Arī vienaldzība ir sodāma: kā likums sargā bērnus no varmākām
Lai cik bargi būtu sodi, ar likumu vien nepietiek. Bērnu sargāšanā no iespējamiem varmākām, tostarp no seksuālas izmantošanas, nepieciešama aktīva līdzcilvēku iesaiste – sākot no konkrētas iestādes vadītāja un darbiniekiem līdz ikkatram pilsonim. Acu pievēršana uz notiekošo vardarbību un līdzzinātāju klusēšana par to ir noziegums.
Ar 20. aprilī Saeimas pieņemtajiem grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likumā (BTAL) kā viens no vardarbības pret bērnu veidiem noteikta "seksuālā izmantošana", aizstājot līdz šim lietoto terminu "seksuāla vardarbība".
Turpmāk likuma BTAL 1. pantā šis vardarbības veids definēts šādi:
- "seksuāla izmantošana — jebkādas seksuāla rakstura darbības ar bērnu nolūkā sniegt vai gūt seksuālu stimulāciju vai seksuālu apmierinājumu vai citādu labumu, ko veic pieaugušais vai cits bērns, kurš sava vecuma vai attīstības dēļ atrodas atbildības, uzticības vai spēka pozīcijās attiecībā pret upuri ar vai bez fiziska kontakta ar bērna ķermeni, tai skaitā pakļaujot bērnu citu seksualitātei vai izmantojot informācijas vai komunikāciju tehnoloģijas".
Ekspertu vērtējumā jaunajā redakcijā likums kļuvis precīzāks, jo seksuālas attiecības var būt arī bez spēka pielietošanas.
Kā atpazīt šo nozieguma veidu, kāda ir iesaistīto pušu un līdzzinātāju atbildība un kā rīkoties aizdomu gadījumā? To raksta turpinājumā "tv3.lv" skaidro ekspertu komanda:
- Gita Kalniņa, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktora vietniece;
- Iveta Brīnuma, VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore;
- Laila Grāvere, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja.
Seksuālā izmantošana un cita vardarbība
Bez jau minētās seksuālās izmantošanas Bērnu tiesību aizsardzības likumā definēti vēl citi vardarbības veidi, kas noziegumā var būt arī savstarpēji saistīti un pārklāties. Tie ir:
- emocionāla vardarbība — bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai);
- fiziska vardarbība — veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu vai apzināta bērna pakļaušana kaitīgu faktoru, tai skaitā tabakas dūmu, iedarbībai.
"Līdz ar to robežu atpazīšanā būtu jāvadās pēc Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktā," skaidro Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
"Proti, likuma definējums par to, kas ir konkrētais vardarbības veids, ļauj noteikt, vai šīs robežas ir pārkāptas," piebilst VBTAI Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta pārstāve Gita Kalniņa.
Kauns, vaina, neziņa un bailes
Runājot par iemesliem, kas var apgrūtināt pret bērnu vērstas vardarbības atklāšanu, VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Iveta Brīnuma atzīmē, ka bērni paši var īsti neizprast, kas ar viņiem notiek vai kas ar viņiem tiek darīts.
"Bērni baidās, ka viņiem neticēs. Bērni domā, ka viņiem atriebsies. "Bērni nezina, kas notiks pēc tam, kā uz to reaģēs viņiem emocionāli tuvi cilvēki," piebilst eksperte.
"Bērni visbiežāk vardarbību slēpj, jo izjūt spēcīgu kaunu, vainu un/vai bailes."
Nav apstākļu, kas to attaisno
"Tas joprojām ir stigmatizēts temats, kas sabiedrībā bieži ir tabu tēma," runājot par seksuālu vardarbību, atzīmē Kalniņa.
"Daudzos gadījumos sabiedrība seksuālās vardarbības pret bērnu cēloņus cenšas skaidrot ar ārējiem apstākļiem, upura uzvedību, aizmirstot vai neizprotot, ka nepastāv apstākļi, kas to attaisno," uzsver Brīnuma.
"Ir situācijas, kurās bieži tiek vainots bērns, viņa neuzmanība, naivums, tas rada bērnā spēcīgu vainas un kauna sajutu, kas traucē par notikušo vardarbību runāt un meklēt palīdzību. Bieži bērni par to vispār nerunā vai noliedz notikušo, jo izjūt bailes, ka varmāka atriebsies."
Ņemot vērā šos apstākļus, vardarbības atpazīšanā tam, kā pats bērns traktē notikumu, ir būtiska, bet ne izšķiroša loma.
"Bērns sava brieduma, uztveres īpatnību un zināšanu trūkuma dēļ notikušajā var nesaskatīt neko sliktu. Bērns var nesaprast, ka notikušais ir ar likumu aizliegta un sodāma darbība, kas ilgtermiņā kaitē viņa pilnvērtīgai attīstībai," atzīmē Grāvere
VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore piebilst, ka bērna izpratni var ietekmēt daudzi faktori, piemēram, ģimenes locekļu savstarpējās attiecības, socializācijas prasmes, bērna emocionālās attīstības īpatnības un citi apstākļi: "Tāpēc, vērtējot iespējamas vardarbības faktu, ir būtiski maksimāli izvērtēt visus lietas apstākļus kopsakarā."
Pēc kāda panta jāatbild?
"Tam, kā bērns traktē notikumu, nozīme ir nodarījuma seku aspektā," skaidro Tiesībsarga biroja pārstāve.
"Ja bērnam ir nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas un ja tās nodarījušas personas, no kurām cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, tad persona tiks saukta pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma (KL) 174. panta pirmās daļas."
Minētais pants nosaka atbildību par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgo, paredzot līdz trīs gadu cietumsodu vai brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem, ja noziegums veikts pret mazgadīgo.
"Ja ciešanas nav nodarītas, persona tiks saukta pie administratīvās atbildības saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantu," turpina Grāvere.
Tas nozīmē, ka atbildība tiks prasīta par fizisku un emocionāla vardarbību pret bērnu, par ko var piemērot brīdinājumu vai naudas sodu līdz 140 naudas soda vienībām jeb 700 eiro.
"Seksuāla izmantošana ir noziegums, kas nav administratīvi sodāms, par šādu noziedzīgu nodarījumu paredzēta vienīgi kriminālatbildība."
Bērna seksuālas izmantošanas gadījumā runa ir par noziegumu, kas kvalificējams pēc KL XVI nodaļas "Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību uz dzimumneaizskaramību", kurā par dažiem nozieguma veidiem paredzēts arī mūža ieslodzījums.
Tātad, seksuāla rakstura attiecību trenera un bērna starpā pāridarītājam var iestāties kriminālatbildība, kas noteikta minētajā KL XVI nodaļā.
Kad iestājas "dzimum pilngadība"?
Likums noteic, ka bērns ir persona līdz 18 gadu vecumam, izņemot atsevišķus gadījumus, kad jaunākas personas izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu sasniegšanas.
"Emocionālas un fiziskas vardarbības gadījumā nav nozīmes bērna vecumam, lai vardarbība būtu sodāma," skaidro Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja. "Bet, ja runa ir par dzimumnoziegumiem, atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem vecuma robeža ir 16 gadi."
"Attiecībā uz saukšanu pie kriminālatbildības tiek piemērota tā normas redakcija, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā," piebilst Iveta Brīnuma.
Piemēram:
- krimināli sodāmas ir seksuāla rakstura darbības ar personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu (Krimināllikuma 161. pants; līdz piecu gadu cietumsods);
- 16 gadu vecumu nesasniegušas personas pamudināšana iesaistīties seksuālās darbībās ir krimināli sodāma (Krimināllikuma 162.1 pants; brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem vai septiņiem gadiem, ja noziegumam ir smagas sekas vai ja tas izdarīts ar mazgadīgo).
"16 gadi ir tā sauktās "dzimum pilngadības" vecums, kad persona var stāties labprātīgās seksuālās attiecībās. Taču tas nenozīmē, ka darbības ar bērnu, ja viņš tām ir piekritis, nevar būt atzīstamas par sodāmu rīcību."
"Trenera un bērna attiecībās pieaugušais (treneris) atrodas atbildības, uzticības un spēka pozīcijās attiecībā pret upuri, līdz ar to tā visdrīzāk būs seksuāla izmantošana Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1. panta 10. punkta izpratnē," skaidro Grāvere, uzsverot, ka katrs gadījums ir vērtējams individuāli.
Klusēšana ir noziegums
"Vardarbība pret bērnu nav pieļaujama," atgādina VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta vadītāja. "Pat ja ir aizdomas par iespējamu seksuālu vardarbību pret bērnu, ir jāziņo atbildīgajām institūcijām."
"Ja vainīgais netiek saukts pie atbildības, šādi noziegumi var notikt atkārtoti, neatgriezeniski traumējot bērnu personības."
Brīnuma arī atzīmē, ka BTAL ir noteikts: katrai personai ir pienākums ziņot policijai vai citai kompetentai iestādei par vardarbību vai citu pret bērnu vērstu noziedzīgu nodarījumu. Par neziņošanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
Izglītības un citu ar bērnu uzturēšanos saistītu iestāžu vadības un darbinieku pienākums ir rūpēties, lai iestādē netiktu pieļauta nekāda veida vardarbība vai cita sodāma rīcība pret bērniem. (BTAL 72. panta pirmā daļa).
Par pieļautiem pārkāpumiem iestāžu vadītāji un darbinieki saucami pie disciplinārās vai citas likumā noteiktas atbildības, – skaidro Tiesībsarga biroja eksperte.
"Preventīvs pasākums varētu būt iestādes darbinieku ētikas kodeksa izstrādāšana, ētikas principu un uzvedības normu pārrunāšana, aktualizēšana – par attiecībām ar audzēkņiem, par komunikāciju u.tml.," piebilst Grāvere.
VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore atzīmē, ka saskaņā ar likumu bērnam pašam un citām personām ir tiesības vērsties pēc palīdzības bērna tiesību aizsardzības institūcijās un citās valsts un pašvaldību institūcijās, un šīs iestādes ikvienā gadījumā veic likumā paredzētās darbības pārkāpuma novēršanai, kā arī atbalsta un palīdzības sniegšanai bērnam.
"Bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citu tādu iestāžu vadītājiem, kurās uzturas bērni, ir pienākums noteikt bērnu sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas kārtību un padarīt to bērniem zināmu un pieejamu."
"Inspekcijas ieskatā izglītības iestādēm, nepieciešamības gadījumā pieaicinot atbilstošus speciālistus un izmantojot pieejamos resursus, ir nepieciešams ar bērniem biežāk runāt par iespējamiem vardarbības riskiem un rīcību iespējamās vardarbības gadījumos, aicinot bērnu neklusēt par vardarbību, bet ziņot."
Laila Grāvere piebilst, ka katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, un ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par nolaidību, jebkādu vardarbību un noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu pret bērnu (BTAL 73.pants). Par neziņošanu noteiktās jomās nodarbinātas personas saucamas pie atbildības.
"Arī šī likuma norma ar 20. aprīļa grozījumiem izteikta jaunā, uzlabotā redakcijā," viņa atzīmē.
Likumā noteikts, ka izglītības iestāžu darbinieki, kā arī citas personas, ja ar to darba vai dienesta pienākumu veikšanu tiek vai var tikt skartas bērna tiesības un tiesiskās intereses, kuras zina par bērna tiesību pārkāpšanu un kuras par to nav ziņojušas, par neziņošanu saucamas pie disciplinārās atbildības vai citas likumā noteiktās atbildības.
"Zinot par bērna tiesību pārkāpumu, darba kolēģu atbildība un pienākums ir rīkoties likumā noteiktajā kārtībā – ziņot par pārkāpumu. Kolēģis savā iesniegumā var lūgt neizpaust ziņas par viņu kā iesniedzēju."
Vardarbība nav norma
"Ir svarīgi, lai vardarbības upuris saprastu, ka vardarbība nav norma un tā nekad nav attaisnojama," atzīmē Iveta Brīnuma.
"Lai kurā vecumā vardarbības upuris izprastu notikušā noziedzīgo raksturu, traumatisko seku mazināšanai viņam ir svarīgi saņemt speciālistu palīdzību."
Eksperti atgādina, ka KL paredz garāku noilgumu termiņu, lai sauktu pie atbildības varmāku par seksuāla rakstura noziegumu, kas veikti pret bērnu.
Proti, saskaņā ar KL 56. panta (11) daļu noilgumu rēķina no dienas, kad cietusī persona sasniegusi pilngadību.
Tas nozīmē, ka iespējamo varmāku vairs nevar saukt pie kriminālatbildības, ja no dienas, kad dzimumnoziegumā pret nepilngadīgo cietusī persona sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, ir pagājuši 20 gadi, izņemot noziegumu, par kuru saskaņā ar likumu var piespriest mūža ieslodzījumu.
Vecāku atbildība un pieejamais atbalsts
Raksturojot vecāku atbildību šādās situācijās, Grāvere min BTAL 24. panta trešo daļu, kurā teikts, ka vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi – likumiskie pārstāvji. Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.
"Audzinot bērnu, vecākiem vajadzētu skaidrot bērnam, kādas attiecības pieaugušo un bērnu starpā ir pieņemamas un kādas nav, par labajiem un sliktajiem noslēpumiem, labajiem un sliktajiem pieskārieniem un citām tēmām," atzīmē Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja.
"Vecākiem vajadzētu veidot ar bērnu attiecības, kas balstītas uz savstarpēju cieņu un uzticēšanos, lai bērns runātu ar vecākiem, stāstītu par piedzīvoto, dažādām situācijām. Lai bērns būtu drošs attiecībās ar vecākiem, ka vecāku viņu nenosodīs un nevainos notikušajā, bet atbalstīs un aizstāvēs viņa tiesības un intereses."
"Uzzinot par vardarbību pret bērnu, vecākiem ir pienākums ziņot policijai vai Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, lai nodarījums tiktu izmeklēts un vainīgais sodīts. Vecākiem ir pienākums arī gādāt, lai bērns saņem psiholoģisko vai citu palīdzību vardarbības seku mazināšanai."
Kā informē Tiesībsarga biroja eksperte, valsts finansētus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus dzīvesvietā vai iestādē sniedz konsultāciju veidā (ne vairāk par divdesmit 45 minūtes ilgām konsultācijām) vai sociālās rehabilitācijas kursa veidā sociālās rehabilitācijas institūcijā (krīzes centrā).
Lai saņemtu valsts finansēto pakalpojumu, jāvēršas dzīvesvietas sociālajā dienestā, pakalpojumu bērnam piešķir neatkarīgi no kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanas.
Kam jāziņo?
Tas ir atkarīgs no nodarījuma veida un vardarbības veicēja juridiskā statusa, – skaidro Laila Grāvere.
Par seksuāla rakstura nodarījumiem jāziņo Valsts policijai.
Par emocionālu un fizisku vardarbību jāziņo:
- Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, ja vardarbības veicējs ir pašvaldības vai valsts iestādes darbinieks vai amatpersona.
- Ja vardarbības veicējs nestrādā valsts vai pašvaldības iestādē, jāvēršas Valsts policijā vai pašvaldības policijā, kas veiks administratīvā pārkāpuma procesu, administratīvā pārkāpuma lietu izskatīs pašvaldības administratīvā komisija vai apakškomisija.
"Ja pieaugušajam ir aizdomas vai nojauta, ka bērns varētu būtu cietis no seksuālas vardarbības, svarīgi ir būt viņam līdzās, nenosodīt, uzklausīt jebkurā brīdī," piebilst VBTAI pārstāve Brīnuma.
"Bērnam ir būtiski saprast, ka viņa stāstītais ir sadzirdēts, ka viņš nav viens, bet līdzās ir pieaugušais, kurš ir gatavs viņu atbalstīt un kopā meklēt palīdzību."
Problēmu vai neskaidrību gadījumā ikviens ir aicināts zvanīt uz bezmaksas Bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111, lai kopā ar speciālistiem pārrunātu konkrēto situāciju un izrunātu turpmāko rīcības plānu.
"Uz minēto VBTAI Bērnu un pusaudžu uzticības tālruni var zvanīt un saņemt konsultācijas un nepieciešamo atbalstu arī bērnu likumiskie pārstāvji, kā arī personas, kuru tiešais darbs saistīts ar bērniem," piebilst Brīnuma.
Tāpat jebkura persona var vērsties VBTAI ar iesniegumu, vai arī telefoniski sniedzot informāciju.
"Inspekcijas kompetencē nav izvērtēt, ir vai nav noticis noziedzīgs nodarījums, tāpēc jebkura informācija par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, tai skaitā informācija par iespējamo seksuālo vardarbību pret bērnu tiek pārsūtīta izvērtēšanai Valsts policijai, vienlaikus lūdzot par izvērtēšanas rezultātiem informēt VBTAI," skaidro inspekcijas pārstāve.
Sūdzēties nav slikti
"Katrā izglītības iestādē jābūt izstrādātiem iekšējiem noteikumiem par rīcību vardarbības gadījumā – kā bērniem jārīkojas, konstatējot pret sevi vai citu bērnu vērstu vardarbību," akcentē Tiesībsarga biroja pārstāve.
Parasti šī kārtība noteic, ka jāziņo jebkuram darbiniekam. Bet pašiem bērniem atbildības par neziņošanu nav.
"Bērniem būtu jābūt audzinātiem tā, lai viņi nav vienaldzīgi pret to, kas notiek. Nav vienaldzīgi, ja citiem dara pāri. Ja notiek kaut kas slikts, vēršas pie pieaugušajiem pēc palīdzības – pie darbiniekiem vai saviem vecākiem."
"Ļoti slikts signāls ir, ja izglītības iestādes bērnus audzina, ka sūdzēties ir slikti – ka bērnu vai vecāku vēršanās ar iesniegumiem ir nosodāma rīcība," piebilst speciāliste. "Tas var atturēt bērnus ziņot par pāri darījumiem."
Svarīgi atrast uzticības personu
Runājot par to, ka pareizāk rīkoties pašam bērnam, ja viņam rodas sajūta par nepareizām vai neveselīgām attiecībām, piemēram, ar savu sporta treneri, VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore. atzīmē, ka svarīgi atrast kādu uzticības personu: "Tas var būt vecāks, skolotājs, draugs, ar kuru ir droši runāt par notikušo."
"Ja bērnam ir sajūta par neveselīgām attiecībām ar treneri vai jebkuru citu pieaugušo, būtiski ir pēc iespējas nekavējoši nodrošināt iespēju bērnam pārtraukt saskarsmi ar konkrēto cilvēku."
Bērns var ziņot par savu tiesību aizskārumu arī, piemēram, izglītības iestādē.
"Bērnam nav šķēršļu arī pašam vērsties policijā ar iesniegumu par iespējamu nodarījumu pret viņu," skaidro Grāvere.
"Nepilngadīgajam jāvēršas pie jebkura pieaugušā, kuram viņš uzticas, savukārt pieaugušajam ir pienākums rīkoties Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā – ziņot par pārkāpumu pret bērnu."
Bērni aicināti izmantot arī jau minēto uzticības tālruni 116111, kas strādā 24/7, vai rakstīt tiešsaistes čatā darba dienās no plkst.12 – 20, lai saņemtu atbalstu un kopā iezīmētu turpmākos soļus.
"Zvanot uz uzticības tālruni, bērns var saņemt psiholoģiska rakstura palīdzību, kā arī rast atbalstu krīzes situācijās, izrunāt par to, kā risināt dažāda rakstura jautājumus un dzīves situācijas," skaidro VBTAI pārstāve.
Savukārt par pārkāpumu interneta vidē var ziņot, nosūtot e-pastu uz adresi: [email protected].
Aizsardzība un palīdzība
Ja ir uzsākts kriminālprocess, bērns tiks atzīts par īpaši aizsargājamu cietušo," skaidro Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja.
"Ja ir pamats uzskatīt, ka persona turpinās noziedzīgas darbības, lai aizsargātu cietušā tiesības, izmantojami likumā noteiktie drošības līdzekļi, piemēram, aizliegums tuvoties noteiktām personām vai vietām vai arī apcietinājums."
Eksperte piebilst, ka lēmumu par apcietinājumu pieņem izmeklēšanas tiesnesis, kamēr aizliegumu tuvoties noteiktām personām vai vietām piemēro procesa virzītājs.
"Ņemot vērā, ka Valsts policijas pienākums ir garantēt personu un sabiedrības drošību un novērst noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus, policijai ir rūpīgi jāizvērtē situācija un nepieciešamība piemērot drošības līdzekli."
Saskaņā ar likuma "Par valsts kompensāciju cietušajiem" 1. pantā noteikto likuma mērķis ir nodrošināt fiziskajai personai, kura Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir atzīta par cietušo, tiesības saņemt valsts kompensāciju par tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu.
"Valsts kompensācija pienākas personai, kura atzīta par cietušo tikai Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā," informē Brīnuma.
"Tiesības uz valsts kompensāciju ir, ja tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā cietušajam nodarīti smagi vai vidēja smaguma miesas bojājumi; aizskarta cietušā tikumība vai dzimumneaizskaramība; cietušais ir cilvēku tirdzniecības upuris."
No vardarbības cietušam bērnam ir tiesības arī uz medicīnisko aprūpi un rehabilitāciju saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumiem Nr.1613 "Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām".
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
