"Gribas normālu dzīvi pēc gadiem, ko dzīvojam apšaudēs." Harkivā darbību sāk pirmā pazemes skola
Jauno mācību gadu sāk arī bērni Ukrainā. Taču viņiem tas notiek pilnīgi citos apstākļos. Krievu sāktais karš viņiem laupījis ne tikai bērnību, bet arī iespēju normāli mācīties. Taču, par spīti kara šausmām, bērni mācās, un, lai tas varētu notikt – mācību process tiek organizēts metro stacijās, pazemes tuneļos. Ukrainas otrajā lielākajā pilsētā Harkivā šodien atvērta pirmā speciāli pazemē izbūvētā skola.
Neraugoties uz trauksmju sirēnu un sprādzienu pārtraukto rītu, sapucēti Ukrainas tautas tērpos – višivankās viens par otru krāšņāki mazie harkivieši beidzot dodas uz skolu.
Karš ir tepat blakus, un Harkivas pilsēta krievu triecienos zaudējusi daudz bērnu.
Tāpēc pirmais šīs skolas zvans atskanēja tikai pēc tam, kad bērni un vecāki vienojās klusuma brīdī, lai pieminētu okupantu nogalinātos mazuļus.
Mācības Harkivā jau notikušas arī pagrabos un metro stacijās, bet šī ir pirmā īpaši izbūvētā pazemes skola pilsētā, kas var uzņemt 1100 skolēnus.
Kāds sāk pirmās skolas gaitas, kāds sākumā kovida, bet vēlāk kara dēļ mācības skolas solā jau aizmirsis vai nemaz nav piedzīvojis.
"Šis mums ir pēdējais gads, esam izlaiduma klase, un mums ir liels prieks, ka šo gadu varēsim mācīties kopā ar saviem draugiem un skolotājiem."
"Jā, beidzot mēs varēsim viens otru satikt, kaut ne katru dienu, bet vienalga būs iespēja kontaktēties ar draugiem. Tas ir tik forši pēc tik ilgiem gadiem attālinātajās mācībās."
"[Jaut.: Cik ilgi jums bija attālinātās mācības?] Ja skaitām kara apstākļos, tas no astotās klases, ja kopā ar kovidu, tad no sestās. Pusi savas skolas gaitas esam pavadījuši, mācoties attālināti."
Mācības šeit notiks divās maiņās – no rītiem un vakaros, kā arī trīs dienas klātienē, divas attālināti.
"Pēc visiem šiem gadiem attālinātajās mācībās tas ir brīnišķīgi atnākt uz skolu, satikt draugus, beidzot vairs nav jāskatās uz skolotājiem caur kameru."
Arī pedagogi neslēpj, ka lielākais prieks ir pēc gandrīz piecu gadu pārtraukuma bērnus ieraudzīt klātienē. Ne visiem šāda iespēja ir – lielākā daļa harkiviešu turpina attālinātās mācības.
"Pirmkārt, esmu ne tikai skolotāja, bet arī mamma. Mani bērni vēl mācās tiešsaistē, bet ļoti gribētos tikt šādā skolā. Mums ir cerība, ka šis viss beigsies un mūsu bērniem būs iespēja mācīties normālā skolā, un vecāki beidzot drusku varēs atpūsties."
Skolotāji uzsver – ne velti saka, ka harkivieši ir nesalaužami – par spīti nepārtrauktiem okupantu uzbrukumiem, cilvēki neļaujas bailēm, panikai un dara visu, lai pilsēta turpinātu dzīvot, lai cik smagi apstākļi nebūtu.
"Esam ļoti pateicīgi visiem, ka mums ir iespēja mācīt šos bērnus klātienē, būt viņiem līdzās, lai viņi varētu savā starpā socializēties. Apšaudes pēc apšaudes, bet mēs esam nesalaužami harkivieši. Mēs ļoti šim gatavojāmies. Viss būs Ukrainai, būs uzvara, un esam pateicīgi saviem aizstāvjiem. "
Polinas meita šodien sāk mācības pirmajā klasē. Krievu iebrukuma dēļ bērnudārza gaitas gājušas secen. Kara sākumā bēguši prom, bet sieviete saka – tikai Harkivā jūtas kā mājās.
"Ir liels prieks, un esam ļoti priecīgi, ka ir šāda droša vieta, kur bērni var mācīties, satikt draugus. Tā mūsdienās ir ļoti liela vērtība. Mēs bijām aizbēguši uz Poliju, padzīvojām kādu laiku Ukrainas rietumos, bet mājas ir mājas. Harkiva ir mūsu mīļā pilsēta. Kaut kā tā dzīvojam. Mašīnai vienmēr ir pilna bāka, trauksmes somas ir vienmēr pa rokai."
Pazemes skolas pirmā zvana iezvanīšanā klāt bija arī Harkivas mērs. Viņš medijiem atklāja, ka līdz rudens beigām pilsētā plānots atvērt vēl trīs šādas jaunizbūvētas pazemes skolas.
"Diemžēl mums ir jābūvē šādas skolas, diemžēl arī man negribas, ka mūsu bērniem ir jāmācās pazemē. Jūs redzat, šeit blakus ir normāla, parasta skola, bet šorīt no rīta atkal bija triecieni, "Shahed" drona triecienā cieta atkal skola. Tieši tāpēc mēs būvējam pazemes skolas."
Lūk, kāpēc mēs esam spiesti mācīties pazemē – tā šodien saka direktora vietnieks vienai no Harkivas skolām. Šī ir viena mācību iestāde, kas no okupantu triecieniem cietusi jau divreiz – te ietriecās "Iskander" raķete, bet vakarnakt uz šo skolu tika raidīts "Shahed" iznīcinātājdrons.
Pie dzīves kā uz pulvera mucas harkivieši ir pieraduši, taču visiem ir sapnis pēc mierīgām debesīm.
"Visvairāk gribas, lai karš beidzas, lai mums būtu mierīgs izlaidums. Vienkārši gribas kaut ko normālu, normālu dzīvi pēc visiem šiem gadiem, ko dzīvojam apšaudēs."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
