Atved maizi, zāles, parunā: pastniece Dace Svilpe Covid‑19 laikā kļūst par lauku ļaužu atbalstu
Covid-19 krīzes apstākļos pastnieki tika atzīti par stratēģiski svarīgu amatu. Jādodas pie visiem un visur, kur vajadzīgs. Ar risku satikt arī vīrusa skartos.
Ērgļu pasta nodaļas pastniece Dace Svilpe amatā ir 17 gadus. Reiz atzīta pat par visas Latvijas gada labāko pastnieci. Kā bailes no Covid-19 ietekmēja lauku ļaudis, pastniece teju kā vietējā enciklopēdija redz vislabāk.
"Pandēmijas laikā interneta sūtījumi ir pieauguši, tāpēc, ka cilvēki baidās braukt iepirkties, un, līdz ar to, man darba apjoms ir palielinājies, piegādājot pakas, kas katram klientam ir pasūtīts," stāsta Dace.
Sūtījumi katru dienu – izmēros lieli un smagi. Rūpēs par vecāku vai vecvecāku veselību laukos pakas ar saimniecības un citām precēm interneta veikalos pasūtīja pilsētās dzīvojošie bērni un mazbērni.
Varētu šķist, ka laukos risinājums ir pakomāts. Taču tā nav. Lielai daļai nav sava transporta, lai vispār tiktu līdz šiem pakomātiem. Un tad atkal palīgā nāk pastniece.
"Tad mums ir tā – atsūta man īsziņu, to pakomāta kodu. Es aizeju un izņemu no pakomāta un aizvedu, kaut arī tas nav manos tiešajos pienākumos. Bet ir jāizpalīdz," saka Dace, kura apzinās – pandēmijas laikā pastnieks bija viena no riskantākajām profesijām
"Es jau esmu viens no tiem cilvēkiem, kas visātrāk var aplipināt. Ja es kaut ko dabūju. Ne jau tādu mazu daudzumu, bet lielu daudzumu cilvēku. Ir īstenībā atbildība, lai es neatnestu. Piemēram, ja man viņš būtu, tad es te aplipinātu pusi miesta," uzskata pastniece.
Lai tā nenotiktu, ārpus darba bija īpašs piesardzības režīms. Pastniece nekur nav lieki braukājusi brīvajā laikā. Darbā izmantoja sejas vairogus un cimdus. Taču tieši paraksta iegūšana no cilvēkiem par sūtījumu un ierakstīto vēstuļu izsniegšanu bijusi problemātiski. Daži pat baidījušies pieskarties pastnieces ierīcēm.
Pastniece ikdienu nobrauc teju 90 kilometrus. Covid-19 pandēmijas laikā sevišķi bieži nācies piestāt pie vietējām pārtikas bodēm. Pastnieces palīdzību atvest maizi lūdz pat tie vecie ļaudis, kas dzīvo Ērgļu centrā. Vīrusa dēļ viņiem ir vienkārši bail pārāk bieži doties uz publiskām vietām.
Un pastnieces auto ir vairāk piekrauts nevis ar vēstulēm un avīzēm, bet tieši preču paunām. Ja ne gluži pilna spektra autoveikals, bet pastniece līdzi ved un pārdod "Latvijas Pasta" sortimenta saimniecības preces.
Laukos dzīvojošie, kuriem līdz aptiekai tālu vai vīrusa dēļ bail braukt uz aptieku, novērtē iespēju pie pastnieces nopirkt bezrecepšu zāles. Pandēmijas laikā pastniece bijis sevišķs glābiņš ļaudīm ar hroniskajām kaitēm. Tas gan nav viņas tiešais darba pienākums, bet apziņa – neviens cits jau nepalīdzēs.
"Vienā laikā es gāju divreiz dienā uz aptieku, trīs reizes dienā. Kā aizeju, atkal ir zvans – nopērc man to un to," atminas pastniece Dace Svilpe.
Kad pandēmijas laikā pie vecajiem lauku ļaudīm nav braukuši radinieki, pastniecei bijis jāuzņemas arī pat dzīvību glābējas loma.
"Piemēram, vedu avīzes. Redzu, ka avīzes nav izņemtas trīs vai četras dienas. Man ir jāsāk satraukties, vai kaut kas nav ar viņu noticis. Tad es sazvanu. Ja atbild, viss kārtībā. Ja nē, tad visādi var būt. Pie cita jau neaizbrauc nedēļām tie radi," secina Dace.
Un Covid-19 krīzes laikā pie lielas daļas laukos dzīvojošo nebrauca radinieki apzināti. "Cilvēki pat negribēja, ka brauc bērni no Rīgas, no pilsētām. Bija iedomājušies, ka tas kovids var ātrāk atnākt uz tiem laukiem. Viņi pateica, labāk nebrauciet pie mums, jo negrib saslimt. Otri tādi, kuriem bērni pasaka, ka nebrauks, bet atsūta pārtiku," stāsta Dace Svilpe.
Laukos dzīvojošo cilvēku vientulības sajūta pastiprinājās. Pastniece bija tās kliedētāja. "Kāds piezvana, parunājas. Cits ir piezvanījis sešos no rīta, 12 naktī. Piezvana parunājas. Viens skaidrā prātā, cits ne tik skaidrā," nosaka Dace.
Pandēmijas laikā, kad cits pie cita ciemos nedrīkstēja doties vai arī baidījās no vīrusa, lauku ļaudis aktīvi izmantojuši pastnieci kā ziņnesi. Kad lauku cilvēki vairs ne tik bieži dodas uz novada vai pagasta centru, pastniece kļuvusi arī par jaunāko notikumu atstāstītāju, piemēram, kas piedzimis, kas nomiris.
Taču viens paliek nemainīgs – vīrusa pandēmija vai ikdiena, pensiju izmaksas dienā pastniece tiek uzņemta senioru mājās ar sevišķu godu. Un tad bieži pastniecei galdā tiek celta pašcepta torte, cienāta ar kafiju, uzdāvināti lauku labumi.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
