Ārlietu ministrija vērš uzmanību draudiem, kas saistīti ar Krievijas militāro spēju stiprināšanu

ES un NATO bīstamākais militārais un ģeopolitiskais drauds joprojām ir Krievija. Īpaši Baltijas reģionā, kur agresīvais austrumu kaimiņš situāciju cenšas destabilizēt, stiprinot savas militārās spējas un veicot militāra rakstura provocējošas darbības. Tā, komentējot ikgadējo ārpolitikas ziņojumu, TV3 Ziņām norādīja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ("Jaunā Vienotība").

"No drošības viedokļa tā ir situācija mūsu reģionā, kas ir saistīta gan ar Krievijas militāro varenību pieaugumu un attiecīgo rīcību. Tā militārā aktivitāte un spriedze ir samērā pastāvīga, tas ir arī iemels, kāpēc NATO šeit ir izvietojusi papildu spēkus, tas ir tas, kāpēc šeit notiek dažādas intensitātes mācības, un tā tas turpināsies arī 2020. gadā," norāda Rinkēvičs.

Lai gan reālu incidentu iespējamība Baltijas reģionā šobrīd vērtējama kā zema, ņemot vērā Krievijas Federācijas vēsturisko vēlmi kontrolēt savas kaimiņvalstis, drošības situācija varot mainīties. Sevišķi jāņem vērā, ka Krievija, kamēr pie varas būs Vladimirs Putins, visticamāk, turpinās demonstrēt muskuļus.

Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds skaidri norāda: "No tā viedokļa, protams, pilnībā kaut kādus konfliktus, ja tā var teikt, novērst vai izvairīties no viņiem var nebūt tik vienkārši, dažkārt konflikts sākas aiz nejaušības, ja šī smagā diplomātija un šis smagais metāls ir klātesošs, nu tad, protams, kur ir metāls, tur var būt arī kaut kādas dzirksteles, un no tā mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem."

Līdzās tradicionālajam militārajam apdraudējumam arvien lielāks izaicinājums starptautiskajā politikā ir hibrīdkara draudi. Proti, cilvēku grupas, kas tiek sponsorētas no ārpuses, izmanto tā saucamo tīkla diplomātiju, lai vājinātu un šķeltu ES.

"Ir dažāda veidā mēģinājumi parādīt, ka Rietumu demokrātijas kā sabiedrības ir vājas, neaizsargātas. Un, ja varbūt tas nav tiešs militārs uzbrukums, bet tādi sīki kniepadatas dūrieni, cenšoties ietekmēt gan politiķus, gan sabiedrisko domu, parādīt, ka ir tādi uzbrukumi, uz kuriem klasiski atbildēt nevar," bilst Rinkēvičs.

Vēl viens jautājums, kas šogad nodarbinās starptautisko sabiedrību, – kā turpmāk kontrolēt lielvaru bruņošanās. 1987. gadā noslēgtais līgums par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju jau sen vairs nedarbojas, savukārt 2011. gadā izstrādātais stratēģisko ieroču ierobežošanas jeb STRT līguma darbības termiņš beigsies šogad.

Rinkēvičs norāda: "Mēs jau redzējām, ka "Iskander" raķetes jau ir novietotas pie Kaļiņingradas, ka mūsu pašu galvaspilsētas jau sen ir apdraudētas. Latvijas pozīcija ir diezgan skaidra, saprotot to, – ja līgumus nepilda, tad nav jēga izlikties, ka tie ir spēkā. Ne uzreiz, bet ir jāmeklē veids, kā stiprināt šo atbruņošanās sarunu dinamiku."

Un tieši šajā sakarā, ārpolitikas ekspertu ieskatā, kopējo drošības situāciju nevairo savstarpējās nesaskaņas starp lielvarām.

"Valstis pat Aukstā kara laikos bija spējīgas noslēgt līgumus, bet šobrīd valstis, lielās valstis savā starpā nav spējīgas vienoties, un vide, kas ir pietiekami nestrukturēta, kurā nav vienošanās mazām valstīm, ieskaitot Latviju, nu galīgi nav izdevīgi," saka Sprūds.

Runājot par turpmākajiem izaicinājumiem Eiropai, ziņojumā akcentēts, ka to pārvarēšana būs atkarīga no sabiedroto spējas ātri pielāgoties pārmaiņām un strādāt kopā.