Kad beigsies karš, viņa vispirms apskaus savu dēlu: TV3 tiekas ar Ukrainas armijas vienīgo sievieti artilēristi

TV3 Ziņas joprojām atrodas Slovjanskā, kas ir 30 kilometrus no frontes līnijas, bet ceturtdienas vakarā arī tur ir dzirdams izteikts frontes tuvums. Pa dienu žurnālisti devās uz Siversku, kurai no vienas puses atrodas okupētā Lisičanska, bet no otras – Soledāra. Līdz ar to pilsēta ar smago artilēriju tiek apšaudīta no trīs virzieniem. Tv3 Ziņas tiekās ar artilēristu brigādi un redzēja, cik ļoti kaujās pret iebrucējiem palīdz rietumu tehnika.

"Šī ir jau mana otrā mašīna, vienai iedevu vārdu Marjusa, otrs ir Marko, viņi ir ļoti labs pārītis." Ļubova ir Ukrainas bruņoto spēku artilēristu brigādes vecākā virsniece, vienīgā sieviete artilēriste.

Viņa izrāda Polijā ražoto komandvadības bruņutransportieri, kas frontes līnijā sniedz milzu atbalstu cīņā ar krievu iebrucējiem: "Šeit ir dažādas iekārtas, bloki, kas utzver GPS visā šī virziena frontes sektorā, šeit ir  radioierīces, kas nodrošina vadības un kontroles iespējas visā vienībā. No šejienes varam redzēt, izrēķināt ienaidnieka pozīcijas, nododam tālāk vienībām koordinātas un pēc mūsu komandām viņi šauj."

Šī brigāde bija arī pirmā, kura pērn izgāja apmācības Polijā. Ļubova stāsta, ka mācības ilgušas aptuveni 10 dienas: "Nu un tā es no šejienes strādāju, izrēķinu nododu kaujas uzdevumus, artilērijas uzdevumus, dodu pavēles palaist uguni, to nu es te daru. Šajā virzienā ir vairāki šādi štābi, palīdzam kājiniekiem, izlūkiem, darām visu, lai noturētu pozīcijas."

Ļubova sākoties 2014. gada Krievijas iebrukumam Donbasā bija kājnieku brigādē, apbalvota ar vairākiem valsts augstākajiem apbalvojumiem. Tagad ir starp spēcīgākajiem artilēristiem vadības komandās. Vaicāta, vai nav emocionāli smagi visu laiku nogalināt, viņa saka: "Es tagad ar jums sēžu, runājamies. Tad atnāk uzdevums, pieceļos, sagatvoju tehniku šaušanai un pasaku "uguni"! Ar to pašu seju, tā pati es. Mūsu darbs ir palīdzēt kājiniekiem, ja mēs to nedarīsim, viņiem būs ļoti smagi. Arī sirdsapziņa mani nemoka – es pie viņiem nelīdu, esmu savā zemē. Nevajadzēja te līst, es esmu savā teritorijā."

Bet, protams, jau gadu tik asiņainā karā uznāk lūzuma punkti visiem. Ļubovai visur līdzi ir talismani – dēla dāvinātais plīša lācītis un džemperis, ar ko staigāja kad bija gaidībās. Tāpat viņa aizraujas ar zīmēšanu, kad sanāk brīdis laika – zīmējot viņa vismaz uz brīdi nedomā par karu.

Spēku turpināt dod apziņa, ka viņi cīnās par savu brīvību, savu bērnu nākotni: "Ziniet, kad tu visu laiku redzi raķetes, bumbas, lādiņus, kas ir mērķēti uz mājām, skolām, bērnudārziem, slimnīcām – sirds asiņo. Lūzuma punkts manī bija, kad viņi apšaudīja bērnudārzu un par laimi tie bērni bija uz ielas, raķete trāpīja tieši istabā, kur viņi parasti spēlējās. Tad, kad es to ieraudzīju, es sapratu, ka es viņus vienkārši iznīcināšu, šaušu uz viņiem, lai viņi nenogalinātu mūsu bērnus. Kad es iedomājos ka viņi var aiziet pie mana dēla – nē, viņi mūsu bērnus neaiztiks. Okupanti grib iznīcināt ukraiņus kā nācīju, un viņi nešķiro – armijnieks, civilais, bērns, vecs cilvēks. Viņi vienkārši iznīcina, laupa, izvaro."

Ļubova ar saviem puišiem strādā karstākajos punktos – pēdējie atstāja Severodonecku, tad Lisičansku, šobrīd cīnās šeit, Bahmutas virzienā.

"Viņi lien un lien, un lien. Šaujam kā pa tehniku, tā dzīvo spēku katru dienu. Es varu pateikt, ka šajā virzienā šāds masveida uzbrukums jau ir vairākus mēnešus, lai gan tagad saka, ka tikai sāksies, bet pēc fakta – tas jau notiek sen. Es personīgi domāju, ka rīt nekas vēl vairāk nebūs, ar masu viņiem neizdodas, nāk grupās pa 10-20 mobikiem, tos noslaukam, met 40 cilvēkus, tos noslaukam met nākamos 60. Tā katru rītu kā sāk un tad vakara pusē apstājas. Tur ir ļoti daudz līķu, skaidrs, ka arī mūsējo rindās. Viņi met lielgabala gaļu, lai sasniegtu mūsu pozīcijas un tad jau nāk specvienības, kuras jau zina, kā karot un ar tiem ir ļoti smagas kaujas. Bet mēs esam ukraiņi, tas ir mūsu spēks, vēlme pēc brīvības, vēlme nosargāt savus tuvos un mīļos. Tā dēļ mēs visu izturēsim."

Uz jautājumu, kas būs pirmais, ko viņa izdarīs, kad beigsies karš, Ļubova saka: "Apskaušu savu dēlu. Es gribu klusumu, mieru un gribu pie saviem tuvajiem."