Mazajiem uzņēmumiem var nākties aizvērt durvis uz Eiropu. Briseles prasības draud pārsniegt peļņu

Pie "tv3.lv" vērsās Latvijas mazais uzņēmējs, kurš savas preces pārdod pircējiem 11 Eiropas Savienības dalībvalstīs. Pārdošanas apjoms katrā valstī ir salīdzinoši neliels – aptuveni no 20 līdz 500 eiro gadā.

Kopā šie mazie tirgi uzņēmējam veido papildu ienākumus. Taču tieši nelielais apjoms var kļūt par problēmu, kad klāt nāk katras valsts prasību izpildes izmaksas.

Uzņēmēja aprēķini liecina, ka reģistrācijas izmaksas 11 valstīs kopumā varētu sasniegt vismaz 1240 eiro gadā. Viņš norāda – tā būtībā ir visa viņa kopējā eksporta apgrozījuma summa šajās valstīs.

Tātad matemātika ir vienkārša: aptuveni 1240 eiro ieņēmumu un vismaz 1240 eiro fiksētās izmaksas. Un tas vēl nav viss. Papildu izdevumus var radīt uzņēmēja laiks, iepakojuma datu uzskaite, pārskatu sagatavošana, konsultācijas un atsevišķās valstīs arī pilnvarota pārstāvja pakalpojumi.

Īpaši spilgts uzņēmēja skatījumā ir Īrijas piemērs. Uz šo valsti viņš gadā nosūtot tikai aptuveni 20 gramus iepakojuma, taču piemērojamā fiksētā maksa, pēc viņa teiktā, ir aptuveni 402 eiro.

Protams, šādu konkrētu maksu nevar attiecināt uz visiem uzņēmumiem un visām valstīm. Taču piemērs ļoti labi parāda problēmu, ar kuru var saskarties mazie pārrobežu tirgotāji. Fiksētās atbilstības izmaksas atsevišķos gadījumos var būt daudz lielākas par paša iepakojuma daudzumu vai konkrētajā valstī gūtajiem ieņēmumiem.

Lielam uzņēmumam – sīkums, mazajam – visa peļņa

Ja uzņēmums kādā Eiropas valstī pārdod preces par simtiem tūkstošiem eiro, daži simti eiro par reģistrāciju vai ar regulējuma izpildi saistītiem pakalpojumiem, visticamāk, nav izšķiroši.

Taču Latvijas amatniekam vai pašnodarbinātajam, kurš konkrētajā valstī gadā pārdod preces par 100 vai 300 eiro, situācija ir pavisam cita.

Ja pārdošanas apjoms ir 200 eiro, bet atbilstības nodrošināšana izmaksā 100 eiro, puse no visa apgrozījuma jau aiziet tikai prasību izpildei. Ja izmaksas pārsniedz 200 eiro, ekonomiskais lēmums kļūst pavisam vienkāršs – šo valsti no piegādes kartes var nākties svītrot.

Tieši par šo risku brīdina Latvijas Mazās un vidējās uzņēmējdarbības asociācijas valdes locekle Tamāra Rubene. Viņa uzsver, ka pati ideja samazināt iepakojuma daudzumu nav apšaubāma.

"Es nestāvu pretī šim procesam, bet tam procesam ir jābūt ar pielāgošanās laiku, ar spēju pielāgoties," sacīja Rubene.

Viņasprāt, lielākā problēma ir praktiskā ieviešana. Uzņēmējiem neesot pietiekami skaidrs, kā tieši jaunās prasības būs jāizpilda un kādi risinājumi būs pieejami tiem uzņēmumiem, kuri izmanto specifisku iepakojumu.

"Uz doto brīdi nav pat tādu risinājumu. Tehniski viņu nav," norādīja Rubene.

Viņa īpaši izceļ mazos uzņēmumus, kuri ārvalstīs pārdod tikai nelielu daudzumu preču. Ja uzņēmējam uz kādu ES valsti jānosūta tikai daži pasūtījumi gadā, ar iepakojuma apsaimniekošanu un prasību izpildi saistītās izmaksas var izrādīties nesamērīgas ar paša darījuma vērtību.

Tas savukārt var nozīmēt, ka uzņēmējs no konkrētā tirgus vienkārši atsakās.

Ne viss sākas jau 12. augustā

Klimata un enerģētikas ministrija norāda, ka no 12. augusta tiek piemērotas tikai atsevišķas no lielā regulā paredzēto prasību klāsta. Piemēram, uzņēmējiem jāspēj sagatavot ES atbilstības deklarācija.

Savukārt daudzas citas prasības stāsies spēkā vēlāk. Piemēram, obligātā iepakojuma marķēšana pašlaik paredzēta no 2028. gada 12. augusta vai 24 mēnešus pēc attiecīgā Eiropas Komisijas īstenošanas akta stāšanās spēkā. Ņemot vērā plānoto īstenošanas akta pieņemšanu, šī prasība varētu tikt piemērota ne agrāk kā 2028. gada pēdējā ceturksnī.

Tātad 12. augusts nav diena, kad visas jaunās prasības pēkšņi nonāk uz uzņēmēju galda. Regulējums tiks ieviests pakāpeniski.

Tomēr tieši šis pārejas process arī rada daļu neskaidrību – virkne praktisku nosacījumu būs atkarīgi no Eiropas Komisijas izstrādātajiem sekundārajiem aktiem.

Vēl viena prasība – atbilstības deklarācija

Uzņēmējiem jābūt gataviem arī Eiropas Savienības atbilstības deklarācijai. Tas ir dokuments, ar kuru atbildīgais izgatavotājs apliecina iepakojuma atbilstību regulas prasībām.

Deklarācija kopā ar tehnisko dokumentāciju jāglabā piecus gadus pēc vienreizlietojama iepakojuma laišanas tirgū un desmit gadus pēc atkārtoti izmantojama iepakojuma laišanas tirgū.

Dokumentācijā var būt jāiekļauj iepakojuma apraksts, materiāli un sastāvdaļas, tehniskās specifikācijas, izmantotie standarti un testa ziņojumi.

Tātad runa nav tikai par to, kādu kastīti vai maisiņu uzņēmējs izmanto. Pieaug arī administratīvā atbildība par to, lai būtu iespējams pierādīt iepakojuma atbilstību.

Dažās valstīs var būt vajadzīgs arī pārstāvis

Mazajiem pārrobežu tirgotājiem papildu izmaksas var radīt arī prasība noteiktos gadījumos iecelt pilnvarotu pārstāvi.

Piemēram, Vācijas oficiālais iepakojuma reģistrs norāda, ka ārvalstu uzņēmumiem, kuriem Vācijā nav filiāles un kuri tieši pārdod preces galapatērētājiem, no 2026. gada 12. augusta noteiktos gadījumos jāieceļ pilnvarots pārstāvis.

Tas nozīmē, ka Latvijas uzņēmējam, kuram nav savas pārstāvniecības konkrētajā valstī, var nākties maksāt citam uzņēmumam par nepieciešamo funkciju nodrošināšanu.

Lielam eksportētājam tā var būt ierasta administratīva pozīcija. Mazam pārdevējam, kurš gadā konkrētajā valstī nopelna dažus simtus eiro, tas jau var kļūt par iemeslu pārdošanu pārtraukt.

"Šis šobrīd ir pārsteidzīgs stāsts"

Rubene uzskata, ka uzņēmējiem būtu nepieciešams ilgāks un skaidrāks pielāgošanās laiks. Viņa arī norāda, ka Latvijā nav pietiekami attīstīta infrastruktūra, lai uzņēmēji uzreiz varētu pāriet uz atkārtoti lietojamu iepakojumu. Pārtikas ražotājiem un tirgotājiem, piemēram, nepieciešami konteineri un citi risinājumi, kurus varētu izmantot atkārtoti.

"Šis šobrīd ir vienkārši pārsteidzīgs stāsts," vērtēja Rubene. Viņa kritizē arī informācijas apriti. Pēc Rubenes teiktā, nav bijis pietiekami plašas diskusijas ar mazajiem uzņēmējiem, turklāt viņa pati neesot aicināta uz darba grupām, kurās prasības būtu praktiski izrunātas.

"Mani neviens nekur nav aicinājis darba grupās. Šis jautājums laikam pieņemts diezgan tādā smalki noslēgtā formātā," sacīja Rubene.

Vai mazais uzņēmējs vienkārši aizvērs durvis uz citiem tirgiem?

Rubene atzīst – pats princips, ka uzņēmējam par iepakojumu būtu jāuzņemas atbildība tajā valstī, kur viņa prece tiek pārdota un iepakojums nonāk apritē, ir saprotams. "Ja viņš  [iepakojums] tiešām tiek iesūtīts tajā valstī, tad pārdevējam ir jānes atbildība par to. Tehniski es šim procesam piekrītu," viņa sacīja.

Strīds tātad nav tik daudz par to, vai uzņēmējiem jāuzņemas atbildība par iepakojumu, bet gan par to, kādā veidā šī atbildība tiek īstenota un cik tā maksā mazam pārdevējam. "Mēs esam maza valsts, maza ekonomika, mazie uzņēmēji ir pārsvarā. Mēs nevaram vienā dienā vienkārši pielāgoties kaut kam pilnīgi citam," uzsvēra Rubene.

Viņasprāt, uzņēmējiem šobrīd visvairāk vajadzīgas trīs lietas – pietiekams pārejas periods, skaidri praktiskās ieviešanas soļi un saprotama informācija par to, kas tieši katram uzņēmumam būs jādara.

"Lai visi spēj saprast – mūs sagaida šis, tas un tas, un man ir jāpadomā, kā es varēšu to izdarīt vai kas mani skar," sacīja Rubene.

Un tieši šeit arī slēpjas jaunā regulējuma lielais izaicinājums. Eiropai tas ir stāsts par mazāku atkritumu daudzumu un ilgtspējīgāku iepakojumu. Mazajam Latvijas uzņēmējam aktualizējas daudz vienkāršāku jautājumu, piemēram, vai pēc visu izmaksu saskaitīšanas viņš vēl var atļauties pārdot savu preci Eiropai.