Kubas raķešu krīze: spriedze, kas panāca Maskavas un Vašingtonas tiešo telefonlīniju

Pēc Rietumu vēsturnieku domām, pasaule nekad nav bijusi tik tuvu Trešajam pasaules karam, kā Aukstā kara 1962.gada oktobrī. Tiesa, šādi vērtējumi izteikti pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā un tai sekojošo pret Rietumiem vērsto kodolšantāžu.

Spriedze 1962: 14. – 28.oktobris

Par Kubas raķešu krīzes sākumu tiek uzskatīts 1962.gada 14.oktobris, kad amerikāņu izlūklidmašīna "U-2" uz PSRS draudzīgās salas atklāja tur slepeni nogādātas padomju kodolraķešu palaišanas iekārtas.

Lai arī 1962.gadā abu lielvaru karaspēki bija mobilizēti pilnai kaujas gatavībai, līdz iznīcinošam karam nenonāca. Spriedzi izdevās atrisināt diplomātiskā ceļā – risinājums tika panākts 28.oktobrī. Turklāt pārdzīvotās kodoldraudu drāmas rezultātā starp Maskavu un Vašingtonu tika izveidota tiešā tālruņa līnija, lai nākotnē novērstu līdzīgas krīzes.

"Paradoksāli, bet Kubas raķešu krīze kalpoja starptautiskajai stabilitātei," atzīmē britu raidsabiedrība "BBC". "Apzinoties miera trauslumu, Vašingtona un Maskava uzsāka pasākumus, lai kontrolētu ieročus un veidotu savstarpēju uzticēšanos. Tieši 1962.gada oktobra notikumi tiek uzskatīti par aukstā kara akūtākā perioda beigu brīdi."

"Tieši tobrīd saņēmu pavēsti"

"Tieši tolaik, neraugoties uz iesaukuma pagarinājumu, no kara komisariāta saņēmu pavēsti. Pēc neilga laika jau atrados kādā pretgaisa aizsardzības iznīcinātāju aviācijas pulkā, kurš bāzējās Aizkaukāzā, netālu no Turcijas robežas," atmiņās par to laiku laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" dalījies vēsturnieks Jānis Riekstiņš.

"Tur 1962. gada rudenī šie reālie kara draudi bija sajūtami vai ik minūti. Diemžēl dažkārt arī turpmākajos mēnešos un gados…"

Aprakstot 1962.gada krīzi, viņš atzīmē vairākus iepriekšējā gada notikumus, to vidū ASV izlūklidmašīnas notriekšanu virs PSRS, Kubas nemiernieku uzbrukums Plaja Hironas līcī, amerikāņu un padomju tanku spriedze Berlīnē.

Turklāt laikmetam raksturīga raķešu tehnoloģiju strauja attīstība. Pēc pirmā padomju satelīta palaišanas tā laika PSRS līderis Ņikita Hruščovs neapdomīgi plātījās, ka padomju rūpnīcas raķetes ražo "kā cīsiņus".

Kā skaidro Riekstiņš, Kremlis meklēja atbildes soli Turcijā izvietotajām ASV raķetēm. Rietumu eksperti atzīmē, ka formāli un juridiski arī PSRS bija tiesības izvietot savus ieročus sabiedroto teritorijā, kā to diezgan atklāti darīja arī ASV.

Tāpēc vēstures pētnieki ir neizpratnē, kāpēc padomju vadībai šajā ziņā bija jārīkojas visstingrākajā slepenībā un jādiskreditē sevi ar meliem no ANO tribīnes.

Daži autori uzskata, ka Hruščovs raķetes Kubā gatavoja kā trumpi, ko izspēlēt apmaiņā pret Maskavas pieprasītu amerikāņu karaspēka izvešanu no Eiropas.

Pilnā kaujas gatavībā

1962.gada vasarā Maskava ar Kubas režīmu vienojās par padomju kodolraķešu izvietošanu Kubas teritorijā, un vienošanās realizācija tika nekavējoties uzsākta.

Lai arī Padomju savienība centās izplatīt viltus ziņas par savu kodolieroču graujošo spēku, norādot, ka tai nav vajadzības ārvalstīs izvietot savas raķetes, ne ASV specdienesti, ne tā brīža prezidenta Džona Kenedija administrācija tam nenoticēja. ASV ieguva izlūkinformāciju vēl pirms padomju raķešu izvietošana Kubā tika pilnībā pabeigta.

ASV dienvidos netālu no Kubas oktobra 20. datumos tika koncentrēti iespaidīgi amerikāņu militārie spēki un izziņoti vērienīgi manevri Karību jūrā. Ap salu tika noteikta karantīna. Pretēji izplatītam uzskatam, sala netika pilnībā bloķēta – ieviestais režīms nozīmēja, ja pārbaudē neatklājās nekas aizdomīgs, kuģi saņēma atļauju doties uz Kubu.

Pilna kaujas gatavība tika izsludināta arī PSRS bruņotajos spēkos. Kaujas pozīcijas ieņēma gan starpkontinentālo un stratēģisko raķešu vienības, gan padomju atomzemūdenes.

Militārie analītiķi vērtē, ka padomju karaspēkam nebija spēju, lai atvairītu iespējamo ASV uzbrukumu Kubai, neizmantojot kodolieročus. Turklāt kaujas brīdī, zaudējot sakarus, lēmumu par kodolieroču izmantošanu bija uzticēts pieņemt gan divīzijas, gan pulka līmeņa komandieriem.

Diplomātiskie pūliņi un "Melnā sestdiena"

Tomēr šādā nospriegotā situācijā PSRS un ASV līderi neatteicās no savstarpējas komunikācijas ar diplomātu starpniecību. Avotos tiek minēts, ka Kubas raķešu krīzes dienās Vašingtonas un Maskavas starpā pastāvējuši vismaz 17 dažādi saziņas kanāli.

23. oktobrī Kenedijs izvirzīja Hruščovam ultimātu: "Es domāju, ka jūs atzīstat, ka pirmais solis, kas aizsāka pašreizējos notikumus, bija jūsu valdības rīcība, kas rezultējies slepenā uzbrukuma ieroču piegādē Kubai. Ceru, ka jūs nekavējoties dosit norādījumus jūsu kuģiem ievērot karantīnas nosacījumus."

Ceļā uz Kubu tobrīd atradās kuģis "Aleksandrovsk" ar kārtējo padomju kodolmunīcijas kravu uz klāja.

Vēl 24.oktobrī Hruščova atbilde Kenedijam bija nepiekāpīga un piedraudoša, notikušo saucot par "atklātu laupīšanu" un "deģenerēta imperiālisma neprātu".

Kenedija un Hruščova sarakstē samiernieciskas notis ieskanējās 25.oktobrī. Tajā dienā notika ANO Drošības padomes ārkārtas sēde, kurā izvērtās nepieredzēts skandāls. Proti, pēc tam, kad padomju pārstāvis pasaules sabiedrībai stingri apliecināja, ka Kubā nekādu raķešu nav, ASV vēstnieks demonstrēja iespaidīgas aerofotogrāfijas, kas Maskavas melus pārliecinoši atmaskoja.

Lai arī lielvaru līderi jau atradās uz samierināšanās ceļa, savu lomu vēl gribēja nospēlēt Kubas līderis Fidels Kastro, kurš 26.oktobra rītā deva pavēli notriekt ASV izlūklidmašīnas, kā arī ziņoja Kremlim, ka amerikāņu uzbrukums ir neizbēgams.

PSRS līderi šie vēstījumi sasniedza novēloti. Bet Kubā dislocētās padomju artilērijas divīzijas komandieris, it kā nesagaidot pavēli no augšas, nolēma sniegt atbalstu kubiešiem un pēc viņa rīkojuma tika notriekta viena no ASV izlūklidmašīnām.

1962.gada 27.oktobri vēsturnieki mēdz dēvēt par "melno sestdienu", kad tika sasniegta Karību krīzes kulminācija.

Pēc ASV lidmašīnas notriekšanas Kremlis raidīja steidzamu ziņu Kenedijam par gatavību izvākt no Kubas PSRS bruņojumu, ko ASV uzskata par uzbrukšanas ieročiem. Hruščovs pretī pieprasīja ASV neiebrukšanu Kubā, kā arī raķešu aizvākšanu no Turcijas. Uz šiem priekšlikumiem Kenedijs atbildēja piekrītoši. Galīgā vienošanās tika panākta naktī uz 28.oktobri.

Sausais atlikums

Trīs dienu laikā visas Kubā nogādātās padomju raķešu kodolgalviņas tika savāktas un pārvestas uz Severomorsku. Visa padomju kontingenta izvākšana no Kubas prasīja trīs nedēļas. Bet Kenedijs 20.novembrī atcēla jūras karantīnas režīmu ap Kubu.

Turcijā izvietotās 15 ASV vidēja darbības rādiusa raķetes "Jupiter" bija novecojušas, un 1963.gadā jau tāpat bija plānota to ekspluatācijas pārtraukšana.

Kenedija apņemšanās neiebrukt Kubā netika uzlikta uz papīra, līdz ar to tā neieguva juridisku spēku, kas būtu saistoši nākamajiem prezidentiem.

Kubas līderis Fidels Kastro un viņa biedri jutās ļoti aizvainoti, ka, lemjot par padomju raķešu aizvākšanu, nekonsultējās ar viņiem. "Mēs sapratām, cik vientuļi mēs būtu kara gadījumā," kādā uzrunā atzina Fidels. Par apjukumu Kubas līderu vidū Maskavai ziņoja arī padomju vēstnieks Havannā.