Banku analītiķi: Straujais cenu kāpums rada spiedienu celt algu

Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš skaidro, ka straujais inflācijas lēciens šogad pagaidām nav ienesis būtiskas izmaiņas Latvijas darba tirgū, un šī gada pirmajā pusē darba samaksas pieaugums ir saglabājies iepriekšējo gadu līmenī.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieauga par 8,3% un sasniedza 1362 eiro pirms nodokļu nomaksas. Pēdējos 10 gados inflācija Latvijā nav bijis nozīmīgs faktors algu pieaugumā un algu kāpums pēdējos sešos-septiņos gados ir svārstījies 6-9% robežās, neatkarīgi no inflācijas līmeņa.

Āboliņš norāda, ka pagaidām šī tendence turpinās, tomēr inflācija Latvijā pēdējos 10 gados nav būtiski pārsniegusi 3% un regulāri bijusi tuvu nullei. Šobrīd inflācija Latvijā ir sasniegusi jau 20% un Latvijā pirmo reizi kopš 2009.gada ir samazinājusies vidējās algas pirktspēja.

Šobrīd nenoteiktība ekonomikā, ko izraisījis Krievijas iebrukums Ukrainā un enerģētikas krīze Eiropā, kā arī zināms šoks no negaidītā cenu kāpuma pēdējos sešos mēnešos, ierobežo algu kāpumu Latvijā, atzīst Āboliņš. Tomēr situācija ekonomikā joprojām ir pietiekami pozitīva, reģistrētais bezdarbs ir noslīdējis līdz 6% un, ja vien ekonomikā ziemas laikā nenonāk dziļā recesijā, tad straujais cenu kāpums radīs spiedienu celt algas, uzskata ekonomists.

Viņš prognozē, ka šis spiediens pagaidām izteiktāks varētu būt sabiedriskajā sektorā, kur vidējā alga otrajā ceturksnī pieauga par 7% salīdzinājumā ar 9% privātajā sektorā, un kur ir lielāks arodbiedrību īpatsvars. Rietumeiropas valstīs visaktīvāk algu palielināšanu pieprasa sabiedriskā sektora darbinieki, un arī Latvijā skolotāji draud ar streikiem. Āboliņam ir skaidrs, ka nākamā gada valsts budžetā būs liels spiediens uz darba algām arī citās nozarēs.

"Protams, arī uzņēmējiem šobrīd ir dilemma, ko darīt ar algām tik augstas inflācijas apstākļos. No vienas puses, bezdarbs ir zems un konkurence par darbiniekiem ir liela, taču, no otras puses, ir bažas par situāciju ekonomikā. Pašreiz cilvēki turpina tērēt, neskatoties uz cenu kāpumu, taču vienlaikus ārējais pieprasījums kļūst vājāks un arī darba tirgū situācija vairs nav viennozīmīga," pauž Āboliņš.

Ekonomists uzsver, ka kopš jūlija reģistrētais bezdarbs vairs īsti nesamazinās, savukārt darba sludinājumu skaits sācis nedaudz kristies. Par pārāk strauju algu kāpumu, kas var izraisīt tālāku cenu kāpumu, bažījas arī centrālās bankas, un tās ir sākušas celtu procentu likmes. Tā rezultātā pirmo reizi kopš 2015.gada "Euribor" likmes ir kļuvušas pozitīvas, un arī tas bremzēs ekonomiku.

Vienlaikus Āboliņš akcentē, ka demogrāfiskā situācija Latvijā nav labvēlīga un šobrīd darba tirgu ik gadu pamet vairāk cilvēki nekā tajā ienāk. Tas nozīme, ka, zaudējot darbinieku, var būt grūti vēlāk atrast vietā citu, tādēļ zemais bezdarbs kombinācijā ar inflācija, visticamāk, liks uzņēmējiem celt algas, pat ja situācija ekonomikā nebūs tik laba kā šobrīd, prognozē Āboliņš.

"Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka reālās algas samazināšanās šogad ir jau iepriekš viegli nojaušams un plaši izziņots notikums. Vidējās algas pirktspēja otrajā ceturksnī gada griezumā samazinājās par 7,6%, un lejupslīde paātrinājusies salīdzinājumā ar pirmo ceturksnī – par 2,7%. Ja gada sākumā kopējais algu fonds, ko ietekmē arī strādājošo skaits, vēl auga straujāk par cenu līmeni, tad otrajā ceturksnī tā vairs nebija. Kopējais algu fonds otrajā ceturksnī auga par 11,6%, bet patēriņa cenu līmenis – par 16,4%.

Šobrīd, gada otrajā pusē situācija vēl pasliktinās, uzsver Strautiņš, prognozējot, ka atgriešanās pie reālās algas kāpuma gaidāma nākamā gada otrajā pusē. Ekonomista ieskatā kaut kad nākotnē enerģijas cenas samazināsies un strādājošie saņems dāsnu atlīdzību par šobrīd piedzīvotajām ciešanām, bet šis mirklis nav precīzi prognozējams.

Strautiņš norāda, ka atlīdzības kāpumu tautsaimniecībā kopumā galvenokārt virza eksporta nozares – apstrādes rūpniecība (par 10,4%), profesionālie pakalpojumi (par 12%) un transports (12,2%), lauksaimniecība un mežsaimniecība (par 15,1%).

Algu kāpumu turpretim bremzē nozares, kurās atlīdzības lielumu ietekmē politiskie lēmumi. Vislēnāk algas aug veselībā un sociālajā aprūpē – par 3,2% gada laikā. Strautiņš norāda, ka šajā gadījumā tas ir likumsakarīgi – medicīnā atalgojums ir strauji audzis ne tikai pandēmijas laikā piemaksu dēļ, bet arī jau pirms tam, līdzšinējo atlīdzības kāpuma tempu noturēt būtu grūti.

Lēnāk par vidējo aug algas arī finanšu pakalpojumos (par 6%), bet šajā nozarē algu līmenis jau ir ļoti cienījams. Zem vidējā pieaugums ir arī sabiedriskā sektora dominētajā enerģētikas nozarē (7,1%). Pieaugums zem vidējā ir valsts pārvaldē (7,7%), nedaudz zem vidējā algu pieaugums ir arī būvniecībā (7,8%), kas daļēji skaidrojams ar kavēšanos ar šī perioda Eiropas Savienības fondu un Atveseļošanās un noturības mehānisma naudas apguvi.

Līdz ar to sabiedriskajā sektorā algu kāpums gada griezumā ir ievērojami lēnāks (par 7%) nekā privātajā sektorā (9%). Strautiņš norāda, ka tas palīdz saprast, kāpēc no sabiedriskā sektora izteikti atkarīgajā Latgalē vidējā alga augusi vislēnāk – par 5,9%, jo tādu "sociālistisku" nozaru kā izglītība, veselība un valsts pārvalde daļa reģionā ekonomikā ir apmēram divkārt augstāka nekā Latvijā vidēji. Arī augstais bezdarba līmenis noteikti veicina algu līmeņa kontrastu pastiprināšanos. Algu dinamika citos reģionos atšķiras mēreni – 7,7% līdz 9% diapazonā.

Algu pieaugumu bremzē arī minimālās algas nepaaugstināšana šogad, skaidro Strautiņš. Viņaprāt, atšķirības starp minimālo algu un vidējo algu vai arī atalgojuma mediānu ir kļuvušas absurdi lielas. Ja pieņem, ka optimāls minimālās algas lielums ir ap divām trešdaļām no mediānas, kas otrajā ceturksnī bija 1078 eiro, tad jau šobrīd tā varēja būt ap 700 eiro.

"Nereti var redzēt sludinājumus vakancēm, kurās mēdz maksāt minimālo algu vai tai līdzīgu summu, kuros tiek solīts apmēram divām minimālajām algām atbilstošs atalgojums, jo īpaši, ja darbavieta atrodas galvaspilsētā vai tās tuvumā. Tas nozīmē, ka kaut kad nākotnē minimālā alga augs ļoti strauji, un tad šī lēmuma skartajiem uzņēmumiem tam pielāgoties būs grūtāk nekā tas būtu pakāpeniska minimālās algas pieauguma scenārijā," uzskata Strautiņš.

Ekonomists norāda, ka algu kāpuma bremzēšanu mēdz interpretēt kā iespēju veicināt konkurētspēju, taču straujais kāpums tieši eksporta nozarēs nerada iespaidu, ka šobrīd ar to būtu lielas problēmas. Strautiņa ieskatā lielus konkurētspējas sarežģījumus radīs enerģijas cenu kāpums, bet šī problēma ir jārisina citādi, algu kāpuma bremzēšana nelīdzēs.

"Latvija ilgstoši nav bijusi konkurētspējīga kā dzīvesvieta, kā to rāda negatīvā migrācijas bilance, kas pērn jau bija gandrīz precīzi nulle, bet ir bijusi mīnusos visā neatkarības periodā. Īslaicīgs reālās algas kritums šobrīd ir nenovēršams, bet jau nākamgad ir jāatgriežas pie tās pieauguma," pauž Strautiņš.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs norāda, ka tad, ja pašreizējais inflācijas temps saglabāsies, pirktspēja arvien saruks, kas visvairāk skars mazāk apmaksāto iedzīvotāju grupas. Šobrīd stimulējošs faktors algu pieaugumam ir mazais bezdarba līmenis, kas otrajā ceturksnī turpināja samazināties.

"Zemā bezdarba dēļ darba tirgū rodas darbinieku iztrūkums, kas mudina darba devēju piedāvāt lielāku atalgojumu. Tomēr pie apvāršņa jau pamazām veidojas negaisa mākoņi, kas atalgojuma tendences var ietekmēt negatīvi," skaidro Migunovs.

Ekonomists norāda, ka energoresursu cenu kāpums diktē pieaugumu ražotāju izmaksām, kas liks taupīt uz citiem izdevumiem, tajā skaitā uz algām. Tomēr situācija ir krasi atšķirīga dažādās nozarēs. Tas pats attiecas uz plaisu starp inflāciju un algu pieaugumu – kopumā tā pieauga, bet bija nozares, kurās algas teju nemainījās, tāpat bija nozares, kurās vidējais algas pieaugums bija ļoti ievērojams.

Piemēram, skaidro Migunovs, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības, mākslas, izklaides un atpūtas, kā arī transporta un glabāšanas nozarēs algu pieaugums bija attiecīgi 15,1%, 12,6% un 12,3%. Savukārt viszemākie algu pieaugumi novēroti finanšu, apdrošināšanas, citu pakalpojumu un veselības aprūpes nozarēs – attiecīgi 6%, 5% un 3,2%.

Migunovs skaidro, ka katrā nozarē situācija bija atšķirīga. Piemēram, izklaides un atpūtas nozarē algu kāpums notika pēc pandēmijas perioda, jo līdz tam darbojās vairāki ierobežojumi un nozare faktiski atradās "uz ledus". Savukārt viens no zemākajiem algu pieaugumiem veselības nozarē ir skaidrojams ar to, ka iepriekšējā gada attiecīgajā ceturksnī šīs nozares darbinieki strādāja papildu darba stundas, par kurām tika saņemtas piemaksas. Šogad tādu iespēju ir mazāk, kas negatīvi ietekmēja vidējo algas pieaugumu.

Noslēgumā Migunovs secina, ka augsta inflācija saglabājas kā galvenais šķērslis reālās algas pieaugumam, un tuvākajā laikā cenu pieauguma temps saglabāsies augsts. Ņemot vērā energoresursu cenu jautājumu, kā arī tuvojošos ekonomiskos izaicinājumus dažādās nozarēs, algas pieaugums, visticamāk, turpinās palikt iedzinējos. Līdz ar to tuvākajā laikā jāgatavojas, ka inflācijas un algu sacīkstē priekšgalā diemžēl būs inflācija, prognozē Migunovs.

Savukārt "Swedbank" galvenā ekonomista vietas izpildītāja Agnese Buceniece norāda, ka darba tirgū darbiniekam joprojām ir diezgan liela teikšana, un tas redzams arī algu kāpumā. Bezdarba līmenis otrajā ceturksnī samazinājās līdz 6,6%. Tas gan ir nedaudz augstāk nekā pirms pandēmijas, bet tāpat iezīmē faktu, ka rezerves, kur pasmelties jaunas darba rokas, ir nelielas.

"Aptaujas rāda, ka aptuveni piektajai daļai uzņēmumu darbaspēka trūkums kavē biznesa attīstību. Droši vien ar lielākiem vai mazākiem izaicinājumiem darbinieku atlasē ir sastapies teju ikkatrs uzņēmums vai iestāde. Vēlme piesaistīt un noturēt labus speciālistus mudina darba devējus paaugstināt atalgojumu. Darba samaksas kāpumam var būt arī citi iemesli, piemēram, darbinieka darba slodzes palielināšanās vai paaugstinājums amatā, darba algu izmanto arī kā instrumentu darbinieku mainības mazināšanai. Vislabākais algu paaugstināšanas iemesls ir uzlabojums darba sniegumā, kā arī taisnīga atalgojuma nodrošināšana," skaidro Buceniece.

Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka otrajā ceturksnī vidējā bruto alga sasniedza 1362 eiro un bija par 8,3% lielāka nekā gadu iepriekš. Vidējā neto alga jeb alga pēc nodokļu nomaksas pieauga par 7,5% un nu jau ir vien trīs eiro attālumā no 1000 eiro. Tomēr, uzsver Buceniece, šis kāpums ir jāskata kopā ar patēriņa cenu izmaiņām. Inflācija otrajā ceturksnī pakāpās līdz 16,4%. Lai gan iedzīvotāji kopumā par darbu saņem vairāk, nopirkt par šiem eiro var mazāk – iedzīvotāju pirktspēja aprīļa-jūnija periodā samazinājās par 7,6%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Buceniecei nav pārsteigums, ka iedzīvotāji ir nobažījušies par savu finanšu situāciju, it īpaši apkures sezonas gaidās. Protams, atzīst ekonomiste, ka inflācijas ietekme uz dažādām ienākumu grupām atšķiras. Mazāk turīgi iedzīvotāji ir spiesti ļoti būtiski mainīt savus iepirkšanās paradumus. Savukārt tie, kas var savilkt galus kopā, izskatās, vēl daudzos gadījumos nesteidzas mainīt savus paradumus, drīzāk izvēloties uzkrāt mazāk.

"Redzam, ka uzkrājumi aug lēnāk nekā neto algas fonds. Paradumu maiņa un pielāgošana augošajām cenām nenotiek ātri. Tomēr jau šobrīd redzam, iedzīvotāju tēriņi knapi tiek līdzi inflācijas sprintam, un šur tur jau pārdoto preču un pakalpojumu vienībās vērojams kritums," teic Buceniece.

Viņa skaidro, ka pirktspējas mazināšanās un iedzīvotāju raizes par rudens un ziemas rēķiniem palielina spiedienu uz darba devējiem palielināt darbinieku atalgojumu, lai kompensētu cenu lēcienu. Ne visi darba devēji to augušo izmaksu laikā var atļauties un ne visi to vēlēsies darīt, ņemot vērā šī brīža augsto nenoteiktību un bažas par pieprasījuma mazināšanos.

Bucenieces ieskatā arī tiem, kas var, pret šo spiedienu būtu jāizturas uzmanīgi un algas jāpārskata atbildīgi. "Ja šobrīd pārāk dāsni un visiem tiks celtas algas, varam ievārīt vēl lielākas inflācijas ziepes. Tas no kā būtu jāizvairās ir algu-cenu spirāles veidošanās. Ja uzņēmums spēj pārnest izmaksu kāpumu uz pircēju, tad tas visbiežāk varēs atļauties paaugstināt darbinieku atalgojumu. Tomēr, ja darbinieku ražīgums nebūs audzis, tad augstākas darbaspēka izmaksas nozīmēs, ka uzņēmums atkal palielinās cenas. Tas savukārt atkal radīs spiedienu celt algas, un tā uz priekšu, līdz atdursimies pārkarsušā ekonomikā un daudz dziļākā krīzē, nekā šobrīd gaidāms," pauž Buceniece.

Ekonomiste atgādina, ka šādu spirāli jau redzējām pirms 2008.-2009.gada krīzes. Tāpēc svarīgi, ka darba devēji algas paaugstina galvenokārt jau izvērtējot darba rezultātus. Augstās inflācijas apstākļos atbildīgi būtu parūpēties arī par mazāk atalgotajiem darbiniekiem, kuriem inflācijas nasta ir grūtāk panesama.

Neziņa par nākotni, bažas par iespējamajiem Covid-19 ierobežojumiem, bažas par ekonomikas krīzi gan vietējā, gan ārvalstu tirgū mudina darba devējus piesardzīgāk raudzīties uz darbinieku skaita palielināšanu. Buceniece prognozē, ka bezdarba līmenis šī gada otrajā pusē pieaugs, pietuvojoties 8% nākamā gada sākumā. Tas, visticamāk, neļaus algu kāpumam pārlieku daudz ieskrieties.

Tāpat Buceniece prognozē, ka šogad bruto vidējā alga augs vidēji par 8%. Tas nozīmē, ka gada otrajā pusē inflācijas spiediena ietekmē algu kāpums varētu nedaudz pakāpties, bet būtiski virs 9% diez vai uzkāps. Pirktspējas kritums gada otrajā pusē būs vēl lielāks un pārsniegs 10%. Būtiskāka inflācijas atkāpšanās un pirktspējas uzlabošanās gaidāma nākamā gada otrajā pusē, uzskata ekonomiste.