Mēs esam bēdīga tauta, un tam ir pamats. Kas ir kolektīvā trauma?

Manā atmiņā nav daudz sarunu ar mammu vai vecvecākiem par padomju laikiem. Nedaudz zinu par mammas pionieru laikiem, faktu, ka ģimenē ir izsūtītie un kāds radinieks gadiem ilgi no padomju varas slēpts zem staļļa grīdas. Lielākoties par šo Latvijai skumjo laika periodu zinu no vēstures stundām.

Lai arī vairāk zinu faktus nevis atmiņu stāstus, arī pati esmu dzimusi jau Latvijas atjaunotās neatkarības laikā, dusmas, nepatika un bailes pret Krieviju vienmēr zināmā mērā bijušas klātesošas. Manu senču piedzīvotais neapzināti turpina dzīvot manī.

Kitija (28) – "’Bailes pret Krieviju sāku izjust pēc tās iebrukuma Ukrainā’’

Arī Kitija savā ģimenē par padomju okupāciju nav runājusi daudz. Bērnībā vecvecome stāstījusi par karā kritušo tēvu, savu skaisto māju un bērnību, kuru zaudēja, jo bija jābēg. Briesmu stāsti par nogalināšanu vai izsūtīšanu nebija. Nebija arī naida, dusmu vai citu piezīmju par Krieviju vai tās tautu. "’Iespējams, viņa gribēja mani pasargāt, bet viņā pašā sāpe bija milzīga,’’ min Kitija. Turpretim no nedaudzajām sarunām ar mammu gan nākusi agresija, naidpilnas jūtas pret karu un Krieviju.

Skolā vēsture viņu maz interesējusi, tāpēc izpratne par karu sākusi veidoties jau apzinātā vecumā. Taču to, ko nozīmē karš, pa īstam sākusi apzināties, kad Krievija iebrukusi Ukrainā. "’Man tas liekas pilnīgs vājprāts, nesaprotams, prātam neaptverams. Līdz šim nevarēju iedomāties, ka kāds var brutāli apšaudīt, nogalināt un izvarot civiliedzīvotājus vienkārši tāpat. Apzagt un laupīt,’’ stāsta Kitija, piebilstot, ka pirms kara Ukrainā bailes pret Krieviju nav izjutusi, taču tagad viņai nav simtprocentīga pārliecība, ka kaimiņš kādā dienā nevarētu atnākt "’paciemoties’’ arī pie mums.

Sandra (54) – "’Pēc neatkarības atjaunošanas baiļu nebija, beidzot bijām brīvi’’

Sandrai par padomju savienību ir duālas atmiņas. Bērnībā, pirmajos skolas gados, kad joprojām pastāvēja padomju ideoloģija – Staļini, Ļeņini, pionieri, oktobrēni, kā bērnam visi pasākumi, nometnes, nodarbošanās likās ļoti forši. Arī vēlāk skolas pirmajās klasēs daudz nedomāja par to, ko mācīja un stāstīja, vienkārši pieņēma, ka tā tas ir.

Tāpat Sandras mājās daudz par padomju okupāciju nerunāja. Bija vien atsevišķas reizes, kad tika pieminēta Krievija. "’Atceros pat reizi, kad biju dusmīga, nesapratu – ko var atkal ņemties, kas viņiem (ģimenei – red.) ir pret tiem krieviem, ko var runāt muļķības?!’’

Taču, iestājoties augstskolā un satiekot citus cilvēkus, gan nāca apskaidrība, ka skolā stāstītais nav taisnība. "’Mācījos Liepājā, kas bija īsta atmodas pilsēta un kur tajā laikā sākās dažādas kustības, kurās arī iesaistījos un līdzdarbojos. Uzzināju vairāk par izsūtīšanām, apcietināšanām no tuvajiem cilvēkiem. Sapratu, ka nevar stāvēt malā un klusēt,’’ atminas Sandra.

Viņa pastāsta, ka tikko pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bailes attiecībā pret Krieviju nebija, jo beidzot Latvija bija brīva. Vēlāk gan zināmas bažas ik pa laikam raisījuši dažādi "’atgādinājumi’’, piemēram, 9. maija "’svinības’’, valodas referendums u. c. "’Taču nevienā brīdī negribējās ticēt, ka Krievija kaut ko tādu varētu atkārtot,’’ stāsta Sandra.

Saņemot pirmās ziņas par karu Ukrainā, tas bijis emocionāli ļoti grūti. Arī šobrīd ir zināmas bailes, jo "’tas krievs (Krievijas prezidents Vladimirs Putins – red.) ir neprognozējams un joprojām uzskata, ka tas (citu valstu teritorija – red.) viņam pienākas.’’ Baiļu un attieksmes pamatā noteikti ir arī vecāku un vecvecāku pieredzes, pārliecināta ir Sandra.

Regīna (80) – "’Bailes vairo runas, ka Latvija būs nākamā’’

Regīna dzimusi Otrā pasaules kara laikā un lielu daļu sava mūža nodzīvojusi padomju okupācijā. Par šo laiku atmiņu gan nav daudz. "’Tolaik biju maza, neviens mājās par to nerunāja, un es arī nejautāju. Atceros tikai to, ka mammas māsu ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju un kā mēs stallī zem govju barotavas septiņus gadus slēpām no turienes atpakaļ atbēgušo brālēnu.’’

Atmiņā ir padomju vadoņi Staļins un Ļeņins, par kuriem bija jāstāv un jākrīt. Taču neviens mājās un apkārt nerunāja, ka Latvija ir okupēta. No bērniem slēpa patiesos notikumus un nestāstīja, kāpēc brālēnam jāslēpjas. Tikai teica, ka par to nedrīkst runāt nekur ārpus mājas. "’Ja kāds nāca, bija jāsit pa dzelzs zīmi, lai radītu troksni, mājinieki dzirdētu un saprastu, ka ir kāds nācējs. Un nāca visādi,’’ stāsta Regīna un piebilst, ka tagad gribētos kādam pajautāt par šiem laikiem, bet vairs nav, kam jautāt.

Arī vēlāk dzīvē, savā ģimenē viņa neko daudz par okupāciju nerunāja. Tiesa, jāpiebilst, ka tas nebija ļauts un pastāvēja bailes, ka kāds varētu šādas runas nosūdzēt varasiestādēm.

Kas attiecas uz bijību pret Krieviju – Regīnai bailes no tās nebija, vismaz ne līdz iebrukumam Ukrainā. Šobrīd tās tikai pastiprina runas, ka krievs (Putins – red.) neapstāsies, ka nākamās būs Latvija, Lietuva un Igaunija. "’Es savu dzīvi esmu nodzīvojusi, ceru, ka tas pie mums neatnāks, bet tomēr, klausoties ziņas un visu, kas tiek stāstīts, man visvairāk bail, ka jaunākās paaudzes varētu piedzīvot karu,’’ pastāsta Regīna un papildina: "’Domājot par to, ka tā jau kādreiz ir bijis, šīs bailes pieaug.’’

Kas ir kolektīvā trauma?

Runājot par kolektīvo traumu, jāsāk ar izpratni par to, kas vispār ir trauma. Kā "’tv3.lv’’ skaidro sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, konsultatīvās jomas psihologs-pārraugs Iveta Krūmiņa, trauma ir tiešs vai netiešs apdraudējums veselībai, dzīvībai vai ļoti būtisks apdraudējums cilvēka pašcieņai. To nav iespējams ignorēt, tā maina cilvēka priekšstatus par sevi un/vai pasauli. Traumai raksturīgs pēkšņums un bezspēcības izjūta.

Ikviens dzīvē saskaras ar dažādām grūtībām, un katram ir savi psiholoģiskie aizsardzības mehānismi, taču traumas gadījumā ierastie dzīves grūtību pārvarēšanas mehānismi ir nepietiekami.

Šeit psiholoģe piebilst, ka traumu arvien biežāk piesaucam jebkādu grūtību gadījumā, taču tādā veidā tiek nonivelēta tās būtība. Piemēram, laulības šķiršana nav trauma, tās ir dzīves grūtības, tā var būt krīze. Turpretim trauma ir milzīgs apdraudējums.

Kas attiecas uz kolektīvo traumu – tie ir traumējoši notikumi, kas skar nevis vienu cilvēku vai ģimeni, bet lielu cilvēku skaitu vienā un tajā pašā vidē. Tā parasti skar kādu tautu vai reģionu. Tas, kas kolektīvās traumas gadījumā var dot zināmu mierinājumu, ir apziņa – tas nenotiek tikai ar tevi. Tādā veidā ir vieglāk vienam otru atbalstīt, un no citiem mācīties, kā ar pārdzīvojumu tikt galā, taču jāņem vērā, ka kolektīvās traumas jēdzienu mēs attiecinām uz lielām, katastrofiskām nelaimēm.

Kolektīvo traumu pārmanto caur dzīvesziņu

Jāatzīmē, ka jebkurai traumai cilvēks rada kompensatoros mehānismus – ko es darīšu, lai vairs nekad nenonāktu tur, kur biju. Kolektīvās traumas gadījumā šie mehānismi tiek nodoti tālāk – no paaudzes paaudzei, un tas notiek caur dzīvesziņu.

Piemēram, latviešiem mīļš ir teiciens: "’Daudz smiesies – daudz būs jāraud!’’ Krūmiņa norāda, ka tajā nav nekādas loģikas, tomēr teiciena ideja ir tāda, ka "’es nekad vairs nepieļaušu, ka nelaime atnāk pēkšņi, es vairs nepriecāšos un būšu gatava, ja tā atnāks.’’ Racionāli saprotam, ka no tā nav nekādas jēgas, bet arī šis ir sava veida kompensatorais mehānisms.

Krūmiņa paskaidro, ka ar laiku ģimenē, dzimtā, ļoti iespējams, vairs netiek runāts par notikušo – tas viss ir pagātnē. Tādā veidā katrai nākamajai paaudzei arvien vairāk zūd saistība ar realitāti, kurā kolektīvā trauma iegūta, taču tās sekas arvien tiek izjustas. Tas var notikt arī īpašā audzināšanas veidā.

Šeit psiholoģe dod piemēru ar sievieti, kura dzīvo pagājušā gadsimta 40-tajos gados, viņas vīru nogalina, viņu izsūta, pa ceļam nomirst viņas bērns. Traumas laikā cilvēka psihe nodrošina pašus galvenos procesus, un traumā galvenais ir izdzīvošana. Jūtām bieži vien nav vietas un laika, psihe tās vienkārši nostumj malā, jo tās nepalīdz izdzīvot. Citiem vārdiem – tavs bērns ir miris, tas ir spēcīgs pārdzīvojums, bet tas tev nepalīdzēs izdzīvot.

Šādā situācijā var būt vairāki iespējamie "’scenāriji’’ – labākajā gadījumā cilvēks pats kaut kādā veidā tiek galā ar šiem pārdzīvojumiem, kas nereti tā arī notiek, vai saņem palīdzību, cilvēku atbalstu, notikušo izsēro, atkal spēj just un pret saviem bērniem būt mīļš, silts, neraugoties uz to, ka zina – drošība nav garantēta. Tieši šīs zināšanas atšķir traumētu cilvēku no citiem. Tautai vai cilvēkam, kurš nav piedzīvojis traumu, ir teorētiskas zināšanas par to, ka pasaulē nav pilnīgas drošības. Traumētajam tā ir reāla pieredze, ar kuru jāsadzīvo, un daudzi dzīves lēmumi būs emocionālās un fiziskās drošības rūpju vadīti.

Tomēr mūsu kolektīvās traumas gadījumā neviens pēc masu deportācijām un slepkavībām nesaņem palīdzību. Arī apstākļi pēc tam nebija tādi, kas ļautu no piedzīvotā atgūties citā veidā. Līdz ar to cietusī sieviete, mamma noslēdzas, ir auksta un prasīga. Viņa ir augsti funkcionējoša, bet nedrīkst atļauties just, jo tas paredz daudz sāpīgu jūtu, kas šķiet nepanesamas.

Krūmiņa paskaidro, ka nākamā paaudze ar šādu mammu var uzaugt, piemēram, ārkārtīgi lielā kontrolē vai emocionālā distancē, jo tādā veidā tiek mēģināts novērst jūtu atsaldēšanos. Arī prieks īsti nekad nav klātesošs, ir tikai darbs. Par gūto traumu vairs netiek runāts, nav atbilžu uz jautājumiem – kāpēc ir tāds vēsums, kāpēc nedrīkst priecāties vai tamlīdzīgi. Atbilde ir – mēs tā vienkārši dzīvojam. Saikne ar notikušo tiek zaudēta, bet veidi, kā apieties ar dažādiem riskiem, zaudējumiem, jūtām, tiek nodoti tālāk. Un, tā kā bērnam tā ir vienīgā mamma, tā ir norma. Tomēr galvenais, ka esam saņēmuši vārdos nepateiktu ziņu – šī pasaule ir nedroša.

Jāpiebilst, ka kolektīvā trauma līdzīgi kā lielākā daļa mūsu "’iestatījumu’’ tiek nodota tālāk neapzināti. Taču tiklīdz par to varam runāt un līdz ar to pacelt apzinātā līmenī, mēs spējam daudz labāk tikt galā ar traumu, varam arī saņemt atbalstu vai mierinājumu. Citiem vārdiem – traumai nepieciešama normalizācija, nepieciešams apstiprinājums, ka piedzīvotais ir patiešām briesmīgs un sāpīgās izjūtas ir normālas.

Tāpēc, kā uzsver psiholoģe, ir svarīgi zināt un saprast savas ģimenes un valsts kontekstu, lai saprastu, kāpēc konkrētajā situācijā tu reaģē konkrētā veidā un ka tam ir savs pamats. "’Jebkuram traumas kompensatorajam mehānismam kādā konkrētā brīdī ir pamats,’’ piebilst Krūmiņa.

Personībai un pieredzei liela loma pašreizējās sajūtās

Neapšaubāmi, karš Ukrainā mūsos dzīvojošo kolektīvo traumu atkal ir "’uzplēsis’’, taču reakcijas no cilvēka uz cilvēku atšķiras, un arī vecums tam nav no svara. Ārkārtīgās bailēs un trauksmē dzīvo kā sirmgalvji, tā arī jaunākās paaudzes. Tāpat ir gados vecākie un jaunieši, kuri spēj saglabāt salīdzinoši vēsu prātu un panikai neļaujas. Kāpēc šīs reakcijas ir tik dažādas?

Krūmiņa paskaidro, ka trauma paredz visas iespējamās reakcijas – trauksmes paaugstināšanos, bailes, nervozitāti, noliegumu, bezspēcību, dusmas, vienaldzība u. tml. Traumatiskā situācijā jebkuras mūsu emocijas ir normāla reakcija uz nenormāliem apstākļiem. Liela ietekme ir arī cilvēka personībai un individuālajai pieredzei. Piemēram, ir personības, kas ir jūtīgākas, kas ir vairāk orientētas uz empātiju un līdzpārdzīvojumu. Ja cilvēkam jau normālā ikdienā ir trauksmes traucējumi, šī brīža norises trauksmi var pastiprināt.

Tāpat notikušo, iespējams, grūtāk pārdzīvo cilvēki, kuri paši ir cietuši no jebkāda veida vardarbības – emocionālas, fiziskas, seksuālas –, jo kolektīvā trauma akumulē individuālo traumu, kas "’guļ’’ cilvēkā. Psiholoģe šeit piebilst, ka galvenais trigeris ir bezspēcības izjūta. "’Cilvēka, kas kādā traumatiskā notikumā ir pieredzējis ārkārtīgi lielu bezspēcību, reakcija un sajūtas par karu Ukrainā var būt izteiktākas, jo tās akumulē viņa traumatisko pieredzi un tajā piedzīvoto bezspēcību,’’ norāda Krūmiņa.

Vai kolektīvo traumu iespējams izdziedēt?

Individuālā līmenī iespējamie traumas atrisināšanas paņēmieni lielākoties ir zināmi, taču kādā veidā iespējams dziedēt kolektīvo traumu? Psiholoģe paskaidro, ka mums ar traumas pārdzīvošanu sokas grūtāk, jo pēc tās piedzīvošanas ilgstoši bijis aizliegts par to runāt, bija pilnīgs traumas noliegums. Savukārt šobrīd, vērojot karu Ukrainā, mēs piedzīvojam retraumatizāciju, kas dziedināšanu padara vēl grūtāku.

Labā ziņa ir tā, ka šobrīd par jebkādu piedzīvotu vardarbību ir ļauts runāt, to ir atzinusi pasaule un ir iespējama tā sauktā normalizācija. Tas palīdz nonākt pie izpratnes, kāpēc ir tik daudz trauksmes, kāpēc krītam savas valsts un tautas priekšstatu galējībās – "tikai pie mums ir tik slikti", "tikai mums ir tik slikta valdība", "mēs esam tik mazvērtīgi"  un "mēs esam vareni, unikāli, fantastiski" utt. Grūti apvienot gan trauslumu un ievainojamību, kas mums ir kā mazai tautai, kas izjutusi bezspēcību notiekošā priekšā, gan milzīgo tautas resursu apziņu, jo zinām – tumšie laiki reiz beidzas un mēs varam kā tauta tos izdzīvot un saglabāties.

Kolektīvo traumu normalizēt palīdz arī traumas liecības, piemēram, Okupācijas muzejs, stāsti, dažādas piemiņas dienas. "’Mēs esam bēdīga tauta, un mums tam ir pamats,’’ norāda Krūmiņa.

Turpretim lielās tautas, kuras nekad nav bijušas upura lomā, lai arī ir karojušas, piemēram, Francija, nesaprot, par ko ir runa, par ko mēs satraucamies. Tām nav traumatiskā trauksme, tāpēc tās nespēj saprast mūsu pieredzi. "’Viņi nav pieredzējuši bezspēcību, kur kāds uzbrūk un tu esi bezspēcīgs, no aktīva subjekta lomas tu paliec par objektu, ar kuru kaut ko dara,’’ stāsta psiholoģe.

Tāpat laba tautas dziedināšana no kolektīvās traumas varētu būt līdzīga pieredze, bet ar pavisam pretēju iznākumu. Šeit Krūmiņa piebilst, ka, visticamāk, Ukraina no Latvijas saņem tik lielu atbalstu, tostarp emocionālu, tāpēc, ka viņi aizstāvas. Mūsos joprojām dzīvo pārdzīvojums, ka mēs to nedarījām, un caur ukraiņiem pašreiz projicējam to, ko būtu gribējuši darīt.

Taujāta, vai arī pilnīga paaudžu nomaiņa varētu palīdzēt pārdzīvot kolektīvo traumu, psiholoģe norāda – ļoti iespējams. "’Katrā nākamajā paaudzē noteikti mazinās kādi traumatiskie simptomi,’’ teic Krūmiņa.

Ieteikumi, kā mazināt kolektīvās traumas radītās sajūtas

Diemžēl karam Ukrainā vēl nav redzams nojaušams gals, tāpēc mums joprojām jāmācās tikt galā ar tā radītajām izjūtām, kuras, neapšaubāmi, pastiprina mūsu kolektīvā trauma. Psiholoģe iesaka veidus, kā varam palīdzēt sev un arī citiem šajā laikā justies labāk:

• Var palīdzēt sakņošanās šeit un tagad. "’Mēs patiešām nezinām, ko dzīve mums ir sagatavojusi, bet es varu koncentrēties uz to, ka es pašreiz esmu, piemēram, savā dzīvoklī, daru to un to un zinu, ka šobrīd man patiešām ir droši.’’
• Jāsamazina bezspēcības sajūta, ko var darīt dažādos veidos, bet galvenais ir darīt, piemēram, ziedot, pieteikties brīvprātīgo darbā, uzņemt bēgļus u. tml. Savukārt iekšējās drošības izjūtu iespējams vairot, piemēram, pavadot laiku kopā ar sev mīļajiem, veidojot iekrājumus, stiprinot savu fizisko veselību, rūpējoties par bērniem utt.
• Svarīgi nepārstimulēties. Daudz tiek runāts, ka šis ir pirmais karš pasaules vēsturē, kuram jebkurš var sekot līdzi "’tiešraidē’’. Mēs visi karam esam ļoti tuvu, kas rada pārstimulāciju. Tiesa, no notiekošā nevajag norobežoties pavisam, bet gan, ja gribas uzzināt jaunākās norises, pašam sev jānosaka robežas, piemēram, ziņas par Ukrainu lasīt tikai no rīta vai vakarā.
• Sarunās ar tuviniekiem jānormalizē viņu piedzīvotais un izjustais. Piemēram, situācijā, kur vecmāmiņa atkal pauž savu satraukumu, nevajadzētu atrunāties ar: "’Ko tu ņemies?! Mums ne par ko nav jāsatraucas, tāpēc beidz uztraukties!’’ Tas vēl vairāk otru dzen izmisumā, rada trauksmi un liek justies "’trakam’’. Tā vietā labāk būtu teikt: "’Jā, tas notiek. Mēs visi satraucamies. Es tevi saprotu.’’
• Svarīgi arī uzkrāt resursus, it īpaši iekšējos. "’Mums šobrīd ir laiks atpūsties, sagādāt sev labus mirkļus, jebkādā veidā sevi piepildīt – darīt to, kas patīk, būt kopā ar cilvēkiem, kuri patīk. Šis ir laiks, kad sevi piepildīt, jo X stundā ir ļoti svarīgi, cik daudz tev ir. Ja tev ir daudz iekšējo resursu, tev ir arī daudz spēka, lai kompensētu traumatisko pieredzi.’’
• Jāsaglabā stabilitāte. "’Trauma visu pārvērš haosā, visu sagriež kājām gaisā. Iekšējie un fiziskie resursi palīdz tai pretī likt stabilitāti. Piemēram, jā, notiek briesmu lietas, bet tu cep brokastīs pankūkas kā vienmēr, ej pastaigā pa mežu kā vienmēr. Traumatisko pieredzi ir svarīgi līdzsvarot ar stabilitāti, tradīcijām, visu – ko nevar mainīt. Piemēram, Jāņi atnāca, neraugoties uz karu. Arī Ziemassvētki būs, ja pat karš joprojām turpināsies,’’ norāda Krūmiņa un piebilst, ka mums šobrīd ir svarīgi parūpēties arī par ukraiņu bēgļu pieredzi un to, lai viņi atbēg uz vietu, kur viss ir normāli. "’Kur viss ir ierasti un stabili. Viss ir kā vienmēr. Mēs nedrīkstam krist vājprātā.’’