Ukrainas aizstāvji TV3 Ziņām: Mūsu karogs esam mēs paši, tas mums ir viss

Krievija mūs cenšas iznīcināt jau 11 gadus – tā saka Kirils. Viņam karš sākās 2014. gadā, kad Maskava pirmo reizi sāka iebrukumu Ukrainā. Pats brivprātģi pieteicās armijā, lai aizstāvētu savu zemi un tautu. dzimis un audzis Zaporižjā, bet pēdējos 11 gadus par savām mājām viņš sauc Donbasu.

Uz jautājumu, kā salīdzina karu 2014. gadā ar karu šobrīd, viņš saka: "Karš ir kardināli mainījies. Līdz 2022. gadam tās bija pārsvarā artilērijas, ieroču apšaudes. 2022. gads bija ļoti smags gads. Tonnām dzelzs krita no debesīm mums uz galvas, tiešām tonnām. Tagad pārsvarā tas ir dronu karš."

Vaicāts, kā atceras 2022. gada 24. februāri Kirils stāsta: "Es biju kopā ar savu cīņubiedru dežūrā pie Peskiem, šeit pat Doneckas apgabalā. Mēs jau sapratām, ka kaut kas būs, jo apšaudes frontes līnijā pa mūsu pozīcijām pastiprinājās pirms 24. februāra, bet kaut ko tik šausmīgu mēs negaidījām. To, ka viņi neapstāsies, mēs jau zinājām 2014. gadā, ka tas nav viss, ka būs karš!"

Raksturojot šī brīža situāciju frontē, Ukrainas karavīrs teic: "Gaļas" viņiem pietiek. Mūsu stiprā puse ir tas, ka mēs ātri mācāmies. Mūsu puiši spēj pielāgoties pie jebkādiem apstākļiem. Es kā mīnmetējs varu jums pateikt – uz katru mērķi ir jāiztērē noteikts daudzums munīcijas, mūsu puiši iznīcina ienaidnieku jau ar otro mīnu. Pateicoties mūsu Eiropas partneriem munīcija mums pietiek. Varam šaut pa ienaidnieku. Galu galā mēs viņus šeit neaicinājām."

Karš atstāj smagas sekas gan uz valsti, gan ikkatru cilvēku. Kirils turpina: "Šo gadu laikā pats smagākais ir zaudēt savus cīņubiedrus. Zaudējumi diemžēl ir un tas man ir smagākais – zaudēt savus cilvēkus."

Par krievu okupantiem un viņu noziegumiem Ukrainas zemē karavīrs izsakās konkrēti: "To pašu, ko viņi darīja arī 300 gadu atpakaļ. Tā ir orda, kurai nav Dievs ne sirdī, ne dvēselē. Slepkavas. Es pat nevaru piemeklēt vārdus. Noasukt viņus par cilvēkiem es nevaru. Pret viņiem nav ne cieņa, ne līdzjūtība."

Vaicāts, kā ir ar nogurumu un kas visu šo gadu laikā viņu motivē, Kirils norāda: "Protams, ka esmu noguris. Kas motivē? Ziniet, mēs ukraiņi pēc dabas esam skopi… Un šī ir mūsu zeme – mēs to neatdosim. Otrs – ja mēs tagad noliksim ieročus, mēs iesim bojā. Viņi iznīcinās visus mūs, mūsu mīļos un tuvos. Tāpēc mēs esam pateicīgi visiem, kas mums palīdz. Arī jūs pie sevis uzņēmāt ukraiņus, sniedzat visa veida palīdzību. Jūs ļoti labi saprotat, ka ja nebūsim mēs, jūs būsiet nākamie. Mēs turpināsim darīt visu, kas mūsu spēkos, lai viņus apturētu šeit."

Komentējot iespējamās sarunas ar Krieviju, ukraiņu karavīrs saka: "Lamāties drīkst? Sarunas… Lai ar sarunām nodarbojas politiķi, bet mums kā karavīriem ir jāsargā sava zeme. Pārāk daudz mēs esam jau par šo zemi samaksājusi ar savām asinīm. Es nedomāju, ka kāds no mūsu politiķiem piekristu atdot mūsu teritorijas un arī mēs – tauta to nepieļautu."

Ukraina šajā nedēļas nogalē atzīmē valsts karoga un Neatkarības dienu. Kirilam tas nozīmē ļoti daudz: "Tas ir manas valsts karogs, tas ir mans karogs, tā ir neatņemama Ukrainas sastāvdaļa. Ja nav karoga, nav dzimtenes. Tā ir mana Ukraina! (TV3: Un ko jums nozīmē Ukraina?) Ukraina esmu es, esmu šeit piedzimis, te ir piedzimuši mani bērni, mazbērni. Ukraina man ir viss, Ukraina esmu es!"