Uzvarētāji un zaudētāji pēc Asada gāšanas Sīrijā – Latvijas eksperti piedāvā versijas

No Asada režīma gāšanas cieš arī Irāna un Krievija, bet īpaši liels zaudējums tas ir pirmajai – tā "tv3.lv" norāda Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns.

Viņš skaidro, ka Asada krišana ir sekas 2023. gada 7. oktobra uzbrukumam Gazas joslā, kad teroristiskais grupējums" Hamās" uzbruka Izraēlai. Tam sekojusi milzīga ķēdes reakcija, proti, tas novedis pie pastiprinātas islāmistu grupējuma "Hezbollah" konfrontācijas no Izraēlas puses, tādējādi to iedzenot slazdā un būtiski novājinot.

"Hezbollah" faktiski bija Irānas apmācīts grupējums. Aizvien tāds ir, bet šobrīd daudz vājāks. "Hezbollah" kaujinieki bija tie, kas balstīja Asada režīmu uz sauszemes. Krievija to vairāk atbalstīja no gaisa, bet dažādi konflikti ir rādījuši, ka no gaisa nevar gāzt režīmus," stāsta Andžāns.

Arī Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieks Imants Frederiks Ozols norāda: "Irāna ir liels zaudētājs – par to vispār nav nekādu šaubu." Līdz ar Asada krišanu, tai tiek laupīts nozīmīgs piegādes ceļš. Proti, Sīrija bija "lielceļš", caur kuru Irāna varēja Libānā nogādāt ieročus, militārpersonas un citu dažāda veida palīdzību tur izvietotajiem "Hezbollah" spēkiem. Attiecīgi "Irānas iespējas šobrīd turpināt tiranizēt Izraēlu ir ierobežotas".

Krievija – zaudētāja vai tomēr ieguvēja?

Runājot par Krievijas zaudējumiem līdz ar Asada gāšanu, abi eksperti norāda uz tās aviobāzi un jūras spēku bāzi Sīrijā, kas faktiski līdz šim bija Kremļa loģistikas punkts Vidusjūrā, caur kuru uz un no Āfrikas tika nogādāti krievu algotņi. Islāmistu vadītie nemiernieki gan solījuši vismaz pagaidām garantēt šo bāžu drošību.

"Krievijai tas ir nepatīkami, bet neizskatījās, ka tā īpaši centās noturēt Asadu," min Andžāns.

Šo domu papildina arī Ozols, kurš norāda – Krievijai patiesībā vairs nebija izdevīgi Sīrijā ilgāk uzturēt pašreizējo varu.

"Asads cilvēkiem kļuva neizturams pirms 14 gadiem, un to laikā faktiski neko nav uzlabojis, nav panācis stabilu situāciju. (..) Ja līdzšinējais stāvoklis turpinātos, Krievijas ietekme Sīrijā tiktu vēl vairāk apdraudēta. Bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk tas beigtos slikti," skaidro Tuvo Austrumu pētnieks un piebilst: "Līdz ar to šī Krievijai zināmā mērā ir pestīšana no ieilgušas situācijas, kas to neapmierina."

Tagad Kremlim ir iespēja Sīrijā sākt "visu no jauna". Ozols šajā sakarā piesauc Gruziju kā piemēru, kur tai izdevās tikt vaļā no Kremļa tvēriena, iesākt pārliecinošu proeiropeisko ceļu, bet nu Krievija atkal valstī atguvusi savas pozīcijas. To pašu tā var darīt Sīrijā. Tas prasīs laiku, resursus, bet, kā zinām, "Krievija ir ilgspēlējošs spēlētājs", teic eksperts.

Ozols gan vērš uzmanību uz vēl vienu aspektu, kurā Krieviju pat iespējams uzlūkot kā ieguvēju no Asada gāšanas. Proti, līdz šim Kremlis bija spiests ieguldīt lielus militāros resursus Sīrijā, lai tur noturētu savas un Asada pozīcijas, taču tagad tam atbrīvojusies rocība, tostarp finansiāla, kuru iespējams novirzīt Ukrainas virzienā.

"Vairākkārt esmu teicis, ka situācija Tuvajos Austrumos ir lielā mērā saistīta ar Ukrainas fronti. Domāju, ka šis gadījums nav atdalāms. Iemesli Sīrijas notikumiem ir citi, bet iespaids diemžēl būs redzams arī Ukrainā. Jautājums ir – kāds tas būs?" vaicā eksperts.

Putinu var gāzt tikai drošības spēki

Jānorāda, ka vairāki pasaules līderi Sīrijas sakarā izcēluši tās sabiedroto Krieviju. Piemēram, Polijas premjers Donalds Tusks izteicies, ka Asada gāšana ir spilgts apliecinājums tam, ka "pat visnežēlīgākie režīmi var krist". Proti, Vladimiram Putinam nevajadzētu domāt, ka viņam un viņa režīmam būs Saules mūžs.

Andžāna ieskatā, Putins apzinās, ka arī tirāni krīt, taču situācijas Sīrijā un Krievijā nav salīdzināmas. Uzsaukuma līmenī Krievijas sabiedrībai ir labi redzēt, ka ir iespējams gāzt valsts varu, taču reālas pārmaiņas lielvalstī tas neietekmēs.

"Krievijā jau bija apvērsuma mēģinājums 2023. gada 23. jūnijā, kad Prigožins pameta frontes līniju Ukrainā un viņa spēki devās Maskavas virzienā. Tas parādīja Krievijas trauslumu, līdz ar to neko izslēgt nevar – uzsaukuma līmenī tas noteikti ir palīdzoši, bet reālas pārmaiņas neizsauks. Tomēr reālas opozīcijas Krievijā nav. Brīvu mediju nav. Arī liela daļa sabiedrības pieņem to, kā ir. Drošības spēki ir ļoti nežēlīgi un spējīgi protestus novērst.

Ja kāds Krievijā spēj veikt apvērsumu, tad tie ir drošības spēki – FBS, bruņotie spēki, nacionālā gvarde. Domāju, ka tas ir vienīgais variants, bet tas nav iespējams. Galu galā arī Sīrijā tas bija bruņots grupējums, kurš pamanīja vājumu un to izmantoja. Es nevaru iedomāties, ka Krievijā varētu būt kāds pilsoniskās sabiedrības grupējums, kas varētu mēģināt kaut ko tādu paveikt," skaidro Andžāns.

Viņš vēl piebilst, ka Asads ir vien kārtējais līderis "Putina kolekcijā". Proti, Kremlī patvērumu rada arī, piemēram, bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs pēc Maidana revolūcijas, taču viņi nebūt nav vienīgie.

Lielas svinības – pāragras

Ne tikai Sīrijas ielās, bet pasaulē kopumā vērojamas zināmas svinības saistībā ar tirāna padzīšanu, taču abi eksperti vērš uzmanību, ka dzīres patiesībā ir pāragras, jo liels ir jautājums par to, kas notiks tālāk.

Andžāns skaidro, ka arī islāmistu nemiernieku vadītais grupējums, kas panāca Asada krišanu, pats par sevi nav vienots. Tāpat ilggadējais tirāns savas varas laikā nekontrolēja visu Sīriju. "Kopš 2011. gada, kad sākās pilsoņu karš, Sīrija ir sadrumstalota vairākās daļās, un ir jautājums, kā to visu salikt kopā," teic eksperts.

Proti, Turcija izvietojusi savu karaspēku Sīrijā, atsevišķos reģionos darbojas islāma valstis, nelieli ASV spēki, Kurdi, kā arī Izraēla šobrīd iegājusi tālāk buferzonā. Tāpat tur ir daudz etnoreliģiskās kopienas, druzi, jezīdi, kristieši un citi.

Andžāns arī min citu valstu piemērus, kur ilggadējā režīma gāšana nebūt nav novedusi pie cerētā rezultāta: "Viens piemērs ir Lībija, kur Muammars Kadāfi tika nolinčots, bet ar to nekas nebeidzās, tur joprojām faktiski ir divvaldība, nav vienotas valsts pārvaldes, un bija nepieciešami divi gadi līdz relatīvai stabilitātei. Otrs piemērs ir Ēģipte, kur Hosnī Mubāraks zaudēja prezidenta amatu, kam sekoja demokrātiskas vēlēšanas, kurās uzvarēja musulmaņu brālības pārstāvis, kurš valsti sāka vest islamizācijas virzienā, un armija izdarīja apvērsumu. Galu galā varas grožus ieņēma Abdelfatāhs es Sīsī, kurš tiek uzskatīts par vēl brutālāku nekā Mubāraks."

Viņš turpina: "Te ir lielā dilemma, kas bija pēc Arābu pavasara (demonstrāciju, protestu un militāru konfliktu revolucionārs vilnis, kas notika arābu pasaulē no 2010. decembrim līdz 2011. gada decembrim – aut. piez.) – daudzi priecājās, svinēja, bet jautājums ir cinisks – izvēlēties diktatoru, viena vai cita līmeņa tirānu, kurš pārvalda valsti ar stingru roku, vai haosu? Īpaši lieli panākumi Arābu pavasarim nebija, līdz ar to es teiktu, ka ir pāragri lielām svinībām. Mēs nezinām, kas no tā visa izaugs."

Arī Ozols atzīst, ka šobrīd nav zināms, kā Sīrija izskatīsies konflikta rezultātā, jo grūti saskatīt, kā tajā valdošie grupējumi spētu piedalīties funkcionālas demokrātijas veidošanā, ko, iespējams, gribētu redzēt Eiropas līderi.

"Mums šobrīd ir ļoti pacilājošs garastāvoklis, bet tas ir izejot no mūsu audzināšanas, pieredzes, eiropeiskās domāšanas. (..) Šie grupējumi var iziet uz dialogu, bet lielā mērā katram ir savs redzējums," norāda Tuvo Austrumu pētnieks.

Ozols gan uzsver – Izraēla tiešu un netiešu iesaisti Sīrijas varas pārdalē neieņems. Jā, tā veic speciālās operācijas, par kurām gan tiešu atbildību neuzņemas, arī atsevišķus un konkrētus triecienus, taču plašu karu negrib un nemaz nedrīkst izvērst.

"Tāpat tā nedrīkst tiešā veidā piedalīties kaut kādā nākamās valsts politiskās iekārtas veidošanā, līdz ar to tās tur nebūs. Arī netiešā veidā Izraēla, visticamāk, nepiedalīsies, jo tās klātesamību būs ļoti grūti noslēpt. Tur būs Turcija, ASV, Krievija, kas jau sākusi sarunas ar opozīcijas pusēm, Irāna, kā arī līča valstis. (..) Izraēla tiešā veidā neko nevar, nedrīkst un nedarīs Sīrijā, jo viņa ar to pārāk daudz riskētu. Sīrijas situācija būs ļoti dinamiska, tā mainīsies. Būs projekcija uz Irāku, ļoti spēcīga uz Libānu. Varam runāt nedēļas, mēneša vai gada perspektīvā, bet kas notiks pēc, piemēram, trim gadiem – to mēs nezinām. Ir gan skaidrs, ka šis process noteikti būs uz vismaz diviem gadiem. Tas būs ļoti smags process," norāda eksperts.

Nedrīkst aizmirst Sīrijas bēgļu krīzi

Sīrija atrodas gana tālu no Latvijas, lai, iespējams, šķistu, ka tās notikumi mūs īsti neskar, taču Andžāns atgādina par 2015. un 2016. gada Sīrijas bēgļu krīzi, no kuriem daudzi arvien nav atgriezušies mājās, tostarp dzīvo Latvijā.

"Mēs varam novēlēt, lai izdodas izveidot spējīgu valsts pārvaldi. Turcija un citas valstis noteikti gribēs, lai Sīrijas bēgļi atgriežas mājās, bet nav izslēgts, ka nesāksies jaunas bēgļu plūsmas, jauna nestabilitāte," pieļauj eksperts.

Viņš min – sliktākais variants, kā situācija Sīrijā varētu attīstīties, ka sāksies jauns karš vai turpināsies esošais. Proti, ka organizācija, kas šobrīd ir ieņēmusi Damasku, nespēj vienoties ar Sīrijas brīvo armiju jeb Kurdu spēkiem, attiecīgi sākas nesaskaņas. Vai arī rodas lielākas plaisas ar Turciju, kā dēļ sākas iekšējas nesaskaņas.

"Kopumā labas ziņas, bet jābūt piesardzīgiem, jo mēs tomēr nezinām, kas nāks pēc tam. Tas ir beigu sākums vai sākuma beigas – to neviens nevar pateikt," sarunas nobeigumā akcentē Andžāns.