No "Ziemassvētku jampadrača" līdz Kailijas Minogas dziesmas klipam – nams Vecrīgā kļuvis par Ziemassvētku simbolu
Vecrīgā ir vietas, kuras kamera atrod atkal un atkal. Īpaši Ziemassvētku laikā, kad gaismas, dekori un vēsturiskās fasādes kļūst par svētku stāsta daļu. Pēdējo nedēļu laikā uzmanības centrā nonācis kāds nams, kas kļuvis par Ziemassvētku noskaņas fonu ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās – turklāt laikā, kad žurnāls "Forbes" Vecrīgu atzinis par vienu no šīs sezonas pievilcīgākajiem Ziemassvētku ceļojumu galamērķiem.
No latviešu kino ziemas saulgriežu laika klasikas "Ziemassvētku jampadrača" ainām līdz pasaules popzvaigznes Kailijas Minogas jaunākās Ziemassvētku dziesmas mūzikas klipam, kas jau sasniedzis miljonu auditoriju.
Šai ēkai un tās fasādei kameras un prožektoru gaismas, šķiet, nav svešas. Taču tās patieso vēsturi un mantojumu zina vien retais.
Ēka Mazajā Pils ielā savu stāstu sāk 19. gadsimtā. Cara laikos tā kalpoja kā pareizticīgo bīskapa rezidence un centrs – laikā, kad līdzās esošā Svētās Marijas Magdalēnas baznīca bija pareizticīgo dievnams. Pēc Pirmā pasaules kara īpašums atgriezās katoļu baznīcas pārziņā, un neatkarīgās Latvijas laikā šeit atradās Rīgas katoļu arhibīskapa metropolīta rezidence un kūrija.
"Protams, padomju laikos notika nacionalizācija, un lielākā daļa no šīs ēkas nonāca valsts pārziņā, padomju varas īpašums. Pirmajā stāvā atstāja tikai divus dzīvokļus, kur dzīvoja Marijas Magdalēnas draudzes prāvests un Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzes prāvests. Pārējais viss šeit atradās, dažādas lietas, kas kalpoja jau padomju varas dažādām institūcijām. Un savukārt 90. gados jau pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas šīs ēkas atkal nonāca katoļu baznīcas pārziņā."
Arhitektūra ēkai ir atturīga, bet pārliecinoša – neoklasicisma piemērs, kas tapis un pārbūvēts pagājušā gadsimta sākumā.
"Pagājušā gadsimta sākumā to būvēja vācu arhitekts, jo tolaik Rīgā bija arhitekti gan vācieši, gan latvieši. Katoļi pasūtīja vācu arhitektiem šo projektu. Šodien te ir svētdienas skola, respektīvi tādas korektas telpas oficiālas, svinīgas. Arī ēkas fasāde ir tik pamatīga, ka tā atgādina kaut ko ļoti nopietnu."
Tāpat kā Vecrīga, arī šī ēka ir dzīva. Iekštelpas pakāpeniski tiek atjaunotas, vietām atsedzot vēsturiskos kultūrslāņus. Ikdienā te mācās bērni un pieaugušie, notiek vokālā ansambļa "Dzeguzīte" mēģinājumi, sanākšanas un pasākumi.
"Atrasties tieši tādā vietā, kur ir gan prezidenta pils, Saeima un pati Vecrīgas sirds, protams, ka par to ir liels prieks, ka varam šeit atrasties."
Ejot no Pils laukuma uz Mazo Pils ielu, paveras neliels laukums bez nosaukuma – apzināts pilsētvides paplašinājums, kas pēdējā laikā ieguvis jaunu atpazīstamību.
"Mazā Pils ielā ir tāds paplašinājums, tādu ļoti elegantu kompozīciju Vecrīgā, kad liels kļūst platāks, šaurāks, te tā diference starp lielām, mazām ielām un laukumiem ir tāda Vecrīgas īpatnība."
Arī Mazajai Pils ielai ir savs stāsts. Tā izveidojusies jau 13. gadsimtā kā ceļš no pilsētas uz Svētā Gara konventu. Tikai 190 metrus garā iela sevī ietver veselu laikmetu slāņus – starp senajiem mūriem līdzās pastāv Svētās Marijas Magdalēnas katoļu baznīca un Svētā Jēkaba katedrāle. Vieta, kur ikdiena, vēsture un kino satiekas vienā kadrā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
