"Tas ir safari uz mierīgajiem iedzīvotājiem," Hersonā TV3 stāsta par okupantu dronu uzbrukumiem
TV3 Ziņu filmēšanas grupa atrodas Hersonā. Kara pirmajā gadā padzīti no šīs pilsētas Ukrainas dienvidos, okupanti tomēr vēl aizvien atrodas turpat netālu un izmanto Hersonas ļaudis kā dzīvos mērķus, trenējoties vadīt dronus.
Mēs neesam piefrontes pilsēta, mēs esam frontes līnija- tā divus gadus pēc Hersonas atbrīvošanas no krievu okupācijas saka vietējie iedzīvotāji
Svitlana ir vietējā, viņa piekrita TV3 izvadāt pa pilsētu. Sieviete uzreiz gan sacīja, ka jāpārvietojas ar viņas privāto auto, jo TV3 darba apvidus automašīna krievu dronu uzmanību piesaistīs vairāk.
Hersonas pilsēta no krievu okupantu uzbrukumiem cieš katru dienu un pēdējā laikā jo īpaši uzbrukumos tiek izmantoti fpv droni. No tiem uz civilo transportu vai vienkārši gājējiem tiek mestas sprāgstvielas un tiek veikta arī attālinātā mīnēšana.
Lai cilvēki zinātu, kā rīkoties šādos gadījumos – autobusu pieturās ir izvietoti bukleti. Tajos uzzīmēts, kādas izskatās šīs mīnas.
Hersonas kara administrācijas vadība sarunā ar TV3 saka – krievi šeit nodarbojas ar terorismu un ir skumji, ka pasaule uz to tikai noskatās.
"Tas ir safari uz mierīgajiem iedzīvotājiem. Citādāk to nenosauks. Tā tas arī ir. Izskatās, ka viņi okupētajā upes kreisajā krastā jauniņos, kas pievienojas viņu teroristiskajai armijai, apmāca vadīt dronus, trenējoties uz civilajiem iedzivotājiem. Tad apmācītos sūta uz Donbasu. Mēs sākumā nesapratām, kas par lietu. Autobusi, gājēji. Cinismam nav robežu. Tas viss notiek Eiropas centrā 21. gadsimtā. Mēs ar jums tagad te stāvam. Mana jaka nav īpaši pareizā krāsā. Jūs arī esat mērķis. Ja mēs te ilgāk uzkavēsimies, viņi mūs ieraudzīs, iespējams, ir jau ieraudzījuši. Jautājums ir tikai, vai mēs viņiem tagad esam, vai neesam interesanti."
Janvāra mēnesī vien Krievija ar droniem Hersonai uzbrukusi 174 reizes. Pie veikala ir buklets ar informāciju, kā rīkoties, ja debesīs ieraudzīts drons. "Mums met virsū dronus, nepieciešami šādi bukleti cilvēkiem," teic Hersonas militārās pārvaldes Civilās aizsardzības departamenta vadītāja Olena Ļašenko.
Ļašenko stāsta, ka bukletus izstrādāt palīdzējuši karavīri un kaujas mediķi. Un cilvēkiem ir jāzina, kā sevi pasargāt. "Kamēr mēs šeit ar jums runājam, ienāk informācija, ka atkal ir kaut kas nomests, cilvēks ievainots. Šī gada 20 dienās seši bojāgājušie, 27 ievainotie. Vakar arī uz mirkroautobusu uzmeta granātu," teic Ļašenko.
"Jā, mūsu darbs ir uz ielas, un jau cik reizes uz maniem darbiniekiem ir mestas sprāgstvielas no droniem. Karā visu ātri iemācās. Neviens mūs šim negatavoja."
Lai gan pilsēta ir frontes līnija, ukraiņi pilsētu cenšas uzturēt sakoptu. Protams, ir rajoni pie upes, kur pat glābēji nevar doties. "Dažkārt liekas, ka to nevajag. Bet tad es aizdomājos. Ja mēs atstāsim visu un pēc tam, kad beigsies karš… Galvenais nedrīkt atļaut sev ieslīgt depresijā, jo tad ir beigas. Rokas gaisā un padodamies. Nē, mēs ukraiņi neesam no tiem, kas padosies," uzsver Hersonas komunālās pārvaldes uzņēmuma darbiniece Čupikova. "Ja naids un dusmas spētu nogalināt, ticiet, visi krievi būtu gabalos sarauti," viņa norāda.
Kādā citā pagalmā rosība. Ihors atnācis palīdzēt kaimiņiem. Šeit pirms pāris dienām krievi nometa aviācijas bumbu. "Tur Ļoņa bija. Viņu mājas siena nospieda, sieva Ļiļa gāja iznest miskasti un tieši atlidoja, sprādziena vilnis viņu aizsvieda uz ielas pretējo pusi, stāsta Ihors.
Hersonas cilvēkos naids pret krievu okupantiem ir milzīgs. Šie cilvēki zem Krievijas karoga bija spiesti dzīvot deviņus mēnešus. Tieši hersonieši bija tie, kas pret krievu tankiem stāvēja ar kailām rokām, mītiņos dzenot prom iebrucējus… daudzi par patriotismu tika nogalināti vai spīdzināti.
"Es tiem neliešiem acīs teicu, ko par viņiem domāju. Evakuēju cilvēkus, kontrolpostenī krievi mani apturēja un es prasīju, ko jūs te atbraucāt. Prasīja, kā es atļaujos ar viņiem runāt. Pateicu, ka ar tādiem lopiem savādāk nevar. Teicu, ka nebaidos. Ja grib, lai aprok. Nu tad viņi mani savāca, aizveda uz pagrabu, piekāva, bet pēc tam palaida."
Hersonas cilvēkus no krievu okupantiem atdala vien Dņepras upe. Tās platums šaurākajā vietā ir pusotrs kilometrs. Pie upes neiet neviens. Arī mums tas bija stingri aizliegts, jo iespēja atgriezties ir teju nekāda.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
