Dodiet Polijai kodolieročus! Pētnieks min, kā Eiropai saglabāt savu spēku Trampa ievēlēšanas gadījumā

Britu žurnālā "The Spectator" publicēts pētnieka viedoklis par to, kā Eiropai vajadzētu gatavoties iespējamai Trampa ievēlēšanai un līdz ar to riskam, ka NATO varētu palikt vien par abreviatūru bez reāla spēka un ietekmes.

Iespējamo risinājumu sarakstā visbiežāk izskan divas versijas – "stratēģiskā autonomija" vai pastiprināta militārā bruņojuma iegāde no ASV, tādējādi iegūstot nākamās Baltā nama administrācijas labvēlību. Taču Rohāča ieskatā tiek aizmirsts acīmredzamākais risinājums, proti, kodolieroču atturēšanas attīstīšana.

Pētnieks akcentē – nav jēgas mēģināt izlikties, ka Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā varētu arī nebūt sliktākais gadījums. "Tramps nebūs "stingrs" pret Krieviju, kā arī nebūs ieinteresēts NATO stiprināšanā. Bijušais prezidents aliansi nodēvēja par novecojušu un ir domājis par izstāšanos no tās," kritisks ir Rohāčs, piebilstot, ka arī Trampa administrācijā, visticamāk, strādās viņa lojālisti, nevis tradicionālie republikāņi.

Jā, pērn Valstīs pieņemts divu partiju likumprojekts, kas liedz ASV prezidentam izstāties no alianses bez Senāta apstiprinājuma vai Kongresa ierosinājuma, taču, kā norāda pētnieks, tam nav juridiska spēka. Un patiesībā lielākais drauds aliansei nav formāla Amerikas izstāšanās, bet gan iespēja, ka nākamais prezidents Trampa izskatā varētu gluži vienkārši izvēlēties neiedarbināt NATO 5. pantu, ja kāds no sabiedrotajiem tiktu pakļauts pilna mēroga uzbrukumam.

Tādēļ Eiropai jādara daudz vairāk, lai stiprinātu savas militārās spējas, tostarp jāraugās kodolieroču virzienā.

Rohāčs skaidro, ka Eiropas Parlamentā ir politiķi, kas ir par kodolieroču atturēšanas attīstību, piemēram, Eiropas Tautas partijas līderis Manfreds Vēbers. Viņš rosinājis, lai Francija uzņemas vadību pār Eiropas atturēšanas centieniem, ņemot vērā valsts lielās kodolieroču spējas. Tāpat rosinājums paredz sadarbību ar Apvienoto Karalisti, lai kopīgi pārvērstu Eiropas Savienību un tās tuvākos Eiropas partnerus par kodolspēku.

Vēbera rosinājums gan, kā izsakās pētnieks, ir nereāls, jo neviens Francijas politiskais līderis negribētu nonākt situācijā, kur tā nevar izmantot savu kodolarsenālu, jo Ungārija (vai cita Savienības valsts) pret šādu soli izmantotu savas veto tiesības. Proti, tā būtu politiskā pašnāvība.

"Pašlaik vienkārši nav pietiekami vienotas izpratnes par ģeopolitiskajiem draudiem," raksta Rohāčs, piebilstot – Eiropas kodolspēki, kuri bāzēti Francijā un Vācijā, būtu bezjēdzīgi no Varšavas vai Tallinas skatupunkta, jo abas lielvalstis kopš kara Ukrainā sākuma bijušas pielaidīgas attiecībā pret Krieviju.

Tas gan nenozīmē, ka nav citu variantu. Te pētnieks akcentē, ka ir vairākas Austrumeiropas valstis, kas viena otrai uzticas, kurām ir vienots skatījums uz Krieviju un kuras varētu viegli ne tikai izveidot, bet arī uzturēt kodolatturēšanas spēkus, proti, Polija, Baltijas valstis un Ziemeļvalsti. Un patiesībā pietiek apbruņot tikai vienu no tām, lai nepieciešamais mērķis tiktu sasniegts.

Šajā sakarā Rohāčs izceļ Poliju, kas jau iegulda lielus līdzekļus gan militārajā arsenālā, gan kodolenerģijā. Savukārt valsts apbruņošana ar kodolarsenālu varētu izmaksāt salīdzinoši lēti. Kā piemēru pētnieks min Apvienoto Karalisti, kuras kodolieroču atturēšanas programmas "Trident", kuru ieviesa 1980. gados, mūsdienās izmaksātu ap 24,6 miljardiem eiro, bet uzturēšana ik gadu maksā ap 3,5 miljardiem eiro. Nevar arī izslēgt iespēju, ka, Polijai paziņojot par vēlmi audzēt savas kodolieroču atturēšanas spējas, Francija un/vai Apvienotā Karaliste varētu Varšavai piedāvāt divpusēju arsenāla koplietošanas darījumu, kas izlīdzinātu daļu izmaksu.

Tiesa, pētnieks uzsver – arī pie vairāku pušu sadarbības, lai atturēšana varētu pildīt savu mērķi, kontrole pār kodolieročiem būtu jāatstāj tās valsts rokās, kurai ir lielākais Krievijas uzbrukuma risks, proti, Polijai.

"Postamerikas pasaulē Polijas kodollietussargs varētu palīdzēt nodrošināt Eiropas austrumu flangu. Tas arī nodrošinātu alternatīvu veidu, kā garantēt Ukrainas drošību, kad kaujas valstī beigsies, it īpaši tad, ja dalība NATO vairs nebūs iespējama," skaidro pētnieks un nobeigumā izceļ: "Tomēr pamatā kodol-Polija būtu atbilde uz mūžīgo Eiropas ģeopolitisko problēmu: kā neļaut Vācijai un Krievijai censties dominēt Eirāzijas sauszemes masīvā."