Ukrainas aizstāve TV3 uzsver, ka neatdos Donecku krieviem: Ārzemēs šī ir nezināma vieta uz kartes, bet mums tā ir viss

Mikolajivkā filmēju vēl salīdzinoši nesen valdīja dzīvība, bērnu čalas un smiekli, neraugoties uz to, ka šī ir piefrontes pilsēta jau no 2014. gada. Vietējie, tostarp Valērija, centās radīt arī šeit dzīvojošiem bērniem prieku un meklēja iespējas, kā izveidot vidi, kurā var aizmirst par kara šausmām.

Šodien viss ir kardināli mainījies… Arī Valērija brīvprātīgo darbu nomainīja pret ieroci, iestājoties Ukrainas Bruņotajos spēkos.

Jautāta, kā viņa nonākusi līdz šim lēmumam, Valērija saka: "Es domāju, ka katrs cilvēks, katrs brīvprātīgais, kuram nav vienaldzīga viņa valsts, agri vai vēlu līdz šādam lēmumam nonāk. Tu ieliec visu savu enerģiju, tev gribas darīt vairāk, būt noderīgākam, un beigu beigās nonāc pie tā, ka esi bruņotajos spēkos."

Viņa pati dzimusi pilsētā, kas jau sen ir okupēta: "Jā, es pati esmu no Makijivkas. Līdz 2024. gadam es tur dzīvoju, kad sākās karš, es ar vecākiem biju Berdjanskā, tā arī mājās nekad vairs neatgriezāmies."

Arī situācija Mikolajivkā kļūst arvien smagāka, un izskatās, ka Valērijai mājas nāksies atstāt vēlreiz. "Ir grūti, tiešām grūti apzināties, ka otro reizi man nebūs māju, vismaz kaut kādas māju sajūtas," viņa saka.

Valērija turpina: "Vakar es runāju par šo tēmu ar savu draudzeni. Tagad izlasīšu, ko es viņai uzrakstīju: "Es droši vien joprojām baidos, tāpēc iestājos armijā. Esmu izmisumā – es negribu pamest savu reģionu. Es droši vien neatšķiros no tiem cilvēkiem, kuri nevēlas aizbraukt. Es gaidu, kad mana Doneckas zeme būs brīva, kad varēšu apskaut savu vectēvu, skatīties savas bērnības fotogrāfijas, kad varēšu uzkāpt mūsu Doneckas kalnos, es vēlos turēties pie tā, kas veido manu identitāti."

TV3 Ziņas kopā ar Ukrainas Bruņoto spēku karavīri devās uz vietu, kur agrāk atradās viņas absolvētā skola. Tagad tā ir nopostīta, un viņai grūti uz to noraudzīties: "Zini, negribas uzkrāt sirdī dusmas un aizvainojumu – mums vēl ir jāiet tālāk, bet niknums liek apstāties vienā punktā. Mēs nevaram ļauties naidam, lai mēs neizšķērdētu savus spēkus. Mums ir jādomā racionāli. Rīkoties ļoti ātri, bez naida un dusmām, lai gan dusmas ir. Lielas."

Krievu okupanti dara visu iespējamo, lai sagrābtu šo reģionu, un daudzas pilsētas ir pārvērstas par gruvešu kaudzēm.

Valērijas skats uz nākotni ir visai skaudrs: "Es domāju, ka tas pats notiks šeit, jo viņi vienkārši neapstāsies. Pat ja viņi okupēs mūsu Doneckas zemi, viņi neapstāsies. Un patiesībā tas ir ļoti sāpīgi. Mūsu – Doneckas un Luhanskas apgabalu iedzīvotāju – dvēseles – izskatās kā tās iznīcinātās pilsētas, kā Bahmuta, kā mana Makijivka, Donecka, Marinka."

TV3 Ziņas komanda iepriekš tikās ar Valēriju vēl tad, kad viņai strādāja par brīvprātīgo ar bērniem, taču tagad tas vairs nav iespējams.

"Ir ļoti bīstami pulcināt pat nelielu skaitu cilvēku. Jūs viņus vienkārši pakļaujat briesmām. Tas ir dronu un pastāvīgo apšaužu dēļ.  Novērošanas droni lido un redz arī, kur pulcējas cilvēki, īpaši, kur pulcējas bērni, īpaši, kur pulcējas civiliedzīvotāji. Krievi tur uzreiz raida triecienus," norāda Valērija.

Mikolajivka pamazām tiek pārvērsta drupās. Krievu okupanti civiliedzīvotājus terorizē ar "FPV" droniem, artilēriju un reaktīvajām raķešu sistēmām.

Uz jautājumu, kādas ir viņas domas par ASV vai Maskavas runām, ka būtu jāatdod viss Doneckas apgabals, Valērija saka: "Tu vēlies vienkārši satvert viņus un atvilkt šurp, lai ierauga paši, parunā ar cilvēkiem. Bet man šķiet, ka pat tad viņi nesapratīs, jo ne jau viņiem tiek atņemtas mājas. Viņiem tā ir kaut kāda nezināma vieta uz kartes, kaut kāda cilvēku grupa. Ukraina un mana Donecekas zeme ir mana pagātne. Tā ir mana tagadne, un es ceru, ka tā ir mana nākotne.