Ja mainītos situācija Latvijā, atgrieztos, acis nepamiršķinādāma, stāsta Skotijā dzīvojoša latviete
"Beidzot skolu, zināju, ka gribu kļūt par psiholoģi, jo patīk komunicēt ar cilvēkiem. Atceros, ka skolā gāju mediatora kursos, lai palīdzētu skolas bērniem. Bija gadījums, ka dzirdēju kādas meitenes stāstu – pabeigusi augstskolu, ar savu diplomu strādā par sētnieci, jo darbu bez pieredzes nevar atrast. Es neredzēju jēgu ņemt kredītu mācībām un strādāt tuvējā "topiņā" par pārdevēju," stāsta nu jau piecus gadus Skotijā dzīvojoša latviete.
Sandija uzskata, ka Latvijā jaunietim ir grūti atrast darbu, jo cilvēki, kuri strādā labos amatos, tur arī paliek.
"Pat tie, kuriem ir jāiet pensijā, vēl strādā. Kur tad lai tie jaunie iet? Kurš gan izvēlētos jaunu psiholoģi bez dzīves pieredzes, kura tikko ieguvusi diplomu. Protams, labāk izvēlēties tādu, kas jau ilgus gadus nostrādājusi šajā sfērā. Neredzēju sev nākotni Latvijā, tāpēc nolēmu doties prom, lai iegūtu pieredzi un izdomātu ko vēlos sasniegt," piebilst Sandija.
Meitene stāsta, ka pats sākums svešumā bijis grūts, darbu nebija viegli atrast, ļoti pietrūka ģimenes, draugu un māju. Vēl grūtāk būtu bijis, ja līdzās nebūtu mīļotā cilvēka, kurš atbalstīja un uzmundrināja, kad tas bija nepieciešams.
"Sirds vilka, bet prāts lika palikt. Sākuma nomira krusttēvs, tad vispār gribējās braukt atpakaļ un būt ar tuvajiem, bet sapratu, ka ar mīlestību vien nepaēdīsi un neizdzīvosi. Sākuma pietrūka Latvijas tradīciju – Jāņu, Lieldienu. Viņiem te viss ir citādāk. Tagad, kad pagājuši jau pieci gadi, Sandija stāsta, ka apradusi ar dzīvi svešumā, tomēr Latvijā atgrieztos labprāt.
"Protams, uz Latviju velk patriotiskā sirds, jo šeit nav tās kopības sajūtas. Pietrūkst ģimenes un draugu, ar kuriem nesanāk satikties uz krūzi kafijas un mazām tenkām. Gribot vai negribot – dzīvojot ārzemēs, ar visiem sanāk atsvešināties, vecāki un vecvecāki jaunāki nekļūst. Mēs, kas dzīvojam ārzemēs, varam palīdzēt ģimenei materiālā ziņā, bet zaudējam tik daudz laika, ko varētu pavadīt ar saviem mīļajiem. Dzīvojot ārzemēs, esmu zaudējusi trīs tuviniekus. Uz mājām galvenokārt velk ģimene."
"Ja mainītos situācija Latvijā, noteikti pamestu savu dzīvi šeit un atgrieztos, acis nepamirkšķinot. Lai kur arī atrastos, mana sirds vienmēr būs Latvijā," piebilst Sandija.
Skotijā meitenes dzīve ir nokārtojusies, un viņa jūtas stabili, ieguvusi izglītību medicīnā un strādā sevis izvēlētajā jomā. Pirms desmit mēnešiem Sandijai ar topošo vīru piedzima dēliņš, tas abiem svešumā dzīvojošajiem latviešiem ir kā dzinulis, lai atgrieztos dzimtenē.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"Mēs plānojam braukt atpakaļ, pirms dēliņam būtu jāuzsāk bērnudārza gaitas. Gribam, lai Jēkabs mācās Latvijā. Tas gan nav vēl akmenī iekalts, jāskatās, kā sanāks, bet gribētos ļoti, lai dēliņš uzaug Latvijā," stāsta Sandija.
"Šeit ir ļoti skaista daba, pieklājīgi un sirsnīgi cilvēki. Dzīves kvalitāte šeit ir daudz labāka. Nav klaiņojošu suņu un kaķu. Viss ir tīrs un kārtīgs, bet Latvija vienmēr būs manā sirdī, kā manas mājas, vieta, kur esmu dzimusi un augusi, vieta, kuru nekad neaizmirsīšu."
