Iekšlietu ministra krēsls Latvijā allaž bijis ļodzīgs

Arī iepriekšējais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens šo amatu beidza pildīt agrāk nekā varbūt gribētos pašam. Ģirģens amatu zaudēja, jo viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam "Par cilvēcīgu Latviju" (iepriekš KPV LV) 2021.gada jūnijā vairs neatradās vieta Krišjāņa Kariņa vadītajā valdībā un tika aizstāti ar citu koalīcijas partiju pārstāvjiem. Tajā skaitā, Ģirģena krēslu ieņēma Golubeva.

Taču arī citās valdībās vairāku desmitu gadu laikā demisijas iesniedzis ne viens vien iekšlietu nozares politiskais pārraudzītājs.

No amata vēl Ivara Godmaņa vadītās Ministru padomes laikā 1991.gadā atkāpās pirmais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis.

1994.gadā toreizējais iekšlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis amatu zaudēja pēc bēdīgi slavenās ieslodzīto masveida izbēgšanas no Grīvas cietuma.

Vēl gadu vēlāk 1995.gadā pēc Talsu traģēdijas no amata atkāpās Dainis Turlais, bet 1998.gadā amatu pameta Ziedonis Čevers, jo viņa vadītā "Demokrātiskā partija "Saimnieks" (nesekmīgi) mēģināja gāzt Guntara Krasta vadīto valdību, atsaucot savus ministrus.

2002.gadā dažas dienas pirms Saeimas vēlēšanām pirmsvēlēšanu saspringtajā gaisotnē starp Tautas partiju un Latvijas Ceļu demisijas rakstu toreizējam premjeram Andrim Bērziņam iesniedza viņa valdības iekšlietu ministrs Mareks Segliņš.

Vēl dažus gadus vēlāk – 2005.gadā – demisijas rakstu tā laika premjeram Indulim Emsim iesniedza Ēriks Jēkabsons, savu rīcību motivējot ar paša vadītās Iekšlietu ministrijas budžeta problēmām.

Savukārt Lindai Mūrniecei liktenīgs pavērsiens 2011.gadā iekšlietu ministra amatā izrādījās Jēkābpils spēļu zāles aplaupīšana, kurā bija iesaistīti policijas darbinieki.

Pēc tam gan gandrīz 10 gadus (līdz pilniem desmit gadiem pietrūka trīs dienas) iekšlietu ministra krēsls bija visnotaļ stabils.