Agresors ir Putins. Nedrīkst aizvērt durvis tiem, kuri ar viņu nevēlas tikt saistīti
Kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā dažādos medijos arvien biežāk izskan aicinājumi būt vienotiem un vainu par šī brīža notikumiem neuzvelt konkrētai tautai, jo agresors ir Kremlis, nevis vesela nācija. Taču vai tiešām polarizēta sabiedrība Latvijā ir tik liela problēma, kā to pasniedzam, vai šķelšanās šobrīd pastiprinās, un kā rīkoties, lai mēs paši "sev neiešautu kājā"?
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns sarunā ar "’tv3.lv’’ vispirms vērš uzmanību uz to, ka, salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā situācija ar sabiedrības sašķeltību, polarizēšanos nav nemaz tik slikta, kā mums to citreiz patīk pasniegt.
Paskatoties salīdzinošā perspektīvā, Amerikas sabiedrībā polarizācija starp republikāņiem un demokrātiem pēdējo sešu septiņu gadu laikā ir bijusi ārkārtīgi liela. Ziemeļīrijā, jo īpaši Belfāstā, sabiedrība ir sadalījusies pēc ticības principa. Beļģijā flāmi un valoņi dzīvo divās, pilnīgi nesavienotās telpās ar savu valodu un reliģisko piederību.
Savukārt Balkānos vērojami arī vardarbīgi etnisko grupu savstarpējie konflikti, kas Latvijā nav novēroti kopš valsts neatkarības atjaunošanas pirms 30 gadiem. "’Tas pats par sevi ir būtisks indikators tam, ka mēs neesam tik sašķelti, kā mums, it īpaši politiķiem, citreiz labpatīk, uzsvērt,’’ teic Kaprāns.
Viņš stāsta, ka Eiropā ir gana daudz piemēru, uz kuriem palūkojoties salīdzinošā perspektīvā, redzam, ka varbūt nevajadzētu pārspīlēt ar situācijas nopietnību, jo tāda mēra polarizāciju mēs Latvijā nenovērojam. Turpretim tas, ka mums ir savas pazīmes par sašķeltu sabiedrību, liek uzdot jautājumu, vai tās tiešām ir tik ļoti lielas problēmas, kas mūs padara pilnīgi polarizētus un savstarpēji runāt un sadzīvot nespējīgus.
Cēloņi etniskajam dalījumam Latvijā
Pievēršoties situācijai Latvijā, Kaprāns paskaidro, ka ir divi pastāvīgi cēloņi, uz kuru pamata mūsu sabiedrībā visu laiku tiek veidots etniskais dalījums. Viens ir nacionālā vēsture, kur īpaši jāizceļ Otrais pasaules karš, kurš Latvijai ir jūtīgākais posms. Savukārt citi vēstures notikumi, piemēram, valsts neatkarības atjaunošana, var sabiedrību vienot.
"’Otrais pasaules karš, Padomju Savienība un attieksme pret Padomju okupāciju ir absolūti atšķirības definējošas vēsturiskas epizodes, kas pilnīgi sadala sabiedrību. Tur iespējas uz jebkādu kompromisu ir ļoti ierobežotas,’’ stāsta pētnieks. Taču, kā rāda aptaujas un pētījumi, jaunākajām paaudzēm (vecumā līdz 30 gadiem) vēsture vairs nespēlē tik lielu lomu etniskajā dalījumā, jo šai paaudzei tā vienkārši vairs nav aktuāla.
Savukārt otrs cēlonis etniskajai polarizācijai ir ģeopolitiskā pozicionēšanās. "’Latvijas mazākumtautības, kas pārsvarā ir krievvalodīgie, izteikti līdz šim ir radušas uz ģeopolitisko situāciju lūkoties caur – kur tu atrodies, kurā pusē esi, kura idejas starptautisko attiecību jomā atbalsti. Mazākumtautības Latvijā šajā ziņā lielākoties ir skatījušās caur Kremļa prizmu,’’ paskaidro Kaprāns.
Taču 2014. gada, kad Kremlis anektēja Krimu, un 2015. gada pētījumi rāda – arī šajā jautājumā notikusi fragmentācija. Tolaik jo īpaši Latvijas krievvalodīgo kopienai bija ļoti problemātiski rast vienotu kopsaucēju – kurā pusē nostāties un kuru atbalstīt. Lielākā daļa arī toreiz bija Ukrainas pusē, vērā ņemama daļa atbalstīja Krieviju, bet vēl daļa izvēlējās būt neviena pusē.
"’Ukraina diezgan sašķēla Latvijas krievvalodīgo daļu. Man nav pamata domāt, ka kaut kas līdzīgs vai pat vēl izteiksmīgāks nav un nebūs vērojams šajā kara gadījumā, kur viss ir daudz saasinātāks.’’
Līdzšinējā pārliecība nonākusi atklātā konfliktā ar realitāti
Viņš arī paskaidro, ka pēdējos 30 gadus Latvijas krievvalodīgie aptaujās un pētījumos atzinuši, ka Krieviju uzskata par miermīlīgu valsti, kas aizstāv krievvalodīgo tiesības. Taču viņu pārliecība vēl nekad nav bijusi tik atklātā konfrontācijā ar realitāti, kāda tā ir šobrīd, proti – Krievija ir reāls agresors, kurš uzbrūk.
"’Protams, mēs varam teikt, ka visi krievvalodīgie skatās Kremļa kanālus, bet viņi nedzīvo Krievijā, kur ieviesta kara cenzūra. Viņi dzīvo Latvijā, redz un dzird to informāciju, kas šeit cirkulē un dominē. Tas viņus visu laiku mudina domāt arī citā virzienā,’’ stāsta Kaprāns un piebilst: "’Tas izaicinājums viņiem pašlaik ir daudz lielāks, jo miermīlīgās Krievijas tēls tik ļoti apdraudēts Latvijas krievvalodīgo daļā tāds, kāds tas ir tagad, nav bijis nekad.’’
Pētnieks kā piemēru min arī 2008. gada Krievijas karu Gruzijā. Toreiz ne tikai Krievija bija maskējusies, bet arī Gruzija ir etniskā grupa, kas krievvalodīgajiem ir kaut kas eksotisks un svešs, kas nav mazsvarīgi, ja vērtējam tā laika krievvalodīgo attieksmi pret Krieviju kā miermīlīgu valsti. Savukārt šobrīd karš notiek starp divām slāvu tautām.
"’Respektīvi – ir vieglāk pieņemt, ka Krievija pastarpināti vai tiešā veidā uzbrūk Gruzijai, bet daudz grūtāk ir racionalizēt to, ka Krievija, kas ir slāvu tauta, uzbrūk vienai citai slāvu tautai – ukraiņiem. Līdz ar to tas rada milzīgas identitātes problēmas un ģeopolitisko pozicionēšanos.’’
Tiesa, tas nenozīmē, ka automātiski visi krievvalodīgie būs vienās domās, Krieviju uzskatīs par agresoru u. tml. Bet šis var radīt pagrieziena vai lūzuma punktu, kas no vienas puses šajā kopienā rada apmulsumu.
Kaprāns vēl piebilst – tas, ka lielākā daļa krievvalodīgo Krieviju uzskatījuši par miermīlīgu valsti, uzreiz nenozīmē, ka viņi arī jūtas tai piederīgi. Patiesībā lielākā daļa jūtas piederīgi Latvijai, kas ir augoša un noturīga tendence. Taču piederību caur savu identitāti viņi redz valodā, tradīcijās, kulturālajā mantojumā, kas ir Krievijā.
Savukārt tagad Krievija sevi ir parādījusi kā agresoru, un Latvijas krievvalodīgie to redz.
"’Es neuzdrošinātos teikt, ka būs kāda revolucionāra apziņas maiņa Latvijas krievvalodīgo vidū, bet identificēšanās pašlaik ir ļoti atvērta jaunu horizontu un morālo orientieru meklējumos.’’
Taustāma pamata lielākai sašķeltībai nav
Šobrīd sociālajos tīklos vērojam politiķu, sabiedrībā zināmu un arī vienkāršu iedzīvotāju aicinājumus nebūt naidīgiem vienam pret otru un nešķelties, jo pie kara Ukrainā ir vainīgs Kremlis un tā režīms nevis visa krievu tauta. Taujāts, vai šie aicinājumi parādījušies, jo Latvijas sabiedrība sākusi vairāk polarizēties, Kaprāns norāda – aicinājumi būt vienotiem ir preventīvas darbības.
"’Ja meklē riska potenciālus, tad šīs etniskās grupas ir viens virziens. Tas nav vienīgais, jo Latvijā ir pietiekami liela sabiedrības daļa, kas ir etniskie latvieši, bet ir ļoti atbalstoši neizdevušās valsts, "’viss ir slikti’’ domāšanai, uz ko populistiskie spēki pelna balsis. Un šī daļa lielā mērā palīdz vienoties ar krievvalodīgajiem, kuri ir etniski aizvainoti un kuriem arī ļoti pieņemama ir šī neizdevušās valsts domāšana.’’
Pētnieks uzskata, ka taustāma pamata runāt par to, ka mēs šobrīd šķeļamies vairāk, nav. Tomēr piesardzība ir vajadzīga, jo etnisko grupu polarizācijā bieži iespējams saskarties ar tā saucamo tauriņa efektu – mazs spārnu vēziens var izraisīt lavīnveidīgas sekas. Viņš kā piemēru min 2007. gadu, kad Igaunija piedzīvoja Bronzas nakti jeb Aprīļa nemierus, kur pēc pieminekļa gāšanas aizsākās divu nakšu ilgi krievvalodīgo nemieri.
Līdz ar to aicinājumi būt vienotiem no vienas puses ir preventīvi brīdinājumu, bet no otras – mācības no iepriekšējās pieredzes gan pie mums, gan citur, ka, aizskarot kādas kopienas nozīmīgākos simbolus, mēs risku tikai palielinām.
Simbolus nevajag novērtēt par zemu
Pētnieks mudina etnisko grupu simbolus šobrīd nenovērtēt par zemu, jo karš nesākas no tā, ka (protams, pārspīlējot) nākam klajā ar paziņojumu, ka ar ieročiem pārbaudīsim visus Latvijas krievvalodīgos. Turpretim konflikts bieži vien sākas no kaut kā ļoti simboliska – kad tiek aptraipīts vai diskriminēts kaut kas kādai kopienai ļoti nozīmīgs.
"’Atņem viņiem kā kolektīvam kopienas sajūtu, padari viņus mazvērtīgus – tas vienā brīdī atspēlējas. Tāpēc ir tas satraukums. Nav tā, ka ielās mums šobrīd notiktu vardarbīgi konflikti. Tā nav, tāpēc pašreiz ir runa par piesardzību,’’ norāda Kaprāns.
"’Mēs redzam, ka Krievija bez absolūti jebkāda pamata var iebrukt Ukrainā, aizbildinoties, ka tur notiek genocīds. Tad šeit, nojaucot kaut kādu pieminekli, varbūt neteiks, ka tas ir genocīds, bet tas var izraisīt nopietnas diversijas. Un ir jautājums, vai mums tas ir vajadzīgs.’’
Šobrīd arī daudz tiek runāts un aicināts izrādīt atbalstu Ukrainai, piemēram, pārsaucot ielas – Maskavas ielu par Kijevas ielu vai Antonijas ielu, uz kuras atrodas Krievijas vēstniecība Latvijā, par Ukrainas ielu. Kaprāns stāsta – visu ko var darīt, un tas būs jādara, jo simbolisks atbalsts ir jāsniedz, bet ir jautājums, vai tas viss par visām varītēm ir jāizdara "’pirmajā dienā’’ pēc kara sākšanās.
"’Ukrainai izrādot atbalstu, nosaucot laukumu vai ielu, tā ir viena lieta. To varētu darīt arī šajā brīdī, un tas neraisītu nekādus konfliktus. Taču runa ir par vienai Latvijas sabiedrības daļai svarīgiem simboliem. Apzinoties, ka etniskais konflikts ir viens no reālākajiem variantiem, kā šeit var mēģināt destabilizēt situāciju, varbūt vajag trīsreiz padomāt, vai tiešām vajag to kaut kādā veidā aktualizēt,’’ aicina pētnieks.
Viņš arī uzsver – jāņem vērā, ka vieni 50 procenti no visām aktivitātēm, tostarp ielu nosaukumu maiņa, aicinājumi nojaukt Uzvaras pieminekli u. c., ir norakstāmi uz gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Šādas aktivitātes būtu tāpat, bet pēdējās dienās vērojamais ir lielā mērā saistīts ar šobrīd notiekošo. Tas ir jāsaprot un jāatceras ikvienam.
"’Politiskajā retorikā pozēšana ir ļoti svarīgs elements. Lai arī cik ciniski tas neizklausītos, karš ir radījis starmešu gaismu politiķiem, un šobrīd notiek pozēšana. Katrs pozē tā, kā viņam liekas, ka viņš vislabāk izskatīsies savai auditorijai.’’
Aicinājumiem būt vienotiem ir jēga
Ir skaidrs, ka izpratni un pārliecību nevar mainīt ar vienu Valsts prezidenta vai premjera aicinājumu būt vienotiem un nešķelties, bet šiem izteikumiem ir liela nozīme. Ja valsts augstākās amatpersonas, kas ir visvairāk sadzirdētas un visobjektīvāk vērtētas sabiedrībā, atkārto ideju, ka etniskajam jautājumam nav jākļūst par klupšanas akmeni vai strupceļu, šādi domāšanas modeļi kļūst arī par piemēru un orientieri citiem, uzskata pētnieks. "’Pat, ja tev nepatīk [Egils] Levits, [Krišjānis] Kariņš vai kāds cits, šī ideja tev var simpatizēt, jo tā ir orientēta uz vispārējā labuma atzīšanu.’’
Tās tomēr nav vienkārši idejas, bet gan, kā norāda Kaprāns, tās var kļūt par sava veida "’vīrusu’’, kurš pēc tam ceļo un cilvēkiem, kas ikdienā par to, iespējams, domā mazāk, palīdz formulēt arī savu attieksmi un kļūst par piemēru. Beigās valoda, kuru izsaka valsts galvenās amatpersonas, un domāšanas veids kaut kā dabiski kļūst par daļu no sabiedrības, kurā, iespējams, vēl kādu brīdi ir bijis apmulsums.
"’Uzskatu, ka tā arī ir jābūt, jo, ja arī kaut kādā latviešu inteliģencē vēl ir neskaidrības, politiķi pasaka virzienu, kurā ejam, lai mēs varētu šeit visi dzīvot uz kopīgu vērtību pamata. Tas svarīgākais šeit ir saprast, kur ir tā sarkanā līnija. Vienīgā un neizbēgamā sarkanā līnija ir – mūsu sabiedrība dalīsies putinistos un anti-putinistos. Un šeit arī varam atrast putinistus starp latviešiem. Viņa apdziedātāju netrūkst, tai skaitā arī [Ainārs] Šlesers, kurš noteikti bija gatavs šo kārti izmantot priekšvēlēšanu kampaņā, bet šobrīd būs spiests pārskatīt savu stratēģiju,’’ skaidro Kaprāns.
Viņš pauž, ka šī sarkanā dalījuma līnija tikai pastiprināsies. Taču tas nenozīmē, ka kolektīva atbildība par šo jāuzveļ kādai konkrētai tautībai, jo runa ir par attieksmi pret ļaunu un noziedzīgu režīmu, pret noziedzīgu diktatoru, nevis pret tautību.
Valsts nostājai jābūt skaidrai
Kaprāns uzsver, ka sabiedrības saliedētības jautājums ir visas sabiedrības atbildība. Tā īstenošanā jāiesaistās visām institūcijām, medijiem, visiem.
"’Jebkur un jebkas, kas līdzdarbojas publiskās telpas veidošanā, ir daļa no tā, kā šos saasinājumus mazināt. Vienkārši vajag idejiski vienoties par kopējo ideju. Respektīvi – mēs nemeklējam un neuzveļam atbildību par Putina noziegumiem kādai konkrētai tautībai Latvijā un necenšamies skatīties uz šo noziegumu caur etnisko prizmu. Mēs skatāmies, ka vienkārši ir nepareizi tas, ka kāds cenšas atbalstīt šo noziedzīgo režīmu,’’ aicina pētnieks.
Viņš arī pauž, ka ir ļoti svarīgi skaidri apzināties mūsu, Latvijas valsts pozīciju, jo šajā karā nav neskaidra vai miglaina aina uz to, kurš ir agresors, bet kurš – upuris. Un to vajag paturēt prātā ikvienam.
"’Mēs mēģinām izvairīties no šīs problēmas etniskošanas, bet vienlaikus nevaram, un tas nemaz nebūtu jādara, mēģināt skaidro upura un agresora dalījumu paslaucīt zem deķa. Ukraina ir upuris, bet Krievija – agresors un kara uzsācējs. Šo vajag visur maksimāli paturēt prātā pat, ja arī kādā sabiedrības grupā ir zināma pretestība šo pieņemt. To nekādā mērā nevar mazināt tāpat, kā nevaram noliegt Latvijas okupācijas faktu. Ir jāizvēlas – vai tu esi agresora pusē vai upura,’’ nobeigumā vēlreiz uzsver Kaprāns.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
