Dabas pētnieks iepazīstina ar mazāk zināmiem faktiem par kurmjiem

Kurmji gandrīz visu savu aktīvo dzīvi pavada pazemē un, patiesībā, ir savstarpēji nesaticīgi radījumi. Katrs īpatnis apdzīvo konkrētu teritoriju. Zināma koncentrēšanās notiek vienīgi marta nogalē aprīļa sākumā, kad rit pārošanās laiks. Būdami poligāmi, stabilus pārus kurmji neveido.

Par pēcnācējiem rūpējas vienīgi māte, kura pēc apmēram četrdesmit dienas ilgušas grūsnības laiž pasaulē 4 līdz 6 bērnus; parasti tas notiek maijā. Dzemdības norit pazemes bērnistabā, kas lielākoties ierīkota samērā dziļi zem kāda koka vai krūma saknēm. Māte ar saviem pēcnācējiem – mazuļiem un pusaudžiem – uzturas vienkop vienu līdz pusotru mēnesi, kamēr kurmēni kļūst pastāvīgi.

Tuvāk ūdenim

Savu dzīvesvietu kurmji izvēlas tuvu ūdenstilpēm. Lai cik laba, ar pārtiku dāsna citviet būtu augsne, vēl svarīgāks ir ūdens – dzīvniekiem ir regulāri jādzer un tāpēc ātri jānokļūst līdz ūdenim. Ūdenstilpei jābūt tuvumā, jo kurmja pārvietošanās temps pazemē nav diez ko ātrs.

Kaut gan kurmji atzīti par itin labiem peldētājiem, viņiem būtiski kaitē pali, jo, ūdenim strauji ieplūstot alu labirintos, kustoņi noslīkst. Pazemē peldēt prasme nelīdz. Tāpat palu laikā izlienot no alas, kurmis ātri vien kļūst par viegli gūstamu ienaidnieka upuri.

Derīgie alu labirinti

Kurmji pārstāv kukaiņēdāju kārtu. Šai zīdītāju kārtai, starp citu, pieskaitīti arī visu sugu ciršļi un eži. Kukaiņēdāji pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem, kurmji – galvenokārt, bet ne tikai – no sliekām. Tāpēc viņi lielākoties uzturas tur, kur netrūkst slieku, bet sliekas lielā daudzumā dzīvo tajās vietās, kurās ir ar barības vielām bagāta augsne. Līdz ar to kurmji ir arī netieši augsnes stāvokļa indikatori.

Veidojot alu labirintus, šie zvēriņi veicina gaisa un mitruma apriti augsnē, uzirdina to. Viņu ejas noder arī par patvērumu daudziem citiem nelieliem dzīvniekiem.

Muskusa aromāts – aizsardzībai un ne tikai

Viena no kurmja īpašajām pazīmēm ir muskusa smarža, ko tie izplata. Tās dēļ daudziem gaļēdājiem dzīvniekiem kurmji nav īpaši iekārojama maltīte. Tomēr ne viens vien plēsīgais zvērs, medību un nobeigšanas instinkta vadīts, pamanītu kurmi nogalina, taču muskusa smaržas un arī īpatnās garšas dēļ neēd. Tieši tāpēc kurmjus visbiežāk sanāk redzēt beigtus, bet nobeidzēja neapēstus.

Visbiežāk beigti kurmji manāmi tieši uz un pie ceļiem. Tur, jo ceļš ir samērā ciets substrāts, tāpēc šiem dzīvniekiem, ja viņiem kaut kāda iemesla dēļ jānokļūst ceļa pretējā pusē, ir vieglāk šo šķērsli pārvarēt nevis rokoties pa apakšu, kā ierasts pārvietoties citās vietās, bet gan pārlienot pa virszemi.

Taču virszemē neveiklā kurmja gaitā lēni šķērsojot labi pārskatāmo ceļu, viņiem ir palielināta iespēja nokļūt kāda uzbrucēja zobos vai nagos. Jā, beigtu kurmju relatīvi vairāk atrodas vietās, kur uzbrucējiem tos bijis vieglāk ieraudzīt un nobeigt, tostarp, uz ceļiem. Tomēr šo zvēriņu līķu nav maz arī citur, tiesa, tur cilvēki pārvietojas daudz retāk – dziļos meža biezokņos, aizaugušās pļavās un laukos.

Citu nelielu zvēriņu, piemēram, peļveidīgo grauzēju mirstīgās atliekas uz ceļiem un ceļmalās redzami krietni retāk par kurmju līķiem, tāpēc, ka peles parasti tiek plēsēju kāri notiesātas, jo viņu ķermeņi negaršo netīkami un neizplata muskusa smaržu.

Kurmju izdalītā muskusa smaka nav paredzēta tikai aizsardzībai. Tā ir arī savstarpējās sazināšanās līdzeklis. Vēl kāds šī specifiskā aromāta uzdevums ir kurmju potenciālo barības objektu pievilināšana – sliekām tā patīk. Augkopju nomierināšanai jāuzsver, ka kurmji ir konsekventi gaļēdāji. Saknes viņi neēd, toties notiesā ne vienu vien kustoni, kurš pieder sakņu apgrauzējiem.