Roņu salas noslēpums: kā iedzīvotāji mēģināja mainīt salas likteni starp Zviedriju, Latviju un Igauniju

Līdz šim Roņu salas nonākšana Igaunijas sastāvā galvenokārt tikusi aplūkota kā Igaunijas un Latvijas teritoriālais strīds. Taču vēsturnieka Marta Kuldkepa jaunākais pētījums rāda, ka salas likteni nenoteica vienīgi abu valstu diplomātija.

Nelielā, aptuveni divsimt cilvēku lielā zviedriski runājošā kopienā pati aktīvi iesaistījās sarunās, prasmīgi izmantoja Igaunijas, Latvijas un Zviedrijas interešu sadursmi un panāca no jaunās Igaunijas valsts vairākas sev būtiskas privilēģijas.

Nu veikts pētījums, ko ierosināja Zviedrijas Valsts arhīvā atrastās līdz šim neizmantotās Roņu salas iedzīvotāju vēstules Zviedrijas karalim, kas rakstītas 1920. un 1921. gadā. Tajās salas iedzīvotāji lūdza atļaut Roņu salai pievienoties Zviedrijai.

Sala, kas dzīvoja pēc saviem likumiem

Roņu sala ievērojami atšķīrās no citām Igaunijas piekrastes zviedru apdzīvotajām vietām. Tā bija vienīgā pilnībā zviedriski runājošā apdzīvotā vieta Igaunijā un gadsimtiem ilgi ietilpa Livonijas sastāvā.

Roņu salas iedzīvotājiem izveidojās pārliecība, ka viņiem ir vēsturiskas tiesības dzīvot patstāvīgi. Viņi uzskatīja, ka Zviedrijas laikā piešķirtās privilēģijas joprojām ir spēkā.

Šī pārliecība kļuva par būtisku salas kopienas identitātes daļu. Savukārt Igaunijas Republikas izveidošanās daudziem Roņu salas iedzīvotājiem šķita nevis jauns sākums, bet gan brīvības ierobežošana. Jaunā valsts pieprasīja maksāt nodokļus, ievērot valsts likumus un vairs neļāva bez maksas izmantot valsts mežus, kā tas iepriekš bija ierasts.

Roņu salas ļaudis ātri saprata, ka Igaunijas un Latvijas domstarpības par salu dod viņiem ievērojamas iespējas ietekmēt situāciju. Viņi varēja norādīt, ka neapmierinātības gadījumā varētu atbalstīt salas pievienošanu Latvijai.

Tas piespieda Igaunijas valdību meklēt kompromisus. Kuldkeps uzsver, ka tieši šeit spilgti izpaudās nelielās salas kopienas politiskā gudrība. Arī tā laika Igaunijas amatpersonas atzina, ka, lai gan Roņu salas iedzīvotāji rada vienkāršu un naivu iespaidu, patiesībā viņi ļoti prasmīgi aizstāv savas intereses.

Kāpēc viņi vēlējās pievienoties Zviedrijai?

1920. gadā Roņu salas vietējie vērsās pie Zviedrijas karaļa ar lūgumu pievienot salu Zviedrijai. Šādu vēlmi noteica ciešās vēsturiskās saites ar Zviedriju. Zviedrija finansēja baznīcas celtniecību, sūtīja uz salu garīdzniekus, palīdzību un dāvanas.

Zviedrijas valdība nevēlējās iesaistīties Baltijas politiskajos strīdos un pēc Igaunijas neatkarības atzīšanas salas pievienošana Zviedrijai kļuva praktiski neiespējama.

Tāpēc vietējā kopiena mainīja savu stratēģiju. Tā vietā, lai panāktu pievienošanos Zviedrijai, viņi centās saglabāt savas vēsturiskās privilēģijas Igaunijas sastāvā. Otrā vēstule Zviedrijas karalim izrādījās daudz sekmīgāka.

Pēc Zviedrijas aizrādījuma Igaunija piekrita vairākām salas ļaužu prasībām. Salas iedzīvotāji ieguva tiesības bez maksas izmantot valsts mežu, bet karadienestu drīkstēja pildīt pašā Roņu salā. Saglabājās arī citas īpašas tiesības.

Abas puses šos kompromisus skaidroja atšķirīgi. Vietējie iedzīvotāji uzskatīja, ka tiek atjaunotas viņu senās tiesības, savukārt Igaunijas valsts tās interpretēja kā praktiskus administratīvus lēmumus, kurus nepieciešamības gadījumā var mainīt.

Igaunija nopirka Roņu salas lojalitāti

Par vienu no spilgtākajiem piemēriem Kuldkeps uzskata 1919. gada roņu tauku ekspedīciju. Tās laikā Igaunijas valsts nopirka no Roņu salas ļaudīm roņu taukus, pretī piešķirot arī ieročus, vienlaikus nostiprinot savu varu salā.

Pēc vēsturnieka domām, tas ir viens no retajiem gadījumiem Igaunijas vēsturē, kad vietējās kopienas lojalitāte faktiski tika iegūta ar savstarpēji izdevīgu vienošanos.

Kuldkeps uzskata, ka Roņu salas stāsta galvenā nozīme ir tajā, ka tas maina priekšstatu par mazu kopienu lomu vēsturē. Tās nebija tikai lielvalstu politikas objekti, bet spēja ietekmēt notikumu gaitu.

Lai gan Roņu sala nekļuva par Zviedrijas daļu un neieguva Ālandu salām līdzīgu autonomiju, salas iedzīvotāji maksimāli izmantoja īso politisko iespēju periodu. Pēc vēsturnieka domām, viņi šo iespēju izmantoja tik veiksmīgi, cik konkrētajos apstākļos vispār bija iespējams.