Pirms 6 gadiem Agija bija starp talantīgākajām burātājām Latvijā. Tagad viņa saka: Dzīve raksta savu scenāriju

Toreiz, 2020. gadā, 20 gadus jaunā Agija Ēlerte dzīvoja pēc viena grafika: treniņš, ūdens, vējš un atkal treniņš. Kamēr citi plānoja nākotni, viņa dzīvoja tikai vienam datumam. Olimpiskajai kvalifikācijai. Tokijas olimpiskās spēles toreiz šķita tikai laika jautājums. Taču dzīvei ir savs plāns.

Pirms sešiem gadiem viņa pati cīnījās par katru sekundi distancē. Šodien viņa stāv krastā un māca citus.

"Ja man ir iespēja nodot tālāk, tad labprāt to daru, jo tieši manas zināšanas var palīdzēt sasniegt viņu mērķus ātrāk," saka Agija.

Sešos gados dzīve pagriezās pavisam citā virzienā. Un neviens nezināja, ka lielākais pārbaudījums nebūs ne vējš, ne konkurenti. bet gan dzīve pati.

"Nevienā brīdī neiedomājos, ka nekvalificēšos." Lai vispār nokļūtu uz olimpisko kvalifikāciju Portugālē, palīdzēja līdzcilvēku ziedojumi. Taču izšķirošo sacensību laikā Agiju satrieca ziņa, kas izmainīja visu: "Kvalifikācijas laikā mana labākā draudzene aizgāja tai saulē , un tas mani emocionāli sagrāva. Nevarēju saprast, kā sevi saturēt grožos, jo viss, ko gribēju, bija braukt mājās."

Uz ūdens viņa devās ar asarām acīs. Līdz olimpiskajai ceļazīmei pietrūka pavisam maz: "Biju ļoti tuvu. No valstu skaita, kas nekvalificējās, biju pirmā aiz līnijas. Divas kvalificējās, Spānija un Izraēla."

Kad lielais sapnis sabruka, sabruka arī attiecības ar burāšanu. "Tas bija traumatiski, negribēju vairs redzēt ūdeni. Burāšanu," stāsta Agija.

Tad sekoja vēl viens negaidīts pavērsiens. Četri gadi Amerikā. Studijas aktiermākslā, režijā un vizuālajā dizainā… darbs un … atkal burāšana.

"Dzīvei pašai savs ceļš, ko līdz galam pati vēl nesaprotu." Dzīve Agiju atveda atpakaļ turpat, kur viss sākās. "Lai vai cik esmu gribējusi iet prom no burāšanas. Vienmēr ievelk atpakaļ."

Šodien Agija atkal ir Latvijā. Trenē. Krāj naudu. Un… atkal domā par olimpiskajām spēlēm, kuras 2028. gadā norisināsies Losandželosā: "Bet atkal ir tas finansējums, tas ir lielākais šķērslis, kas neļauj iet ar pilnu sparu uz olimpisko kampaņu."

Sapnis nav pazudis. Tas vienkārši ir kļuvis citāds. Varbūt arī pati Agija. Pirms sešiem gadiem viņa ticēja, ka laime būs olimpiskā ceļazīme. Šodien viņa ir pārliecināta, ka tieši nepiepildītais sapnis viņai iemācīja pieņemt to, ko nevar kontrolēt.

Vaicāta, ko viņa pateiktu Agijai 2020. gadā, viņa atbild: "Turpini sapņot, jo viss dzīvē sakārtosies, un būs tā, kā jābūt. Es ļoti pārdzīvoju, centos kontrolēt visas lietas, un pazaudēju. Dzīvo šodienā, pasakies saviem mīļajiem par to, ka atbalsta tevi. Un turpini sapņot."

Un tagad Agija saka: cilvēku nenosaka tikai finišs, kuru izdodas sasniegt. Daudz svarīgāk ir tas, ka, pēc visām vētrām, viņš atrod spēku atkal iziet ūdenī.