"Biju gatavs izdarīt pašnāvību" – dzejnieks Rokpelnis atklāti par sadarbošanos ar VDK

Dzejnieku Jāni Rokpelni "čeka" savervējusi 1986. gadā, laikā, kad viņš strādāja avīzē "Literatūra un Māksla". To izdarīja radošo un preses darbinieku kurators, VDK virsnieks Juris Miļevskis. Pirms tam Rokpelnis jau bija saukts uz Stūra māju taisnoties par kritiku pret komunistiem un bija iebaidīts. "Tie, kuri neatceras, cik reizes saukti uz Stūra māju… Tas paliek mūžīgā atmiņā, ar granītu iekalts," atminas dzejnieks.

"Viņš sāka sūdzēties, ka priekšniecība lamā, ka nespēj iestatīt jaunus aģentus. Es, protams, teicu, ka nē, ka varu tāpat kaut ko pastāstīt. Viņš parādīja lapiņu, kur bija rakstīts viltīgs teksts: es neatklāšu, ar kādiem paņēmieniem "čeka" strādā. Man bija drausmīgas bailes no "čekas" un drausmīgs naids pret to kantori. Šī iespēja atklāt paņēmienus, ar kādiem viņi strādā, nevis atklāt, dabūt aizmuguri, un zemapziņā arī tas, ka man nebūs tās paniskās bailes… Es ņēmu un parakstīju. Izgājis laukā, jau gaitenī, es piepeši sapratu, ka esmu salauzis visu savu dzīvi. "Čekai" ir visi paņēmieni sameklēt dažādus cilvēkus, kas pateiktu, ka esmu "čekas" aģents, praktiski iznīcinājis visu savu dzīvi."

Būdams "čekas" aģents, Rokpelnis nevienu neesot nodevis. Uz jautājumu, kādu informāciju VDK no viņa cerēja iegūt, dzejnieks skaidro: "Man bija jāsniedz analītiska informācija par noskaņojumu radošās inteliģences aprindās. Dažreiz bija jāmin rakstnieku vārdi. Viņiem interesēja šī analītiskā informācija, nāca "perestroika", attīstījās un redzēja, ka izgāja no "čekas" kontroles."

Rokpelnis liecību par savu sadarbību ar "čeku" savai partijai LSDSP atzinās tālajā 1992. gadā. Atkārtoti to apliecināja 2014. gadā, kad sāka strādāt "čekas" komisija, šoreiz viņš gribējis to izdarīt pēc iespējas publiskāk.

"Tagad man uznāca tik baismīgas pašnāvības alkas, sirdsapziņa saēdas. Es nekad nelietoju šo poētismu – tas man šķiet banāls, klišejisks, bet tik spēcīgs, ka biju gatavs izdarīt pašnāvību. (..) Kad nolēma, ka lustrācijas komisiju atliek, sapratu, ka šī izejas nav. Ka man tagad jāslēpjas kā vecai žurkai alā un jāgaida, kad aiz astes izvilks laukā."

Rokpelnis ir pārsteigts, ka publiskajā telpā viņa atzīšanos uztver kā drosmīgu soli. Viņš bija gaidījis pretēju reakciju: "Ka mani ienīdīs visi mani lasītāji, drausmīgs kauns un vainas apziņa, tāpēc pirmās pozitīvās atsauksmes bija ārkārtīgi negaidīts pārsteigums."

Viņš gan neuzskata, ka "čekas" maisu atvēršana būtu pareizais solis, pēc viņa domām, tas laiks ir nokavēts, jo daudz ko vairs tāpat tiesā nevarētu pierādīt. Taču viņš cer, ka ar savu rīcību pamudinās arī citus savervētos atklāti runāt par gadiem noklusēto. "Es ceru. Man atvieglojums ir milzīgs," viņš saka.