TV3 Ziņu komanda zem artilērijas apšaudēm palīdz evakuēt cilvēkus no piefrontes pilsētas
Par spīti smagajām un asiņainajām kaujām Ukrainas austrumos, piefrontes pilsētās turpina dzīvot desmitiem tūkstošu cilvēku. Brīvprātīgie, riskējot ar dzīvību, zem artilērijas apšaudēm turpina cilvēku evakuācijas. TV3 Ziņu komanda pievienojās šādai cilvēku evakuācijas operācijai Donbasā, pie Bahmutas.
Svjatoslavs pats bijis spiests pamest visu un bēgt no Krievijas okupētās Severodoneckas. Tagad puisis, riskējot ar savu dzīvību, evakuē cilvēkus no karstākajiem frontes punktiem. Evakuāciju veic ar bruņu auto – no tieša artilērijas trāpījuma tas nepasargās, bet no lodēm un šķembām gan. Šoreiz TV3 komanda dodas viņam līdzi uz Časivjaru, pilsētu, kas atrodas pie Bahmutas. Saņemti četri lūgumi no cilvēkiem, kuri vairs nespēj izturēt smagās apšaudes un bombardēšanas.
"Sākumā, kad es sāku braukāt, bija bail. Pirmajā dienā mēs braucām uz Bahmutu, savācām vienu vecmāmiņu, mammu un viņas dēlu. Vecmāmiņa bija ļoti smaga, viņa bija jānes. Tad jau vairāk un vairāk sākām braukt."
Ludmilai ir pāri 70, nemitīgās apšaudes vairs nespēj izturēt. Pilsētā arī vairs nav elektrības, siltuma, ūdens, okupantu triecienos visas komunikācijas izpostītas.
Arī Viktors atradis veidu, kā uzmeklēt Svjatoslavu, viņš 20 gadu strādāja vietējā Časivjaras slimnīcā – veica aparatūras tehnisko apkopi. Slimnīca ir sabombardēta, arī viņš nolēmis aizbraukt, kā pats saka, dzīvība ir svarīgāka.
Šajā reizē TV3 komanda palīdz izvest vēl divus cilvēkus, dodas pakaļ Jeļenai un viņas 14 gadus vecajam dēlam. Visu šo laiku slēpušies pie draudzenes, viņu māja ir pārāk tuvu frontes līnijai, bet glābējiem uz turieni jādodas. Sievietei jāpaņem savi, dēla dokumenti. Pāris mantas, ko var salikt līdzi – vienā, divās somās – visa iedzīve, mājas jāatstāj.
Visapkārt neapklust artilērijas dārdi un arī laikapstākļi nav pateicīgi. Uz ielām dzīvs ledus, tas ievērojami apgrūtina izkļūšanu no pilsētas.
Pēc vairāk nekā stundas apšaudēs, cenšoties dabūt automašīnu kalnā, pateicoties karavīru palīdzībai, tas izdodas.
Glābēji nogādā evakuētos Kramatorskā, kur jau izmitināti cilvēki no dažādām piefrontes vietām. Atvestie nezina, kur brauks, paļaujas uz brīvprātīgajiem, galvenais, lai nešauj, bet visiem ir cerība, ka pavisam drīz krievu okupantus no valsts padzīs un viņi varēs atgriezties mājās.
"Marta beigās jau būs labi, atnāks Rietumu tehnika un noslaucīs viņus. Putins saka, ka, ja neuzvarēs, tad būs atomkarš. Muļķis viņš ir, slimnieks."
"Nav apstākļu, gāzes nav, apkures nav, pat sevi savest kārtībā, nomazgāties nevar, ne siltumā pasēdēt. Un bombardēt sākuši biežāk. Paciest to? Bērnam ir skola jāpabeidz, viņš jau ir cik izlaidis, bet nākamā jau ir devītā klase. Kaut kā jau centāmies mācīties, kamēr bija sakari tiešsaistē."
Tikmēr Svjatoslavs jau saņēmis lūgumus no citiem cilvēkiem, kuri vairs nespēj izturēt spēcīgās bombardēšanas.
"Manā valstī ir karš, un es saprotu, ka es arī atbildu par savu valsti, kurā dzīvoju. Es gribu būt noderīgs. Ieroci rokās negribu ņemt, bet, ja vajag evakuēt, vest ēdienu vai izvest ievainotos no kaujaslauka – es to darīšu. Tagad mēs izvedam cilvēkus. Šomēnes ar komandu izvedām ap 150 cilvēku, 53 no tiem bija bērni, rīt vēl būs ģimene no Siverskas – tur divi bērni."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
