Cik skaudīgi mēs esam? Latvijas "vidējā skauģa" portrets

Pētījumu centra SKDS veiktā aptauja liecina, ka vidējais skauģis Latvijā – jauna sieviete, kura dzīvo kādā no Vidzemes mazpilsētām un ir latviete ar vidējiem ieņēmumiem.

Bieži šādu emociju izjūt teju 9% respondentu, reti, bet, tomēr mēdz skaust, gandrīz 37%, bet nedaudz vairāk par 47% apgalvo, ka nekad neskauž. Vairums LNT uzrunāto garāmgājēju noliedz, ka apskauž kādus cilvēkus, tomēr biežāk atzīst, ka paši ir kāda apskaudēja mērķis.

Valentīna, rīdziniece

Mēģinu sevi sarāt, un, kā Dievs teica, tas ir grēks, mēģinu neskaust pārāk. Bet nu gadās, cilvēks vien esi.

Gustavs, rīdzinieks

Cenšos neapskaust. Bet gadās, ja? Protams, jā! Svaru zālē, treniņā redzi kādu lielāku džeku, tad sanāk. … tā ir laba vai slikta īpašība? Domāju, ka abējādi, jo labā ziņā tas var motivēt tev darīt vairāk.

To, ka skaudība var būt arī pozitīva vairumā gadījumu atzīst jaunieši. Tomēr lielākā daļa aptaujāto norāda, ka skaudība ir slikta īpašība. 41% cilvēku, kuri mēdz skaust, atzīst, ka biežāk apskauž paziņas. Savukārt draugus vai svešiniekus aptaujātie apskauž krietni retāk. Antropoloģe Aivita Putniņa skaidro, ka skaudība veic tādu kā labklājības izlīdzināšanās funkciju. Vairumam cilvēku svarīgi, lai viņiem neklātos sliktāk un arī ne īpaši labāk par apkārtējiem. Skaudība parasti ir salīdzināšanās ar citiem cilvēkiem.

Aivita Putniņa, LU antropoloģe

Tā labā dzīve nav kaut kādi parametri, kas ir jāsasniedz. Tas ir tad, kad es nedzīvoju sliktāk par apkārtējiem, kas vienmēr būs tāda salīdzināšanās, ja kaimiņam iet labāk nekā man, tas ir signāls, ka man neiet īsti labi.

Ja baltā skaudība motivē un var būt ar pozitīvu ietekmi, tad melnā skaudība liecina par problēmām ar skauģa pašvērtējumu. Tāpēc skaudība ir tikai simptoms plašākam problēmu klāstam, piemēram, negatīvai attieksmei pret sevi un apkārtējo pasauli. Tāpēc, iespējams, labā ziņa ir tas, ka vairums aptaujāto teju 60% uzskata, ka viņi laiku pa laikam nonāk skauģu redzes lokā, viņu dzīve ir apskaušanas vērta.