Ja prati atpazīt, mācēsi uzveikt. 18. gadsimta Lielā mēra mīti, patiesība un posts Latvijā

Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas vadītājs, pētnieks Mārtiņš Vesperis "’tv3.lv’’ stāsta: "’Ir ziņas, ka "melnais mēris’’ ienāk arī Latvijā, ka Livonijā ir mirušie, bet diemžēl rakstiskie avoti par šo laiku ir ļoti skopi. Vairāk vai mazāk informācija ir tikai par to, ka "’melnais mēris’’ šeit ir bijis.’’

Pirmā, ko Latvijā varētu saukt par mēra epidēmiju vai kas vismaz parādās rakstītajos avotos kā liela miršana, ir Indriķa Hronikā aprakstītā slimība, kas kā sērga plosās 1211. gadā. Pētnieks gan piebilst, ka šajā laikā Latvijas teritorijā arī plosās bads, kas arī bija no svara.

"’Latviešiem ir smuks sakāmvārds: "’Kur bads, tur mēris.’’ Tā arī ir, īpaši runājot par viduslaiku periodu. Arī Bībelē aprakstīti četri apokalipses jātnieki – Nāve, Bads, Mēris un Karš. Kur parādās viens, tur parādās arī pārējie trīs. Tas ir īpaši trāpīgi, runājot par 16. gadsimtu, kad Latvijā bads un mēris plosās ļoti regulāri,’’ stāsta Vesperis un piebilst, ka viens no piemēriem, kur vēsturiski klātesam vērojami visi četri apokalipses jātnieki, ir 17. gadsimta sākuma poļu–zviedru karš.

Atgriežoties pie 18. gadsimta sākuma, Latvijas teritorija tolaik bija līdzīga tai, kāda tā ir tagad. Atšķirība ir tā, ka pilsētas bija mazas un liela daļa iedzīvotāju dzīvoja laukos. Pilsētās pamatā notika tirdzniecība un amatniecība, laukos – zemkopība, bet pie jūras – zvejniecība. Pilsētās dominēja vāciski runājošie, un katrai pilsētai bija sava lauku teritorija, kur pamatā bija latvieši, stāsta pētnieks.

Tas arī bija laiks, kad Ziemeļeiropā norisinājās Lielais Ziemeļu karš. Zemes nepārtraukti plosīja dažādas armijas – sakši, zviedri, poļi, krievi. Tiek piekoptas laupīšanas un zemes izdedzināšanas taktikas, lai ienaidniekam nekā nepaliktu, kas, protams, izraisīja badu.

"’Mēris izplatījās pa lielajiem satiksmes ceļiem – vairāk kuģu un transporta. Un, kur bija armija, tur arī pārtika. Kur bija pārtika, tur arī žurkas un blusas, kas pārnēsāja mēra baktēriju,’’ skaidro Vesperis.

Par šo drūmo vēstures periodu Latvijā arī stāsta Mazirbes mēra akmeņi, kas uzskatāmi par vienu no mēra pieminekļiem un kuros latīņu valodā iekaltas šādas ziņas:

• 1701. gadā Kurzemi mocīja saksis;
• 1702. gadā – zviedrs;
• 1706. gadā – maskavietis;
• 1707. gadā – zviedrs;
• 1710. gadā – maskavietis un ar viņu lielais mēris un bads.

Taisnības labad gan vēl jāpiebilst, ka gan 14. gadsimta "melnās nāves", gan 18. gadsimta Lielā mēra epidēmija Latvijā ir vien divi no daudziem uzsliesmojumiem mēra pandēmijai, kas plosās no 14. līdz 18. gadsimtam.

Mēra nestais posts

Ir skaidrs, ka 1710. gada "’lielais mēris’’ Latvijas teritorijā bija viens no postošākajiem, taču, kā norāda Vesperis, pētniekiem nav vienprātības par to, cik daudz cilvēku patiesībā no mēra miruši. Bet šis skaitlis noteikti nav mazs. Piemēram, tiek uzskatīts, ka Rīgas apkārtnē nomiruši 90% iedzīvotāju vai pat vairāk. Tiesa, ir arī apvidi, kur nomiruši tikai 10%. Vidēji ņemot, tiek uzskatīts, ka kopumā mirušo skaits bija no 50% līdz divām trešdaļām iedzīvotāju.

Arnis Vīksna savā grāmatā "’Dodot gaismu sadegu’’ atspoguļojis iedzīvotāju izmaiņas dažādos apriņķos. Piemēram, pirms lielā mēra Rīgas apriņķī dzīvoja aptuveni 70 tūkstoši latviešu. 1712. gadā, veicot arklu revīziju (tiek skaitīti vīriešu un sieviešu dzimtas pārstāvji, kas maksā galvas nodokli), uzskaitīti vien 18 200. Bet 1715. gadā apriņķī jau tiek uzskaitīti 27 tūkstoši iedzīvotāju.

Arī Cēsu apriņķī situācija ir līdzīga – pirms lielā mēra šeit uzskaitīti 56 tūkstoši, bet 1712. gadā tie ir 32 tūkstoši. Savukārt 1715. gadā šeit jau dzīvo 42 tūkstoši cilvēku.

Vesperis šeit atzīmē, ka iedzīvotāju pieaugums skaidrojams ar apriņķos jauno ienākušo un pieaugošo jaundzimušo skaitu. Tāpat tas tiek pamatots ar to, ka, sākoties karam, zemnieki bēga mežā, bet, tam beidzoties, nāca atpakaļ uz pilsētām. "’Tagadējā Latvijas teritorijā karš pierimst ap 1710., 1711. gadu. Pēc tam vairs aktīva karadarbība nenotiek, tāpēc varam diezgan droši ticēt šiem datiem,’’ teic pētnieks.

Tāpat Kurzemē mēra mirstības rādītāji ir augsti – tiek uzskatīts, ka šeit miruši ap 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Piemēram, atsevišķas liecības rāda, ka pirms mēra lībiešu krastā dzīvojuši 1600 cilvēki, bet ap 1710. gadu dzīvi palikuši vien desmit. Tiesa, šo apgalvojumu gan apstrīd pētnieki, jo lībiešu valoda nevarētu saglabāties, ja dzīvo būtu palicis tik maz. Pētnieki lēš – daļa lībiešu arī dzīvojuši mežā, tāpēc liecībās to uzskaitīts vien desmit.

Tomēr, kas attiecas uz kuršu valodu, tiek uzskatīts, ka, "’pateicoties’’ šai mēra epidēmijai, Latvijā tā pilnībā izzūd. Arī Vidzemes lībiešu valoda praktiski izzūd, norāda pētnieks.

Savukārt vēstures liecību par to, kāda situācija tolaik bijusi Latgalē, ir ļoti maz. Nav bijis arī skrupulozu pētījumu, jo, kā paskaidro Vesperis, Latgale vienmēr piederējusi citām lielvarām. "’Ja apraksti par šo reģionu ir, tad tie būtu jāmeklē Polijas, Minskas un citos arhīvos.’’

Vesperis arī stāsta – šī mēra epidēmija ietekmēja visu sabiedrību kopumā, jo pēc tās sākās arī masveida iedzīvotāju kustība. "’Daudzas apdzīvotas vietas bija palikušas faktiski bez cilvēkiem. Muižnieki darīja visu, lai piesaistītu zemniekus. Ir arī ziņas, ka atsevišķās vietās plosījās bads, jo vienkārši nebija, kas apstrādā zemi. Zvejnieki tika pārcelti uz iekšzemi. Tiek uzskatīts, kas tas pieliek punktu tādai pilnīgai Latvijas nācijas nostabilizēšanai, jo kurzemnieki gāja uz Vidzemi, vidzemnieki – uz Zemgali, zemgalieši – uz Latgali, latgalieši – uz Kurzemi u. tml.’’

Izpratne par un cīņa ar mēri

Jau tolaik cilvēki izdarīja novērojumus, ar kuriem pēcāk skaidroja sērgu izplatību. Latvijas vēsturnieks Žanis Karlsons izdevis vairākas grāmatas saistībā ar lielo mēri Latvijā un vienā ("’Lielais mēris Kurzemē’’) uzskaita arī tā laika uzskatus par to, kā tad mēris izplatījies. Lūk, daži pieņēmumi:

• ja bezdievība un izklaidība pieņem pārāk plašus apmērus;
• ja parādās komēta ar asti uz rītiem;
• ja gaiss ir mazkustīgs;
• ja visi stādi sakalst un uznāk siseņu briesmas (bads – red.);
• ja parādās sērga pie liellopiem, aitām, cūkām, suņiem un kaķiem un to miesas netiek pietiekoši dziļi apraktas;
• ja parādās asiņaini kari, dārdzība un sērgas;
• ja cilvēki dzīvo pārāk tuvu kopā.

Vesperis piebilst, ka šeit varam arī saskatīt to, ko mūsdienās saucam par nepieciešamību ievērot fizisko un sociālo distancēšanos. "’Tie it kā ir novērojumi, pie kādiem apstākļiem parādās mēris, bet tai pašā laikā tas arī atspoguļo, kādus pasākumus mēs šobrīd ievērojam, lai slimības neizplatītos.’’ Un tolaik ne tikai izolēja slimniekus, bet arī slēdza satiksmes ceļus.

Folklorā arī parādās savulaik valdošais uzskats – ja tu atpazīsti personu (šajā gadījumā mēri – red.) un zini tās vārdu, tā tev nevar kaitēt, jo tu zināsi, kā viņu uzvarēt. Uz šo iespējams paskatīties caur analoģiju – ja cilvēkam diagnosticē kādu slimību, ārsts zina, kā to ārstēt.

Mēra atpazīšanai folklorā parādās apraksti, ka mēris ir vīrietis baltā tērpā, balta zirga mugurā (dažviet arī melnā tērpā un melnā zirgā). Baltā, jo šī krāsa ir neredzamā krāsa, paskaidro Vesperis. Un mēris nāk ar lielu grāmatu, apstājas, to atver, ar pirkstu pāriet pāri vārdiem, un visi šie cilvēki tad arī miršot.

Mērim arī dots vārds – Indriķis. Satikšanās un cīņa ar to aprakstīta arī daiļradē, piemēram:

"’Es par mēri nebēdāju,
Mēram vārdu i zināju:
Pats mērītis Indriķītis,
Mēra māte Madaliņa.’’

Tautas folklorā arī parādās dažādi ārstēšanās veidi. Piemēram, tika uzskatīts, ka pret mēri jālieto zīmogzeme – no māla uztaisa pikuci, kuru apzīmogo ar īpašiem simboliem. Bija uzskats, ka jālieto daudz sāls, arī mēra puķe jeb pelašķis, telpās jākvēpina kadiķis, palīdzot arī bērzu sveķi.

Vesperis atzīmē, ka vēl viena no ārstēšanās metodēm savulaik bija ieteikums lietot kaulus, precīzāk – žurku kaulus, jo grauzēji slimību izplata.

"’Vecos laikos, kad vēl mēris
plosījies, tad to varējuši vienīgi
izārstēt ar žurku kauliem. Žurkas
kauli bīši jāizkaltē un jāsaberž
gluži smalki un jādzer iekšā, tad
cilvēks palicis no mēra vesels.’’

Mēra pieraksti

Vesperis stāsta – par 1710. gada mēra laiku Latvijā dokumentālu liecību ir ļoti maz. Pamatā par to stāsta baznīcu metriku grāmatas, kurās saglabājušies mācītāju veiktie pieraksti par draudzi. Arī muižu revīziju protokoli, kur muižas aprakstīja kara postu – ko tajā ir zaudējuši, tostarp viens no īpašumiem tolaik bija arī zemnieks. Lielu lomu spēlē jau pieminētā tautas folklora – dzimtu leģendas, nostāsti u. tml. Tāpat ir ziņojumi un dienasgrāmatas, kas, tiesa, atklāj fragmentāru vēsturi.

Piemēram, saglabājies kāda Rīgas mācītāja Lautenbaha par mēri rakstītais: "’Cilvēkiem radās mēra buboņi jeb augoņi, galvenokārt miesas mīkstumos uz kājām, blakus vai zem kaunuma, sacēla lielu karstumu un sāpes. Šī sērga līdzīga mērim vai arī kāds mēra veids pēkšņi pārņēma daudzus tūkstošus cilvēku un divās četrās dienās tos galīgi nobeidza. Kā buboņi uztrūka vai arī sakritās izglāba savu dzīvību, bet bija spiesti ilgu laiku palikt gultā.’’

Savukārt kāds mācītājs Depkins pats izslimojis mēri un savas slimības gaitu aprakstījis dienasgrāmatā. Lūk, nelieli fragmenti: "’[8. jūlijā] (..) ap pulksten četriem atmodos otrreiz un biju spiests piecelties, jo man kaut kas sāpēja labajā gurnā. Atradu, ka tas ir augonis rieksta lielumā. Arī locītavās pamanīju it kā zirņus, bet tie nesāpēja.

[9. jūlijā] (..) tikko nokļuvu gultā mani pārņēma tāds nespēks, ka nevarēju sajust pulsu. Pēc divām stundām sāku tik stipri svīst, ka divi trīs krekli kļuva tik slapji kā ūdenī.

(..) Beidzot otrdien [12. jūlijā] es biju tik vārgs, ka zaudēju valodu un tik tikko varēju pateikt ko sadzirdamu. (..) Kopā saņemot, es biju tik vārgs, ka trešdienas naktī un ceturtdienas rītā šķitu izdziestam kā svece. Ļoti labi atceros, ka liku palikt spilvenu, lai sevi saglābtu, jo tiku redzējis, ka tie ātri mirst, kam nav zem galvas spilvens.

Ārsts Depkins skaitīja mani par zudušu. Ārsts Krīgs bija teicis, ka man nekā vairs nevajag, jo dot gan Dievs palīdzēšot. Kad viņi bija projām, jutu galvassāpju atslābšanu, jo iepriekš sāpes bija tik smeldzošas, ka domāju, ka man galva aplikta ar karstu dzelzs stīpu un ka iekšā degtu. Kā man bija ap sirdi, kad tās mazinājās, nezinu, nevaru pateikt. Arī stundu man viss likās tik brīnišķīgs.’’

Kā jau minēts, Depkins atveseļojās – pēc piecām nedēļām varēja jau piecelties, bet vārgs bija vēl kādu gadu. Viņš arī savā dienasgrāmatā apraksta ārstu (brālēna Depkina un Krīga) nozīmētās ārstēšanas metodes: tika izrakstīti pulveri, kas veicināja svīšanu, kā arī bezuāra pilieni. Abi ārsti gan mācītāja Depkina izveseļošanos nesagaidīja – viņš raksta, ka abi nomiruši, kad viņam kļuvis labāk.

Jāpiebilst, ka vēl bez rakstītām liecībām Latvijā ir saglabājušies daži mēra pieminekļi, bet arī to nav daudz. Piemēram, jau pieminētie Mazirbes mēra akmeņi, mēra kapi (vairākās vietās Rīgā un Kurzemē), Kuldīgas novada muzejā arī ir 16. gadsimta viduslaika durvis, kuras sauc par mēra durvīm, jo tās esot izolējušas mēra slimniekus no pārējās dzīvojamās platības. Tiesa, kā piebilst Vesperis, gan attiecībā pret mēra kapiem, gan pret šīm durvīm un citiem līdzīgiem pieminekļiem nav daudz pārbaudāmu liecību par faktu patiesumu.

Sērgas beigas Latvijā

Šīs mēra epidēmijas beigas citā savā grāmatā ("’1710. gada mēris Rīgā un cīņa ar to’’) Žanis Karlsons apraksta – Rīgā sērgas kulminācija bija jūlijā un augustā. Līdz ar to 1710. gada mēra bardzība bija mirusi, bet atsevišķi saslimšanas gadījumi novēroti arī 11. un 12. gadā, paskaidro Vesperis.

Tiek uzskatīts – tā kā Latvijā tolaik bija ļoti bargi klimatiskie apstākļi, mēris plosījās tieši vasarā. Jāpiebilst, ka tā laika klimatiskos apstākļus sauca arī par "’mazo leduslaikmetu’’, kurš ilga no 15. gadsimta beigām līdz 18. gadsimtam un par kuru dažādi apraksti stāsta – pirmais sniegs varēja uzsnigt jau augusta beigās, bet pēdējais varēja nokust vien maija beigās.

Pētnieks norāda, ka līdz ar skarbajiem laikapstākļiem, kas, šķiet, nebija mēra baktērijai panesami, epidēmiju arī palīdzēja apstādināt tas, ka daļa šo sērgu pārslimoja, bet vēl liela daļa vienkārši nomira.

Kad Latvijā fiksēti pēdējie mēra gadījumi? Pie mums pēdējais mēra slimnieks datēts 1966. gadā, bet dzīvniekiem mēris pēdējoreiz fiksēts 1989. gadā.