Pāri galvām lido lādiņi – TV3 Ziņas diennakti kopā ar kaujas mediķiem, kas strādā pavisam tuvu frontei

Kaujaslauka mediķi kādā pamestā garāžā izveidojuši stabilizācijas punktu. Šī ir pirmā vieta, kur atved kaujaslaukā ievainotos.

Frontes dārdoņa fonā bez apstājas. Jāsēž zem jumta, ielās neviens nepulcējas, jo krievu droni pārrauga visu teritoriju. Ik pa laikam virs galvas lādiņu svilpoņa, tie ir ienākošie.

Dienas laikā darba šeit ir maz, bet ne jau tāpēc, ka ievainoto nebūtu. Gaišā laikā puišus fiziski nav iespējams izvest no kaujaslauka, jo okupanti apšauda un mērķē uz visu, tai skaitā evakuācijas transportu.

"Tas, ko raksta pamācībās par zelta stundu, kurā ir ļauts vai ir iespēja izvest ievainotos, šajā karā tādas nav," saka Ukrainas Bruņoto spēku desanta triecienbrigādes karavīrs, anesteziologs Konstantīns.

Konstantīns dzimis Krimā, tad pārcēlās uz Sumu apgabalu, bet pirms krievi sāka iebrukumu Ukrainā, 12 gadus strādāja Kijivā, privātajā onkoloģijas klīnikā.

"Tu saproti, ka tu vari. Saproti, ka pats esi vesels un jauns cilvēks, tu vari kaut kā palīdzēt, tā nu es aizgāju. Darīšanas jautājums. Sevi ir jāpieceļ no dīvāna un vienkārši jādara. Sākumā mani negribēja ņemt, bet ar ceturto reizi es viņiem apniku un izdevās," bilst Konstantīns.

Šis ir vienas no Ukrainas spēcīgākajām desanta triecienbrigādes stabilizācijas punkts. Šis stabilizācijas punkts sniedz medicīnisko palīdzību vienai no Ukrainas spēcīgākajām triecienbrigādēm. Puiši šeit tur Pokrovskas aizsardzību, situācija ir smaga un ievainojumi arī, jo šie karavīri ienaidnieku sastop tā dēvētajā nulles līnijā.

"Strādājam bez apstājas, visu diennakti, lai sniegtu mūsu puišiem pirmo kvalificēto medicīnisko palīdzību. Ievainojumi – tādi kā frontē, visdažādākie, tādi kas iegūti no artilērijas triecieniem, šaujamieročiem, bet pēdējā laikā vairums tomēr ir no FPV dronu uzbrukumiem vai sprāgstvielām, kas uz mūsu puišiem tiek mestas no droniem," stāsta Konstantīns.

Sāk satumst, un mediķi rācijās saņem vienu ziņu pēc otras – pie mums ceļā ir ievainotais. Tukšā un klusā telpa acumirklī pārvēršas skudru pūznī: katrs mediķis ķeras pie sava darba, ievainotajam pārgriež drēbes, lai ātrāk piekļūtu brūcēm.

"Kas mani motivē? Es bieži domāju par to, ka ir apnicis, esmu noguris, gribu mājās. Bet vienmēr motivē tas, ka tu iedomājies, ka mums ir cilvēki, kuriem ir sliktāk, un ievainotais karavīrs nav vainīgs tajā, ka man ir grūti, ka es neesmu gulējis vai noguris. Karavīrs nav vainīgs, un viņam ir vajadzīga palīdzība. Tanī brīdī, kad mums ieved puišus, Tu aizmirsti par visām savām problēmām, jo tās vienkārši vairs nav svarīgas. Dari savu darbu, un viss," saka Konstantīns.

Pulkstenis ir ap vienpadsmitiem vakarā.  Kad viens no puišiem nosūtīts jau uz specializētu medicīnas iestādi, pienāk nākamā ziņa, četri ievainotie, trīs no tiem smagi. Diemžēl viens no puišiem līdz stabilizācijas punktam neizdzīvoja. Mediķi dara visu iespējamo, lai izglābtu pārējos.

Šeit ārsti spiesti redzēt tikai sāpes. Diemžēl daudzus puišus neizdodas izglābt. Tas ārstiem ir vissmagākais.

Kamēr mediķi dara visu iespējamo, pāri galvām turpina lidot lādiņi. Mediķi neslēpj, protams, tas rada papildu stresu.

"Frontes līnijas tuvums. Mēs arī esam tikai cilvēki, bailes. Nepārtraukti ienaidnieka triecieni kaut kur blakus, tā ir mūsu darba blakus parādība strādāt apšaudes laikā. Vienkārši šeit vajag mazāk domāt par to, kas notiek blakus, bet glābt cilvēkus," bilst Konstantīns un turpina,"man karš beigsies tad, kad pie manis vairs nevedīs ievainotos. Tas ir pirmais un galvenais. Es neesmu politiķis un pat negribu iedomāties par kādu jaunu robežu novilkšanu. Otrs, kad man iedos pavēli, ka esmu norakstīts un varu doties mājās, kad es varēšu būt mājās, tad arī man karš būs beidzies. [..] Mana galva nevar saprast joprojām, kā cilvēki var atnākt uz citu valsti ar ieročiem un nodarīt tik baisas lietas ne jau tikai karavīriem, bet arī civilajiem. Jo mēs šeit palīdzam arī civilajiem. Kas motivē šos cilvēkus, es savā dzīvē neko tādu nebiju iedomājies. Mūsu motivācija ir skaidra – mēs aizstāvam savas pilsētas, savus cilvēkus."

Šiem puišiem cīņa kaujaslaukā ir beigusies, ar šādiem ievainojumiem maz ticams, ka viņi varēs atgriezties ierindā, bet ārsti saka – viņiem vismaz ir paveicies – viņus varēja izvest, sāp par tiem, kurus vairs nevar izglābt vai tiem, kuri gaida un tā arī nesagaida palīdzību.