Krievijas inteliģence izmanto Turciju un citas trešās valstis, lai slepus bēgtu uz Latviju
Šajās dienās uz Latviju mūk desmitiem Krievijas inteliģences pārstāvju. Starp viņiem žurnālisti, aktieri, kino kritiķi, zinātnieki. Dažiem savā dzimtenē var draudēt reāls cietumsods. Citi vēlas mierā un klusumā zem NATO lietussarga pārlaist pašu Valsts sarīkoto asiņu lietu Ukrainā. "Nekā personīga" zināms par daudziem Krievijas inteliģences pārstāvjiem, kuri atbēguši uz Latviju vai to mēģina darīt.
Klusums un neziņa. Šādi pirms nedēļas izskatījās redakcijas sapulce pēdējā no varas neatkarīgajā izdevumā Krevijā "Novaja Gazeta". Žurnālisti klusu uzskaita biznesus, kas valsti pametuši. Un kā strādāt, kad vairs nav iespējams pieminēt vārdu karš.
Laikā, kad top šis video, laikraksta "Novaja Gazeta" otrā persona – redaktora vietnieks Kirils Martinovs slepus caur vairākām valstīm mēģina nokļūt Latvijā. Pagaidām avīze turpina darbu. Tā iekšējā balsojumā nolēmuši tie vairāki tūkstoši avīzes lasītāji, kuri ar saviem ziedojumiem uztur izdevumu.
"Kas notiks valstī? Valstī mainīja likumus. Tā vairs nav metafora. Agrāk runājām, ka Krievijā tiesu vairs nav. Bet tagad nav pat atblāzmas par tādas procedūras esamību. Vienkārši mežonīgs klajums, kā par Krieviju teicis kāds klasiķis, pa kuru iet mežonīgs cilvēks. Neaptverams savstarpējs naids."
"Cilvēki, kuri minimālu saprātu saglabājuši, viņi visu par ukraiņiem saprot. Viņiem ir šausmīgs kauns, viņiem ir šausmīgas bailes. Un viņi absolūti nesaprot, ko viņiem darīt, lai to apturētu. Bet citi cilvēki saka – nu ko – jūs esat nodevēji. Jūs esat nodevēji. Lūk, mums pa televizoru tikko teica, ka tādus kā jūs vajag. Tas labākajā gadījumā. Un tas viss ir jau izliets un plūst uz priekšu. Un to vairs neapturēt," viņš dalās.
"Mums šķita, ka 1991.gadā Padomju savienība sabruka un iztika gandrīz bez vardarbības. Man šķiet, ka šobrīd tieši notiek Padomju savienības sabrukums. Vai arī to var saukt par Krievijas federācijas sabrukumu. Tas ir viens un tas pats. To ieradumu sabrukums, ko viņi visus 30 gadus uzturēja. Un šajā situācijā jūsu jautājums, kas notiks ar "Novaja gazeta". Es nevaru un nevēlos izteikt nekrologu, bet konteksts, kurā tas viss notiek viennozīmīgi norāda, kas ar mums visiem var notikt," stāsta emigrējušais laikraksta "Novaja Gazeta" darbinieks.
Kirila Martinova priekšnieks, Nobela prēmijas saņēmējs Dmitrijs Muratovs šonedēļ dažas dienas uzturējās Latvijā, bet tomēr atgriezies Maskavā. Viņa vieta esot tur.
"Novaja Gazeta" galvenais redaktors vienīgajā publiskajā uzstāšanās reizē Rīgā sarunā ar filosofu Uldi Tīronu vairāk kārt norāda, ka varas atbildība jānošķir no sabiedrības un inteliģences atbildības.
"Šie divi iemesli – nav tiesu varas un nespēja kritizēt varas rīcību… Un bezierunu cenzūra, un vairāku vadošo plašsaziņas līdzekļu slēgšana, tas ir iemesls, nav vietas, kur izteikt citu viedokli. Es vēlreiz vēlētos, lai jūs nocitētu Pjatigorski: "Saprast var tikai to, kas ir sagatavots saprašanai". Lūk! Un kurš "gatavo saprašanai"? Ja viss ir aizvērts? Šeit atkal ir iespējams runāt, kāda ir kolektīvā tautas atbildība," saka "Novaja Gazeta" galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs.
Vai fakts, ka mēs nerakstām par karu, ir uzskatāms par cenzūru? Nē. Mēs atsakāmies publicēt tikai oficiālo viedokli. Atsakāmies. Jo mēs tam neticam. Vai mūsu brīnišķīgā, spīdošā "Novaja Gazeta" redakcija var sniegt savu informāciju? Nē nevar. Jo man te kaut kur somā ir likums, kurā pirmā reize ir administratīvais (sods), bet otrā reize – pieci gadi. Un jūs vēlaties, lai es savus cilvēkus ar šīm rokām iesēdinu aiz restēm? Cietumā? Uz 5 līdz 15. gadiem? Nē taču! Tā ir mana atbildība. Un mēs nodrukājām atrunu, ka esam spiesti izņemt daļu no materiāliem, lai laikraksts turpinātu iznākt. Un mēs redzam kā mums neiedomājami katru dienu aug auditorijas apmēri. Tātad cilvēki saprot, kādos apstākļos mēs strādājam. Un es nedomāju, ka mums ir atlicis daudz laika," pauž laikraksta "Novaja Gazeta" galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs.
Patlaban pārbēgt uz Latviju no Krievijas iespējams vien tiem, kuriem te ir izdotas uzturēšanās atļaujas. Vīzu izsniegšanu mūsu Ārlietu ministrija ir apturējusi. Vēl var izmanto aplinkus ceļus, ko daudzi arī dara. Piemēram, ceļot no Krievijas uz Rīgu caur Turciju. "Nekā personīga" zināms par vairākiem Krievijas inteliģences pārstāvjiem, tajā skaitā žurnālistiem, kuri atbēguši uz Latviju vai to mēģina darīt. Lielākā daļa no viņiem publiski runāt pagaidām atsakās. Daļa baidās par savu drošību.
"Kāpēc tu aizgāji no "Vakara Urganta"? Stāsts ir ļoti vienkāršs. Virkne cilvēku man ar pilnu pārliecību teica, ka iemesls, kāpēc Ernsts (1.kanāla direktors) nevēlējās mani paciest Pirmajā kanālā bija, ka pus gadu pirms manas atlaišanas, es nevis Pirmajā kanālā, bet izdevumā Medūza, kur es rakstu, rakstu par filmu "Glābšanas savienība". Ko kritizēju. Man šī filma ļoti nepatika."
"Par pirmo mediju-ārvalstu aģentu kļuva "Medūza", kur es rakstu. Tātad es kā cilvēks, kurš sevi uzskatu par patriotu, esmu zem šī ārvalstu aģenta lietussarga. Un joprojām sevi par tādu uzskatu – patriots mīl savu kultūru, savu dzimteni, savu valodu – tas esmu es. Un izrādījās, ka es, lai gan man personīgi šo statusu nepiemēroja, esmu kaut kādu ārvalstu spēku iesūtītais. Tas jau bija sava veida neatgriešanās variants man personīgi. Bet es nedomāju par braukšanu prom. Ja kāds man diennakti pirms kara sākuma būtu teicis, ka es aizbraukšu, es teiktu – nē. Pavisam noteikti nē. Es netaisos nekur braukt. Krievija ir mana dzimtene. Krievijā ir mans darbs, mana auditorija. Bet par kādu auditoriju šodien iespējams runāt, ja tev nav iespējas brīvi izteikties? Ja jaunais likums nosaka, ka neuzmanīgi pateikts vārds nozīmē cietumu. Par kādu auditoriju iespējams runāt, ja cilvēkiem nav iespējams pulcēties. Un pat viens cilvēks ar plakātu pret karu varai esot apdraudējums," secina emigrējušais kinokritiķis.
Kino kritiķis Antons Doļins 8 gadus noturējies darbā Krievijas televīzijas pirmajā kanālā šovā "Vakara Urgants", lai arī neslēpis savus politiskos uzskatus un aktīvi atbalstījis opozīcijas politiķus. Doļins šobrīd jau otro nedēļu dzīvo Latvijā.
"Viegli ir teikt – mums nebija nakādas varas, mēs Neko nevarējām. Nu, jā – mēs Neko nevarējām izdarīt. Nu jā – mēs bijām mazākums. Bet fakts paliek fakts – dzīve Maskavā un lielajās pilsētās pat pēc sankcijām, kas sekoja Krimas aneksijai, bija ļoti komfortabla dzīve. Daudzveidīga kultūra. Restorāni. Ērta infrastruktūra. Tas nedaudz ir kā līgums ar Nelabo. Tu dzīvo ērtu dzīvi, kāmēr valdība, neaiztiekot personīgi tevi, veic šausminošākās lietas."
"Un, protams, esmu spiests to pateikt un atzīt, ka šis ir manis paša personīgais fiasko. Es izjūtu neiedomājamu sakāvi. It kā mums ar varu būtu pastāvējusi neatrunāta vienošanās. Viņi noārda, mēs, es un daudzi cilvēki – radām. Viņi nojauc, mēs radām. Viņi pieņem idiotisku likumu, mēs izdodam brīnišķīgu žurnālu.
Un Rietumi arī. Turpināja runāt ar Putinu, nepastarpināti. Smieties un jokot, parakstīt vienošanās, spiest roku… Tas taču viss bija. Mēs nevaram pateikt, ka nebija. Ko vajadzēja darīt – nezinu. Neesmu politiķis. Neko no tā nesaprotu. Bet pilnīgi skaidrs, ka dažāda veida tolerance pret ļaunumu, kas īpaši neslēpa, ka ir šis ļaunums, noveda pie šī ļaunuma tālākas pavairošanās," viņš stāsta.
Dzimis Ukrainā. Ar kameru fiksējis mirkļus Kremlī, kad Putins pārņem varu no Borisa Jeļcina. Rīgā pēdējos gadus strādājošais kinorežisors Vitālijs Maņskis uzskata, ka inteliģence bijusi pārāk pielaidīga. Un tāda ir arī patlaban.
"Ir cilvēki, kuri atbrauc ar tīru sirdsapziņu, ar godīgiem nodomiem. Aizbraucot atklāti izsaka savu noliegumu Kremļa politikai. Bet ir arī pazīstami cilvēki, kuri apkalpoja Kremli. Un aizbrauc ar cerību – ka tikai neizrādīt savu pozīciju. Aizbrauc uz saviem ērtajiem namiņiem Jūrmalā, piemēram, vai vēl kaut kur. Nevēlas pat vienkārši atbildēt žurnālistu jautājumiem. Kuri uzdod vienkāršu jautājumu – ko jūs domājat? Un viņi neko nedomā. Viņi domā – ja nu pēkšņi būs jāatgriežas. Un mani atkal pielaidīs pie barotnes. Kur katru rītu iemet barību. Un šie aizbraucēji ir dažādi. Es neaicinu nevienu likt pie sienas un prasīt atzīšanos. Bet… Kaut kā tā," pauž kinorežisors Vitālijs Maņskis.
"Kauns. Neiedomājam kauns. Es vispār šobrīd domāju – vai man ir tiesības saglabāt tādas Valsts pilsonību, kas vienkārši… Noziedzīga – tas ir nepateikt neko. Tā ir valsts – barbars. Bet man reizēm pase ir nepieciešama. Es to paņemu un ir tā, ka mums ar viņu nav nekā kopīga. Un es domāju, ja mums nav nekā kopīga, tad kaut kā šo jautājumu sev atrisināt. Praktiski. Jo tas ir vienkārši neiespējami… Pie tam es no rīta līdz naktij skatos ukraiņu televīziju un vienkārši… Tā dzemdību nama apšaude… Es nezinu, kā pēc kaut kā tāda vispār iespējams… Es nespēju neko ieēst. Es šobrīd spēju tikai prasti dzert. Visas šīs dienas," atzīst kinorežisors.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
