"Es tur aizslēpos aiz skrūvspīlēm, un tad viss sākās. Sajutu, ka gaišs paliek, pat neko nedzirdēju. Vienkārši jumts aizlidoja. Tā kā nebijis," tā par 6. jūlija pēcpusdienas virpuļviesuli, kas šķietami, ne no kurienes ienāca Krastiņu māju pagalmā, dažas dienas pēc notikušā stāstīja pats saimnieks Aldis Baranovskis.
Vējš postīja visu, kas bija tā ceļā. Toreiz tikai laimīgas sagadīšanās dēļ neviens cilvēks necieta. Aldis tajā brīdī bija garāžā, bet viņa mamma – vienīgajā ēkā, kuru tornādo saudzēja. Krastiņu mājas saimnieks atceras: "Tas spēks ir milzīgs. Viņš pārvietojis mantas neiedomājamās vietās. Šķūnis bija godprātīgi uzbūvēts, bet tas ar visiem betona stabiem, ko nevarēja salauzt, tika izrauts ārā.
Spēcīgais vējš toreiz līdz pamatiem nopostīja divas saimniecības ēkas un norāva kūtij jumtu, līdz nonāca līdz dzīvojamajai mājai. Vējš bija tik stiprs, ka norāva ēkai otro stāvu un visapkārt izmētāja dažādas jumta konstrukcijas, šīferus, stiklus, arī personīgās mantas. Dažu minūšu laikā tika izpostīts viss, ko ģimene bija kopusi vairāku gadu garumā. Kopš postažās nu pagājis gandrīz pusgads. Lejot smagus darba sviedrus un palīdzīgu roku sniedzot ne vienam vien līdzcilvēkam, saimniecība sākusi atgūties.
Saimnieks stāsta par piedzīvoto tajā dienā: "Ļoti labi atceros, nav man nekādu emociju. Ko es tur varu atcerēties? Jumta nav un viss, izej ārā, un viss postažā. Ko es tur daudz domāšu? Talcinieku bari, radinieki sabrauca. Bet, ja būtu kādu nedēļu nokvernējis, pie staba gaudodams, varbūt būtu savādāk. Kad jau otrā dienā viens prasa cirvi, otrs zāģi, trešais traktora kausu, kaut kā tas viss aizgāja. Vienkārši, kad strādā, nedomā par to. Visa tā postaža, neesmu pat paspējis vēl sašķirot visu, kas, kur noderīgs, kas te malkā jāgriež. Viss gan te naglās, jāzāģē uzmanīgi. Brīnos, ka traktoram riepas dzīvas, viss te naglās. Vienu konteineru aizvedām praktiski tikai ar stiklu, naglām un drazām. Jau aizmirsts, ka te šķūnis bijis."
Aldis izrāda savu saimniecību: "Šeit bija vienīgais jumts, kam spāres palika. Šo arī tas gribēja nonest, bet kaut kā laikam spēciņa bija pietrūcis, jo tas stiprums lielākais laikam bija vidū. Jo šo arī tas bija mēģinājis un to stūri sešos metros sagriezis par 10 centimetriem. Uz būves sešiem metriem, tas ir ļoti daudz. Ar tām bitēm arī te visādi notika. Es ar viņām galā nevarēju tikt, jo vienai saimei nebija tās mammas un tad viņas vispār nav valdāmas. Beigās es pasaucu riktīgu bitenieku un viņš aizveda pie sevis."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Mājas daļas esot aizlidojušas līdz pat upei. Saimnieks atceras: "Mums bija atbraukusi šeit brāļa dēla futbola komanda, teica, ka ies lasīt. Bet kaimiņš pats jau bija uztaisījis talku, visu dienu lasīja. Dīķis tur joprojām pilns ar drazu, divas piekabes jau noveda, bet draza bija līdz upei. Kopsummā te ir kādi 300 metri. Bet tas nekas, šīferis bija vēl aiz meža. Tur man viens strādnieks ara zemi, teica, ka tāds jumts tikai tev bija. Tie ir kādi astoņi kilometri. Pamatā jau bija jāsavelk tā māja. Ja to māju nesavelk, ir jābuldozerē nost. Tas izdevās, nostiprināta tā ir. Tas jau to kavēšanos veidoja."
Visu pusgadu kopš nelaimes bija, ar ko noņemties atceras Aldis: "Darba, kas tad skaitīja? Pieci mēneši cauri, pieci jumti. Mēnesī jumts, tas jau skaitās daudz. Bet, tā kā te ar visu blusošanos, raustīšanos, strādāšanu, nestrādāšanu, kaut kas ir neveiksmīgāk, nepareizi samērījām. Uz priekšu iet, bet lēnām, un tagad ir iekšā tikts. Tagad ir jāizdomā tas īstais plāns, kā to darīt un organizēt, ko darīt istabā – to, vai to, vai to.
Vai nav bijis pārsteigts, ka nepalicis viens, ka pat nepazīstami cilvēki braukuši palīgā? Aldis ir ļoti pateicīgs: "Lielu paldies es saku. Ko te viens varētu izdarīt? Kā saka, ko tur darītu bez savas tautas. Jābūt piemēram, ka pašam tas jādara. Ja tu paliec viens šādā gadījumā, tad ir jābrauc prom. Te bija lielākais cilvēku skaits kaut kādi 35 vai tamlīdzīgi. Un mūsējie paši, visi brālēni, māsīcas. Kas nevar fiziski – kaut vai gurķu burku veda pusdienām. Viss bija kārtībā šajā jautājumā. Cik ilgi vēl būs jādara, nezinu. Bet laikam jau pēc visa, kas ir izdarīts, jau jāpabeidz būs. Citu variantu nav."
