Pirms 83 gadiem 14. jūnijā noziedzīgais Kremļa režīms tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju izsūtīja uz attālajiem Krievijas reģioniem. Tā bija pirmā masu deportācija no Latvijas. Daļa represēto tika arestēta uzreiz un nogādāta ieslodzījuma vietās, pārējie nometināti Sibrīrijā un Kazahstānā. Šodien traģiskie tā laika notikumi pieminēti daudzviet Latvijā, arī Šķirotavas stacijā.
"Man toreiz bija seši gadi, brālim 11 un māsai trīs. Viņa tolaik bija slima ar augstu temperatūru, mūsu mantas nezināmajam ceļojumam salika 11 gadus vecais brālis. Mums visiem lika kāpt iekšā sagatavotos lopu vagonos, mēs vairākas nedēļas braucām uz Sibīriju. Pa ceļam deva karstu ūdeni un maizi, ik pa laikam mežmalās tika atstāti mirušie," atceras Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības pārstāve Gaida Kalniņa.
Atceres pasākums notika arī Strēlnieku laukumā pie memoriāla "Vēstures taktīla". "Pieminot Staļina režīma upurus, ir grūti atrast vārdus, jo vārdi parasti ir sekli, bet sāpes ir dziļas un paliekošas," norāda Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Lai gan pašam bija vien gads un divi mēneši, Ivars Sniķeris dalījās ar savas ģimenes 14. jūnija stāstu – divos naktī Valdemāra ielas dzīvoklī ielauzās pieci bruņoti vīri un arestēja viņa tēvu un pusbrāli. Izkratīja ģimenes mājvietu, paņēma vērtslietas, naudu, ordeņus. Visu, kas piederēja tēvam.
"Čekists esot sēdējis pie galda un skatījies sarakstā un prasījis manam tēvam – kas tie tādi, tā kā uz manu māti un mani. Mēs nebijām sarakstā. Mana māte nebija oficiāli precējusies ar tēvu. Tēvs mūs toreiz izglāba. Tēvs aukstasinīgi pateica, ka tā ir radiniece ar savu puiku atbraukusi no laukiem ciemos. Un tā mēs palikām. Viņus abus aizveda, un mēs palikām. Kur viņu kauliņi ir, es nezinu. Ne tēva, ne pusbrāļa. Kur viņu kauliņi guļ, tas man nav zināms," norāda grāmatas "Latviešu atmiņas par Otro pasaules karu" autors Ivars Sniķeris.
Deportācijas upuri bija Latvijas brīvalsts politiķi, valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, literāti, augstskolu mācībspēki, uzņēmēji, tirgotāji un viņu ģimenes. Tā bija politiskā un ekonomiskā elite, kas bija izveidojusies 23 valsts neatkarības gados.
"Esmu piedzīvojis tos okupācijas gadus, dzirdējis, ko runā tēvi un vectēvi. Tāpēc ļoti labi saprotu, kas notiek tagad Ukrainā, jo tas viss ir pieredzēts un pārdzīvots, tas ir šausmīgi. Un arī tās izsūtīšanas. 1941. gads bija ļoti dramatisks ģimenēm. Ģimenes tika atdalītas, bērni pēdējo reizi redzēja savus tēvus un tēvi savus bērnus un sievas. Un daudzi palika tur, kur daudziem joprojām nav kapavieta zināma un arī nebūs," teic Smiltenes novada politiski represēto nodaļas "Trimdinieks" vadītājs Arvids Kaupe.
1941. gada 14. jūnijs bija milzu psiholoģisks satricinājums visai sabiedrībai, jo Latvijā iepriekš nekas tamlīdzīgs nebija piedzīvots. Turklāt astoņas dienas vēlāk sākās karš, un cilvēkiem, kas palika dzimtenē, nebija iespēju uzzināt, kas notika ar izsūtītajiem.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
