"’Šobrīd te slimo daudzas latviešu ģimenes.’’ Stāsts par latviešu māju Londonā, kurā pilnīgi visi saslimuši ar Covid‑19

"’Testus veicam tikai tiem, kuri mirst.’’

Piecas latviešu meitenes – Linda, Lolita, Signe, Iluta un Kristīne – jau vairākus gadus kopā dzīvo tā sauktajā "’latviešu mājā’’ Londonā. Sadzīve visām kopīga, ikdienā katra strādā savā nozarē.

Un visas kopā viņas aprīļa sākumā, kā pašas spriež, saslima ar Covid-19. To, vai tas bijis koronavīruss, jo visi simptomi atbilduši, meitenes nezina un, visticamāk, nekad neuzzinās, jo tests viņām atteikts, tāpat kā daudzām viņām pazīstamām ģimenēm Anglijā.

"’Mēs lūdzām iespēju, vai vismaz viena no mums nevar veikt testu, lai zinātu, ar ko visas slimojam. Mums atbildēja tā: "’Mums pat nepietiek testu visiem slimnīcu darbiniekiem. Testus veicam tikai tiem, kuri mirst,’’ sarunā ar Skaties.lv atceras Lolita.

Bet par visu pēc kārtas.

"’Un tad sākās haoss.’’

Anglija bija viena no pēdējām Eiropas valstīm, kura noteica ierobežojumus Covid-19 dēļ.

"’Lasījām ziņas, kas notiek citur Eiropā un Latvijā, un turpinājām iet uz darbu, lai gan visur citur jau bija ierobežojumi.

Jā, mēs baidījāmies. Mums pateica vien to, ka "’vēlams neiet ārā’’. Bet neviens to neievēroja. Jo, ja nav aizliegts, tad ir atļauts. Dzīve Londonā turpinājās, lai gan visur Eiropā jau bija ārkārtējā situācija,’’ atceras Lolita.

Tiesa, varēja manīt, ka ļaudis gatavojas tam, ka kuru katru brīdi tas notiks.

Linda strādā pārtikas lielveikalā, un bija lieciniece tam, kā ļaudis, līdzko citur Eiropā tiek izsludināta ārkārtējā situācija, veikalos krīt panikā, izpērk tukšus plauktus.

"’Mums pat tika pieņemti ierobežojumi, ka vienam cilvēkam atļauts iegādāties tikai trīs vienības no vienas preces. Trīs pakas jogurta, trīs pakas rīsu. Tualetes papīru un virtuves dvieļus – pa vienam iepakojumam.

Veikalos sākās trači, histērijas, jo ne visiem tas patika. Bija gadījumi, kad apsargiem cilvēkus ar varu nācās izvest no veikala, jo sākās agresija,’’ atceras Linda.

Ierobežojumi Anglijā tika izziņoti 23. martā – uzreiz pēc Mātes dienas.

Linda atceras, kā ļaudis Mātes dienā veikalos tik histēriski grābuši pārtikas produktus, ka Māmiņdienai par godu savestie ziedi palikuši neizpirkti. Pārdevēji tos par velti dāvinājuši cilvēkiem, lai ziedi neiet postā un vispārējā haosā parādītu kaut kādu cilvēcību.

"’Palīdzību meklēt drīkst tikai gadījumos, ja kādam apstājas elpošana.’’

Četrām no meitenēm ārkārtējās situācijas laikā darbs apstājies. Sākumā darba devēji bijuši neziņā un meitenes noformējuši "’bezalgas atvaļinājumā’’, ar laiku gan viss sakārtojies, un nu meitenes dzīvo mājās, saņemot 80% algas, kas ir valsts atbalsts.

Linda, kura strādā pārtikas lielveikalā, joprojām devusies uz darbu arī pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas. Līdz aprīļa sākumā kādā sestdienas rītā visas meitenes pamodušās slimas. Uzreiz sapratušas, ka diez vai kāds vieglais pavasara vīrusiņš, turklāt aizdomas radījis tas, ka visām simptomi līdzīgi un visas slimas.

"’Pilnīgs enerģijas trūkums, kakla sāpes, ass, lēkmjveidīgs klepus, sajūta, ka no klepošanas sāksies vemšana. Temperatūra turas 37, 4 līdz 37,8 robežās. Drīz pilnībā pazuda smaržas un garšas sajūtas, apetītes nebija,’’ atceras Linda.

Londonā līdzīgi kā Latvijā izveidots īpašs Covid-19 tālrunis, pa kuru zvanīt, ja ir aizdomas par Covid-19. Tiesa, tas īsti nestrādā.

"’Zvanīt drīkst tikai gadījumos, ja kādam apstājas elpošana. Bet pat tad nevaru iedomāties, kā to numuru var sazvanīt. Mums draudzene trīs stundas gaidīja savienojumu ar šo numuru.

Kas notiek sazvanot? Nezinām, jo neizdevās sazvanīt,’’ ironiski nosmaida Lolita.

Pēc septiņām dienām nāc uz darbu – ar visu klepu!

Meitenes, nevarot sazvanīt īpašo Covid-19 tālruni, sagaidījušas pirmdienu un zvanījušas uz poliklīniku.

Tur viņām pateikts, ka, jā, šie esot koronavīrusa simptomi. Principā diagnoze Covid-19 noteikta pa telefonu, tāpat kā pa telefonu "izrakstītas zāles" – jāsēž mājās un ik pa 20 minūtēm jāmazgā rokas. Var padzert kādus klepus sīrupus. Ātro palīdzību drīkst saukt tikai tad, ja apstājas elpošana.

Meitenes informētas, ka, ja saslimsti ar Covid-19, septiņas dienas jāpavada mājās. Pēc tam jāatgriežas darbā, pat ja joprojām ir simptomi. Un pat tad, ja strādā pārtikas lielveikalā.

"’Pēc nedēļas es noteikti nebiju gatava jau atgriezties darbā. No darba jau zvanīja un jautāja, kad beidzot būšu,’’ atceras Linda.

Arguments, ka viņai joprojām ir neizturams, lēkmjveidīgs klepus, nav pārliecinājis darba devēju – septiņas dienas un viss.

Sazvanītais poliklīnikas ārsts paziņojis, ka klepus lēkmes esot "’normālas’’ – tās var turpināties vēl pusgadu.

"’Bet es esmu pārdevēja pārtikas veikalā! Kā klienti uz mani skatīsies, ja klepošu līdz vemšanai?’’ oponēt mēģinājusi Linda.

Galu galā, viņa sapratusi, ka ir opcija – laikā, kad poliklīnikas slēgtas, ārsti piedāvā slimības lapas lejupielādēt un pašam sev "’izrakstīt’’ līdz pat vajadzīgajam datumam.

"’Slimo Anglijā ir tik daudz, ka viņus nespēj apkalpot. Testu nepietiek, ārkārtas tālrunis nav sazvanāms. Pats izraksti sev slimības lapu, pats izlem, vai esi slims ar Covid-19, pats ārstējies,’’ ironiski nosmejas Lolita.

Slimo neskaitāmas latviešu ģimenes

Nu meitenes jau jūtas labi, Linda plāno tuvākajās dienās atgriezties darbā. Ņemot vērā uz pašu ādas izjusto pieredzi, viņas secina, – Anglija absolūti nav bijusi gatava Covid-19.

"’Mēs esam pilnīgi drošas, ka skaitļi, ko Anglija pasniedz kā oficiālos ar Covid-19 saslimušos, ir desmitkārtīgi. Mēs esam drošas, ka izslimojām šo slimību, bet pat vienai no mums nebija nekādu iespēju veikt testu.

Zinām vēl vairākas latviešu ģimenes, kuras bijušas tieši tādā pašā situācijā un visdrīzāk izslimojušas šo slimību,’’ rēķina Lolita.

Uz visu saslimšanas laiku un vēl ilgāk meitenes godīgi pašizolējušās. "’Pārtiku un klepus sīrupu mums pienesa pazīstams latviešu puisis Sergejs. Mēs viņam pa pasta kastītes caurumu izmetām naudiņu, ko iepriekš dezinficējām, mums viņš pie durvīm nolika maisiņus. Īsts draugs,’’ Sergejam paldies saka Linda.

Tiesa, ne visi slimnieki esot tik atbildīgi.

Būtībā Anglijā neviens neko nekontrolē – vari ar visu Covid-19 kaut pa ielām staigāt.

"’Sākumā ārā bija ļauts iziet reizi dienā, lai pasportotu. Īsā laikā valstī strauji kāpa depresiju, vardarbības gadījumi. Tagad atļauts no mājas iziet divas reizes dienā,’’ stāsta Linda. Neviens gan nekontrolē, vai staigātājs ir koronavīrusa nēsātājs vai vesels cilvēks.

Tiesa, Anglijā ieviesti arī pāris pozitīvi ierobežojumi. Piemēram, sabiedriskais transports šajā laikā ir par brīvu, taču ar to atļauts braukt tikai tiem, kuri šajā laikā strādā un brauc uz darbu.

"’Ārsti, pārtikas veikalu darbinieki. Pārējiem ar sabiedrisko transportu braukt aizliegts, un viņiem jau nekur arī nav jābrauc. Uz veikalu? Ej uz tuvāko veikalu, tev nav jābrauc uz tālāko,’’ Anglijas politiku skaidro Linda.

Par deficīta preci Londonas veikalos kļuvušas olas – tās tiek izpirktas divus stundu laikā, tāpēc pēc tām jādodas agros rītos. Un tualetes papīrs – Linda smejas, ka ar tā iepakojumu rokās bail iet pa ielu – ka neuzbrūk un nenozog.

Tiesa, pašos veikalos nekādu īpašo ierobežojumu nav. "’Darbinieki ik pa brīdim uzbļauj, lai ievēro distanci, jo cilvēki spiežas un neko neievēro. 70 procentiem ir vienalga. Arī pārdevējiem nav nekādu masku vai barjeru,’’ stāsta Linda.

Varavīksne kā cerības simbols

Meitenes neslēpj, – laikā, kad pašas slimojušas, labprāt būtu ielēkušas lidmašīnā uz Latviju, ievērojot drošības pasākumus, un atgrieztos mājās, jo, lasot ziņas no Latvijas, saprot, – cilvēki šeit ir vairāk pasargāti tādā ziņā, ka pieejami testi, ārsti strādā lieliski, sabiedrība tiek informēta.

Jā, sākumā licies, ka gan jau izslimos vieglā formā. Tad, kad ziņās parādījušies virsraksti, ka Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons no "’vieglas formas’’ nonācis intensīvajā terapijā, tad gan kļuvis bail.

"’Man ļoti patika tā latviešu reklāma uz Lieldienām – "’Vīrusam nav brīvdienu’’. Jums ir daudz foršu, informatīvu reklāmu, kas aicina distancēties, visur pieejama informācija.

Mums Anglijā vienīgais, ko iesaka, ir ik pa 20 minūtēm mazgāt rokas. Kad pēc slimošanas sazvanīju ārsti, viņa bija patīkami pārsteigta, ka esam uz slimības laiku pašizolējušās – tas neesot populāri.

Toties stingri noprasīja – vai slimības laikā ik pa 20 minūtēm mazgājāt rokas? Es pat apstulbu. Kādas rokas, ja visas dzīvojam mājās un visas esam slimas? Un nebija spēka uz tualeti aiziet, kur nu vēl skriet rokas mazgāt ik pa 20 minūtēm,’’ dīvaino ārstu prasību neizprot Linda.

Pēc slimošanas meitenes turpinās dzīvi, ievērojot maksimālu piesardzību.

"’Cik labi, ka mums ir dārzs – ir iespēja iziet svaigā gaisā bez saskarsmes ar citiem,’’ priecājas Linda. Garāžā meitenes ierīkojušas trenažieru zāli, ironiski, ka aprīļa sākumā trijām no piecām bijušas dzimšanas dienas, kuras pēdējiem spēkiem, bet nosvinētas, satinot dāvanu papīros mājās atrodamos našķus un gardumus.

Pēc intervijas meitenes beidzot izlēmušas pirmo reizi iziet nelielā pastaigā. Dosies pastaigā līdz netālajam mežiņam, uzmanīgi ievērojot distancēšanos no pretimnācējiem.

Ceļā uz mežu Lolita atkārtoti sazinās ar Skaties.lv – aizmirsusi piebilst kādu jauku lietu, kas Londonas ielās manāma Covid-19 laikā.

"’Mēs gribējām piebilst, ka šeit bērni gandrīz visos logos zīmē varavīksnes. Tas ir kā atbalsts medicīnas darbiniekiem un arī simbols tam, ka bērni ātrāk grib būt ar saviem draugiem, grib lai viss beidzas,’’ no Londonas ziņo Lolita.

Lūk, varavīksnes, ko meitenes pamanīja ceļā!