlreiz runāt ar savu vīru?

Nē. Es zinu par viņu visu, advokāts ar viņu regulāri tiekas. Paldies Dievam, to atļauj. Piemēram, pie Marijas Koļesņikovas advokāts jau mēnesi netiek. Viņi attaisnojas ar Covid-19 un nelaiž advokātu klāt.

Vai redzat tuvākajā laikā iespēju atgriezties dzimtenē?

Tagad, protams, ka ne. Ir ierosinātas lietas. Braukt mājās, zinot, ka tu uzreiz nonāksi cietumā, protams, ka ne. Ja būtu tā, kā mēs pieprasījām septembrī – atbalstu Eiropai. Būt kā mediatoram un garantēt mūsu drošību atgriežoties, tad jā, protams. Bet nekas nesanāca, neviens neko nedzird. Un Eiropā nav neviens, ko Lukašenko uzskatītu par autoritāti. Kā tikko būs redzamas nopietnas sarunas, es, protams, gribētu atgriezties. Bet es saprotu arī, ka es nevarēšu piedalīties šajās sarunās. Es lieliski apzinos, ka viņi mani neuztver kā sarunu partneri. Es arī nepretendēju. Mums ir daudz citi līderi. Lūdzu, man vienalga ar ko runāt, tikai lai runā.

Ja šādas sarunas notiek – vai Jūs redzat iespēju kompromisam ar Lukašenko, ar režīmu?

Par visu var vienoties. Par visu. Kādu tieši kompromisu jūs domājat?

Piemēram imunitāti Lukašenko, viņa pietuvinātiem cilvēkiem apmaiņā pret varas nodošanu?

Protams, tas viss var būt apspriežams.

Un noslēgumā, kādu Jūs, no šodienas pozīcijām, redzat, gribat redzēt Baltkrievijas nākotni?

Es ticu, ka Baltkrievijai ir skaista nākotne. Ka mēs ar citu valstu palīdzību izkārpīsimies no ekonomiskās krīzes. Cilvēki varēs strādāt, nebaidoties, ka viņa biznesu var atņemt režīms, kad tas ienāk diktatoram prātā. Tā būs demokrātiska – eiropeiska formāta valsts, kurā cilvēki tiek cienīti, kur viņi jūtas brīvi un svarīgi savai valstij. Tas ir katra baltkrieva sapnis.