vienmēr esmu domājis - cik tālu piekāpties? cik daudz ir lai vēl kas no mums paliktu? man ja godīgi, pie kājas kāds tur tālu krievijā vai āfrikā. viegli ir līdzi just tam kas tālu, grūtāk ir līdzjūtīgam un saprotošam būt pret tiem kas mājās. ir tāda filma ''instinkts''. tur ir par to pašu.... hopkinsa varonis visu mūžu jutis līdzi pērtiķiem, līdz pats par tādu palicis un viņa meita viņam par to pārmet, sakot ka tēvs nekad neesot pārdzīvojis par viņu, bet vienmēr par kādiem pērtiķiem, kuriem patiesi ir dziļi pie vietas kāda līdzjūtība asv...... tas pats par kauperu, kuram svarīgi ir cilvēki, bet beidzas tas viss vienmēr ar politiku, jo politika tam vienmēr ir arī sākumā apakšā tik veikli maskēta zem cilvēku līdzjušanas, izpratnes un vēl nez kādiem jaukiem vārdiem, kas liek mums kaunēties par savām pašsaglabāšanās dziņām, it kā tas būtu kas slikts. neviļus nāk prātā veidenbaums - un vēders dievs pats augstākais.... vai ziedonis - ar jautājumu - cik tālu piekāpties, sadalīties, lai kaut kas no paša ar vēl paliek......
Ziņot par komentāru