"Čekas maisu" lieta: pirmos VDK arhīva dokumentus plāno publicēt šogad

Kāpēc nepiesakās un klusē čekas upuri? Un kā Jūs to iedomājaties. Vai šādi - piemēram, 1981.gada 17.jūnijā es nevarēdams vairāk izturēt VDK vajāšanas mēģināju izdarīt pašnāvību, bet mani izglāba un pēc tam ielika psihenē. Čekistu versija - aiz nelaimīgas mīlestība un nekāda čekas pirksta. Un ja turpina muldēt par čeku, tad lai paliek psihenē uz mūžu. Gadījums ir safantazēts, bet tādi bija arī patiesībā. Tie, kuri tika izglābti psihenē tika turēti līdz brīdim, kamēr piekrita versijai par "nelaimīgu mīlestību". Tāda ir skumjā patiesība par 80.tajiem gadiem. Oficiāli gan čeka nodarbojās tikai ar "spiegu ķeršanu".
Visnežēlīgās vajāšanas tika izvērstas pret tiem, kuriem no psihenes izdevās izkļūt. Čeka centās par katru cenu novest upuri līdz psihenei vēlreiz. Otreizējā nokļūšana psihenē jau bija ar invaliditātes piešķiršanu un no tā izrietošajām sekām. Šāds cilvēks patiesībā bija pilnīgi norakstīts. Otreizējās vajāšanas tiešām bija ļoti nežēlīgas un parasti beidzās ar upura nāvi vai nonākšanu psihiatru uzraudzībā uz mūžu.
Atbrīvoties no čekas piešķirtās psihiatriskās saslimšanas diagnozes patiesībā ir neiespējami. Un viss tālākais mūžs jādzīvo ar apziņu, ka upuris patiesībā ir psihs. Nesen to interneta publikācijā atzina arī kāda psihiatre. Pastāv psihiatru solidaritāte un viņi savus kolēģus nenodod. Un ja mēģina pierādīt, ka diagnoze ir bijusi kļūdaina, tad jārēķinās ar to, ka pārbaudītāji būs tieši tie paši, kuri šādas diagnozes okupācijas laikā piešķīra. Vienīgā izeja, to atklāti šī psihiatre pateica - ignorēt diagnozi un turpināt dzīvot kā parastam normālam cilvēkam.